Vai Dievs vēlas glābt visus cilvēkus vai tikai dažus?

Vai Dievs vēlas glābt visus cilvēkus vai tikai dažus?Dievs noteikti grib, lai visi cilvēki nāk pie pestīšanas.

1. Tim. 2:4 ir rakstīts:kas [Dievs] grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.Atbilstoši šai patiesībai, Dieva Dēls nomira visas cilvēces grēku dēļ, ne tikai par daļu no cilvēces grēkiem.
.
Jāņa 2:2 ir rakstīts:Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.

1. Tim. 4:10 mēs redzam, ka dzīvais Dievs “ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo, Pestītājs”. Dievs ir ne tikai ticīgo Pestītājs, bet arī visu cilvēku Pestītājs. (Tas nenozīmē, ka visi cilvēki tiks izglābti. Tiks izglābti tikai tie, kas sekos Jēzum Kristum

(Jāņa 8:12).) Taču, ja Dievs būtu ieprogrammējis daļu cilvēci uz nepaklausību Viņam un tātad uz pazušanu, vai tad Viņš pats apliecinātu, ka ir arī tās cilvēces daļas Pestītājs? Protams, ka ne!Dievs ir mīlestība (1. Jāņa 4:. Viņš ir radījis mūs pēc Sava tēla (1. Moz. 1:27). Viņš grib, lai mēs mīlam Viņu

(Mat. 22:37) un citus (Mat. 22:39), kuri radīti pēc Dieva tēla. Taču dators vai robots nespēj mīlēt. Cilvēks varētu ieprogrammēt savu datoru tā, lai parādītos vārdi “Es Tevi mīlu!” ar lieliem burtiem uz ekrāna katru reizi, kad dators tiktu ieslēgts, bet tā nebūtu mīlestības izpausme no datora puses. Taču cilvēki nav roboti. Dievs ir uzdāvinājis mums brīvu prātu, lai mēs varētu mīlēt. Mums ir uzdāvināta spēja izdarīt brīvas izvēles, tajā skaitā mīlēt vai nemīlēt. Cilvēku nesaprašana attiecībā uz brīvās izvēles eksistences iespējamību nenozīmē, ka tā neeksistē. (Cilvēku nesaprašana attiecībā uz Bībeles mācību, ka Dievs ir trīs personas

(Mat. 28:19), neanulē trīsvienības realitāti.)Bībele ir pilna ar mudinājumiem izvēlēties pareizi, t.i. saskaņā ar Dieva morālo gribu. Kāda jēga tam, ja Dievs ir iepriekš ieprogrammējis morālās izvēles mūsos?

Lūk. 19:41-44 Jēzus raud par Jeruzālemes nepaklausību. Vai Viņš raudātu par nepaklausīgiem cilvēkiem, kurus Viņš pats būtu ieprogrammējis uz nepaklausību?! “Bet kā ar Rom. 8:29-30?” Lūdzu tagad izlasiet šo tekstu. Raugoties uz grieķu valodas tekstu, vārda “nozīmējis” vietā 29. pantā latviešu valodas tulkojumos pareizi būtu vārdi “iepriekš zinājis”. Dievs ir iepriekš zinājis, kuri mīlēs Viņu (skat. 28. pantu) un kuri ne, bet Viņš šo izvēli nav ieprogrammējis nevienā. Turklāt, pēc grieķu valodas teksta, 29. pantā pirms vārda “nolēmis” būtu jābūt vārdam “iepriekš”. Pie tam būtu jāizsvītro vārdu “atpestīt” no 30. panta, jo tas neatrodas grieķu valodas tekstā. Vārdu “iepriekš nolēmis” vietā 29. un 30. pantā varētu rakstīt “predestinējis”. Tos, kurus Dievs ir iepriekš zinājis, Viņš ir iepriekš nolēmis vai predestinējis visam tam, kas rakstīts 29. un 30. pantā. Viņš to ir iepriekš nolēmis, nevis caur ieprogrammēšanu, bet iepriekš zinot cilvēku sirdis un izvēloties upurēt Savu Dēlu. Atbilstoši tam

