Apbrīnojams ir mūsu Dievs!

Slavē un pateicies Dievam par to cik liels Viņš ir tavā dzīvē

Ja vēlies uzraksti komentārā, pateicību Dievam.

No Longer Slaves, Neesmu es baiļu vergs.

Pielūgsmes dziesma, patiesības ceļš.

Vija Beinerte: Kristus ciešanu jēga ir nevis pašās ciešanās, bet mīlestībā

– Ja Dievs ir labs, no kurienes pasaulē tik daudz ļaunuma? – tā man nesen jautāja jaunākā dēla draugs, pusaudzis.
– Redzi, – es teicu, – nekas pasaulē nav ļauns, izņemot cilvēku, kad tas savu sirdi novērš no Dieva. Ja cilvēks savā sirdī ir ļauns, visa pasaule viņam un viņā ir samaitāta. Bet, ja tu esi tīrs savā sirdī, arī pasaule tev ir tīra un tu pastāvi patiesībā.
– Kāpēc cilvēkiem ir jācieš sāpēs?
– Ja ievainojums vai apdegums radītu patiku, cilvēki graizītu sevi un bāztu pirkstus, kur nevajag. Brīdinājumi nelīdzētu – kā nelīdz uzraksti uz cigarešu paciņām un alkohola reklāmās. Sāpes un ciešanas ir dotas, lai mūs pasargātu no nāves. Ne tikai no fiziskas, arī no garīgas nāves.
– Kas ir garīga nāve?
– Kad dvēsele atstāj ķermeni, cilvēks mirst. Taču bez fiziskās nāves ir vēl cita, par ko Jēzus runā, sacīdams: “Nāc man pakaļ, un lai miroņi aprok savus miroņus.” Redzi, ar vārdu “miroņi” ir domāti tie, kas grimuši augstprātībā, varaskārē un citos grēkos.
– Kas ir grēks?
– Viss, kas mūs attālina no Dieva.
– Labi. Bet kādēļ Kristum bija jāmirst pie krusta? Kam bija vajadzīgas Viņa mokas un ciešanas?
– Visa Vecā Derība stāsta par to, ka Dievs pats apvilks miesu un nāks kā cilvēks pie cilvēkiem, lai glābtu pazudušos. Jēzus bija patiess Dievs un patiess cilvēks. Patiess cilvēks nav tas pats, kas parasts cilvēks. Viņš spēja apsaukt vētru, izdziedināt klibos un aklos, atdzīvināt Jaira meitiņu un Lācaru, tomēr viņš mira. Mira mokpilnā nāvē. Taču Viņa nāvi pie krusta gribēja ne jau Dievs, bet cilvēki. Jēzus padevās mīlestības gribai sevī ne tāpēc, ka Dievam būtu labpatika gar ciešanām un asinīm, bet tāpēc, ka Dievam bija žēl cilvēku. Kristus ciešanu jēga ir nevis pašās ciešanās, bet gan bezgalīgajā mīlestībā. Ikvienas pazudušas dvēseles pestīšanu Viņš ir mīlējis vairāk, nekā pats savu dzīvību. Mirstot pie krusta, Viņš salauza nāves varu ar pašas nāves ieročiem. Tāpēc Viņš saka: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.”
– Kas jādara, lai dvēsele netiktu nomaitāta?
– Augšāmcelšanās vēsts ir ne tikai par dzīvi pēc nāves, tā ir arī par dzīvi pirms nāves. Neviens mēs šurp neesam nākuši uz palikšanu. Agrāk vai vēlāk mēs atstāsim savu mirstamo miesu. Un tad mums nejautās, cik bagāti, ietekmīgi vai slaveni esam bijuši. Dievs uzlūko tikai un vienīgi sirdi. Tāpēc mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Viss ir tik vienkārši…

raksts publicēts no:  http://www.la.lv/viss-ir-tik-vienkarsi/

Padomā, par mūsdienu jaunatni un vērtībām

Atradu, kādu rakstu, kas lika aizdomāties, tāpēc vēlos dalīties ar jums,
padomājiet un ņemiet šīs lietas nopietni vērā:

Vai esat pamanījuši, ka dažkārt jauniešus var redzēt bezmērķīgi "nositam laiku" un klīstam apkārt bez nekāda nolūka? Šķiet, ka viss, kas viņus interesē, ir mobilie telefoni, izklaides, ballītes un iespēja nopelnīt ātru naudu. Vai es esmu vienīgais, kam liekas, ka kaut vai pirms vienas paaudzes tik traki nebija? Kādi ir iemesli tam, ka šodien daudziem cilvēkiem jācīnās ar bezjēdzību?

Kāds mūsdienu domātājs ir sacījis: "Tas ir šīs paaudzes lāsts, ka mūsdienu cilvēks nezina, kāda ir cilvēka dzīves jēga!" /F. Šefērs./

Vēl pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi viens otru mīloši jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet vienkārši tāpat sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk – mainītu gultas partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši visos laikos, bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā arvien vairāk tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu vidū.

Jautāsiet – kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka mums ir maz labu laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu pārkāpt laulību parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau "mest akmeņus" tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir iemācījušies laulību pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kas paši nav rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis. Bērni daudz vairāk mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt jaunietim šodien nav viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu paraugu!

Ko darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti dzīvo kopā, – kāpēc es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko nu tur vairs vecumā laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot? Padomājiet – kādu piemēru jūs rādat saviem un citu bērniem un jauniešiem? Un ko Dievs par to visu saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai viņš to ņem par sievu." (2. Moz 22:15)

Dosim labu piemēru saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim paši laulību godā, sakārtosim savas attiecības – dosimies laulībā, nedzīvosim ārlaulībā un laulības pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem laulības vērtību ar savu piemēru.

Gribētos sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā brīdī droši vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs ielūkojamies dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs veltījat savai ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno uzmanību? Kam veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai uzdzīvei? Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei vai tomēr vairāk sev pašam?

Tā vien šķiet, ka materiālas vērtības jau kādu laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir pārņēmušas Rietumu sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā cilvēkus. Dievs radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas, lai tās lietotu. Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā, lai viens otru mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl vairāk nekā cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!

Par nožēlošanu – bērni šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu likties jo bagātāki cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties. Bet patiesībā notiek pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris gadiem "Panorāmā" noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz naudas, "atļautos" daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem vairāk naudas, jo mazāk bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek uzdot daudz nopietnāku jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību – bērnus vai naudu/materiālās vērtības?

Ja es šodien skatos apkārt – kam ir lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs lasām "Bērni ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas laime... Daudzi savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk bērnu. Bērni dod daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda

Darbs tik daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad, ja jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms kāda laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar tādu pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus, iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?lai citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki, to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz bezdarbības.

Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba augļus.

 Raksts publicēts no :  http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/37360-viedoklis-pardomas-par-musdienu-jaunatni-un-vertibam

Kristus ir augšāmcēlies!