2017. gada 28. maijs

Jk.3.1-6- Mācītāju atbildība un mēles spēks.

Vel viens pants no 1. Kor. 12:28, kas iet kopā ar Jk.3:1, kur Jēkabs runā par mācītājiem, un atgādina, lai daudzi nekļūst par mācītājiem, jo tā ir liela atbildība Dieva priekšā. Taču Jaunā Derībā minēts, ka tā ir Dieva dāvana. ( 28 Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. 29Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? 30Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot? 31Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu.
Mācīšana tiek saukta par Gara Dāvanu, Brīdinājums arī Lk.12:47-48( . 47Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu. 48Bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs. )
­Jk.3;1, ''Mācītājs'' Patiešām ir augsts un nopietns aicinājums.Jo Mācītājs ir atbildīgs par draudzes garīgo izaugsmi un dvēseles kopšanu. Mācīšana tā ir Dieva dāvana( minēts JD. 1.Kor. 12:28, Efez. 4:11-11Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, 12lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, Dievs ir devis Gara dāvanas lai tas celtu draudzi un viens otru. Ap.d. 13:1-12, notikums Antiohijā, kur Pāvils un Barnabas sludināšana ietekmēja ticīgos, tika izveidotas jaunas draudzes Māzāzijā un Eiropā.

Mācītāja, Kalpotāja dāvana- kas kalpo kā spēja citus ietekmēt šodien ir ļoti vajadzība. Turklāt mācīšanas privilēģija ietver lielu atbildību Dieva priekšā par mācīto. Jēkabs brīdina mācītājus 3:1, runāt uzmanīgi, jo Dievs tiesās tos, kas nodos Viņa vārdus cilvēkam nepareizi. Tāpēc Jēkabs brīdina 3:1. ka daudziem nevajag kļūt par mācītājiem. Mācītājam ir jāmāca patiesība un tajā arī jādzīvo....jo tas ietekmē un izmaina cilvēku dzīves. ( Rom.2 sākot no 17p) , 1.Tim. 1:6-7( No tā daži ir noklīduši un nogriezušies uz tukšu izrunāšanos, 7gribēdami būt bauslības mācītāji, bet nesaprazdami ne to, ko saka, nedz to, ko daži apgalvo. ) Tas nozīmē, ka citus cenšas vadīt, kaut arī paši neko nesaprot un nezin. Dievs no mācītājiem prasīs daudz lielāku atbildību nekā no visiem parējiem. Tā kā mēs visi kļūdamies, jo mācītāju darbarīks ir mēle, viņam jābūt atbildībam par to, kā tiek lietota mēle.

Mācītāja Dāvana no Dieva, bet otrkārt ienāk arī ļoti daudz viltus mācītāju un nepatiesas mācības, tāpēc mums ir jāpārbauda, tas ko mēs dzirdzam, vai tas saskan ar Dieva vārdu.

Jk.3:2- Pirmkārt uz pasaules nav neviena cilvēka,kas nebūtu sagrēkojies. Jēkabs šīs divas klūpam ar nozīmi paslīdēt. Tāpēc mums ir jābūt piesardzīgiem pret savu dzīvi un bijīgiem pret Dievu. Jo tik daudz cilvēku dara lietas bez nodoma un tāpēc pirļauj arī tik daudz kļūdas un grēko. Rom 3, 10,23, 1Jņ. 1:8 Viesvieglāk ir sagrēkot ar savu mēli, Jēzus brīdināja ļaudis, ka tiem būs jāatbild par katru savu vārdu, Mt. 12:36-37



Kas pēc tavām domām ir viena no lielākajām problēmām ar kuru sastopas kristieši, cenšoties dzīvot dievbijīgu dzīvi? Atbilde Mt. 15:11,18-19, Šeit parādas mēles problēma, ko mēs runājam. Tieši tāpat kā mūsu darbi atklās vai, mūsu ticība ir dzīva, tā arī mūsu mēle atklās vai mūsu sirds ir šķīsta. Mēle ir maza, bet spēcīga. Jēkabs lieto trīs spilgtas ilustrācijas. Iedomājies zirga iemauktus,, mazie metāla laužņi, kas ievietoti zirga mutē, kontrolē katru kustību. Vai arī kuģa strūri, kas nosaka virzienu, un uguni,kas var aizdedzināt visu mežu. Mēlei ir milzīga vara, katra cilvēka dzīvē un savstarpējās attiecībās vienam ar otru, tā var radīt ko lietderīgu gan arī ko iznīcinošu.

