PASAULE, KURĀ TIK GRŪTI VIENAM OTRU DZIRDĒT

Kādu jaunieti, kurš gāja pa sliedēm, sabrauca vilciens. Vai tiešām viņš nedzirdēja tā tuvošanos? Nē, jo viņš klausījās mūziku austiņās. Bija tikai mūzika un nekas cits. Nāve piezagās nepamanīta. Vai mēs dzirdam tās tuvošanos, vai jūtam uz pakauša tās auksto elpu? Var būt desmitiem iemeslu, kāpēc esam nedzirdīgi un nejūtīgi, jo kaut kas līdzīgi mūzikai ir pārņēmis mūs pilnībā. Tas var būt darbs, sports, mīlestība, bēdas u.t.t. Vai tiešām mēs nekam nedrīkstam tik pilnīgi nodoties? Ja tā ir, tad jau Dievam arī nē. Un tomēr ... Dievs ir vienīgais, Kurš mūs brīdinās, noraus no sliedēm, sapurinās. Nekas šai pasaulē to nedarīs, nu katrā ziņā cilvēku radītās lietas nē. Ne sliedes mūs nokratīs, ne darbs aizvērs durvis, mīlestība jau sen zināms, ka akla. Kāds draugs varbūt ... Bet cik mums katram ir tādi draugi, kuri riskēs ar savu dzīvību, lai mūs glābtu? Parasti katrs padomās par sevi vispirms un sirdsapziņu nomierinās doma - es tiešām vairs nespēju palīdzēt! Vai nav paradokss, ka mēs pie šiem palīdzēt nespējīgiem cilvēkiem tiecamies vairāk kā pie palīdzēt varošā Dieva?! Un Viņš tiešām var palīdzēt un palīdz! Tikai ne vienmēr tas notiek tā, kā vēlamies mēs un tad, kad vēlamies mēs. Tā jau ir tā TICĪBA, ka uzticamies Dievam, neierobežojot Viņu laikā un veidā, nepieprasot, bet gaidot, zinādami, ka no Dieva saņemsim to labāko. Ja okeāns ir vidū, mēs nevaram un mums nevajag dzirdēt vienam otru, bet vajag dzirdēt Dievu. Tā tiešām ir nāve - aizklāt ausis Dieva priekšā! Es gribu Viņu dzirdēt, tā ir mana vienīgā drošība. Es gribu, lai Viņš mani pārņem tik pilnīgi, ka dzirdu tikai Dievu. Tad Viņš man pateiks sāpēs mierinājuma vārdus, norādīs uz mīlestības cienīgo, aizvedīs zālainās ganībās un pie dzīvības avota.