Ef. 1:4-5 ir rakstīts:Viņā Tas [Dievs] mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis [izvēlējis], lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu.“Bet kā ar Rom. 9. nodaļu?” Lūdzu tagad izlasiet šo nodaļu. Pāvils šajā nodaļa izskaidro, kā tas var būt, ka daļa no Dieva izredzētās tautas (Izraēla) netiks pestīti, jo nav kļuvuši par Jēzus sekotājiem. Pāvils saka Rom. 9:6:Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Izraēla, ir patiesi izraēlieši.Dievs izredzēja Izraēla tautu, lai tā būtu par svētības avotu cilvēcei, ievedot Kristu pasaulē. Taču šī izredzēšana nekad negarantēja un nekad nebija nepieciešama izredzēšanai pestīšanai. Rom. 9:6-13 Pāvils izmanto šo pirmo izredzēšanu (attiecībā uz Izraēla tautu), lai ilustrētu izredzēšanu pestīšanai. Tā kā visi Ābrahāma pēcnācēji nebija izredzēti, lai ievestu Kristu pasaulē (9:7), tā arī atrašanās Ābrahāma ciltskokā negarantēja izredzēšanu pestīšanai (9:. Turklāt, tā kā izredzēšana, lai ievestu Kristu pasaulē, nebalstījās uz cilvēka nopelniem (9:11), tā arī izredzēšana pestīšanai nebija nopelnāma, bet tikai saņemama no Dieva žēlastības caur ticību (9:30-33). Pāvils norāda, pretēji jūdu domāšanai, ka miesa (miesīgā radniecība ar Ābrahāmu) un bauslības turēšana nav pamats pestīšanai.“Bet kā ar Rom. 9:14-23?” Dievs patiešām žēlos to, ko Viņš grib (9:15). Taču žēlastība ir mīlestības izpausme grēcinieku vidū. Tātad runa ir par Dieva rīcību attiecībā uz cilvēkiem, kuri dzīvo, un ir jau paši grēkojuši. Nav runa par Dieva attieksmi pret cilvēkiem, kuri vēl nav piedzimuši, un, kuri vēl nav grēkojuši dzīvē.Dieva žēlastību nevar nopelnīt (Rom. 9:16), “bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo” (Ap. d. 10:35). Faraons izvēlējās nebīties Dievu. Taču Dievs, ņemot vērā faraona izvēli, vienalga izmantoja faraonu, lai daudzinātu Savu vārdu visā pasaulē (Rom. 9:17). Dievs apcietināja faraona sirdi (Rom. 9:1, nevis pārkāpjot faraona brīvo izvēli, bet gan spiežot viņam izdarīt izvēles, zinādams, ka faraons izdarīs nepareizās izvēles (2. Moz. 3:19). Faraons pats apcietināja savu sirdi (2. Moz. 8:15,28; 9:34), bet viszinošais Dievs situāciju kontrolēja (2. Moz. 4:21; 7:3; 9:12).Rom. 9:20-23 radīšana vai veidošana ir no tā paša māla (9:21) – grēciniekiem. Atkal ir runa par Dieva rīcību attiecībā uz cilvēkiem, kuri jau dzīvo un ir grēkojuši. Dievs var veidot grēciniekus tā, kā Viņš vēlas. Grēciniekiem nav tiesību Dieva priekšā (skat. Mat. 20:1-16). Grēciniekus, kuri tāpat kā Mozus nāk pie Dieva ticībā, Dievs Savā žēlastībā rada (izveido) godam (godībai) (Rom. 9:21,23). Taču Dievs var arī izmantot pārējos grēciniekus (Rom. 9:20-22) (kā pierādījums ir faraons (Rom. 9:17)), lai godinātu Sevi un panāktu vēlamo. Dievs izmantoja grēcinieku Mozu viņa paklausībā un grēcinieku faraonu viņa nepaklausībā. Taču faraons vienalga bija atbildīgs par savu nepaklausību. Atcerēsimies – Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu izglābti un nāktu pie patiesības atziņas (1. Tim. 2:4). Tomēr izvēle ir mūsu.Izmantota literatūra.Jim McGuiggan, The Book of Romans, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1982.© Viktors Barviks, 2000.