Vārdiem ir milzīgs spēks. „Vārdi, vietā pasacīti” (Sakāmv. 25:11) – slavēšana, dzeja, stāsti – var ļoti ietekmēt dzīvi. Tas, ko mēs sakām, var palikt atmiņā vairākas dienas vai pat gadus. Piemēram, bērni uzsūc vārdus kā sūkļi. Tāpēc viņi drīz runā tekoši tajā valodā, ko dzird augot. Arī tas, ko viņi dzird par sevi, var noteikt viņu veiksmi vai neveiksmi nākotnē. Par laimi vai par nelaimi, bērni atkārto un pastiprina vecāku komunicēšanas stilu. Arī rakstītais vārds ir spēcīgs un pat vēl paliekošāks. Visspēcīgākais no visiem ir Dieva Vārds. Padomā: „Tavs vārds ir gaismeklis manām kājām un gaisma manām takām!” (Ps. 119:105) un „Sirdī es noglabāju tavus vārdus, lai nesagrēkotu pret tevi!” (Ps. 119:11).„Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība.” (Jāņa 6:63) Vārdi var remdēt un nomierināt vai arī saindēt un piesārņot. Cik bieži tu esi teicis kaut ko tādu, ko gribētu pēc tam paņemt atpakaļ?

Jk.3:5-6, Mēle varbūt kā postoša uguns, kas inīcina un sagrauj. Tāpēc mums ir jākonrolē katrs vaŗds ko mēs izsakam. Mēli var salīdzināt ar uguni, kas varbūt par svētību, vai arī arī ar uguni, kas iznīcina. Ps. 73:9, līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. Mēs visi to esam piedzīvojuši. Kaut kas, ko mēs esam teikuši, ir pastiprināts vai varbūt pat pārspīlēts tā, ka mēs to pat vairs neatpazīstam. Kā Jēkabs saka, „redzi, tik maza uguns tik lielu mežu aizdedzina” (3:5). , izlasi rūpīgi Jēk. 3:6! Ko viņš saka par mūsu mēles, mūsu vārdu spēku sabojāt visu, kas ir ap mums?
Lai gan uguns, simboliski runājot, var nozīmēt šķīstīšanu (Jes. 4:4, Zah. 13:9), tā biežāk ir attiecināta uz iznīcību (sk., piemēram, Joz. 6:24; 11:9, 11; 1. Sam. 30:3; Mat. 7:19), ieskaitot nepārdomātu vārdu iznīcinošo spēku. Liela uguns ne tikai var sākties no dzirksteles, tā var arī nopostīt un iznīcināt pārsteidzošā ātrumā. Tāpat vārdi var iznīcināt draudzību, laulību un reputāciju. Tie var nosēsties bērna psihē, sabojājot viņa pašapziņu un attīstību nākotnē. Grēks virs zemes sākās ar šķietami nevainīgu jautājumu (sk. 1. Moz. 3:1). Tāpēc nav pārspīlēti teikt, ka mēle ir „elles aizdedzināta” (Jēk. 3:6). Lai gan tā ir patiesība, ka vārdi, kas reiz izteikti, nav atpakaļ ņemami un ka mēs nevaram pilnībā atsaukt to, ko reiz esam pateikuši, mums vajadzētu darīt visu, ko varam, lai mazinātu bojājumu, un izlabot visu, ko spējam. Sperot soļus, lai izlīdzinātu izdarīto, mums būs vieglāk neatkārtot to pašu kļūdu. Piemēram, pēc tālākas atklāsmes no Dieva pravietis Nātans nekavējoties atgriezās pie Dāvida, lai izlabotu to, ko viņš bija pateicis (sk. 2. Sam. 7:1-17). Pēteris rūgti raudāja par to, ka bija aizliedzis Kristu, un vēlāk parādīja atklāti savas nožēlas patiesumu (Jāņa 21:15-17). Lai gan „neviens cilvēks nevar pakļaut .. mēli” (Jēk. 3:8), mēs esam pamācīti: „Sargi savu mēli no ļauna un savas lūpas no viltus runām.” (Ps. 34:14) Tikai Dieva Gars var palīdzēt mums kontrolēt savus vārdus (sk. Ef. 4:29-32).