Jaunā Derība - 30 dienu lasīšanas plāns
Izlasi Jauno Derību 30 dienās sekojot šim lasīšanas plānam.
1. Mateja ev. 1-9
2. Mateja ev.10-15
3. Mateja ev.16-22
4. Mateja ev. 23-28
5. Marka ev. 1-8
6. Marka ev. 9-16
7. Lūkas ev. 1-8
8. Lūkas ev. 7-11
9. Lūkas ev. 12-18
10. Lūkas ev. 19-24
11. Jāņa ev. 1-7
12. Jāņa ev. 8-13
13. Jāņa ev. 14-21
14. Apustuļu darbi 1-7
15. Apustuļu darbi 8-14
16. Apustuļu darbi 15-21
17. Apustuļu darbi 22-28
18. Romiešiem 1-8
19. Romiešiem 9-16
20. 1. Korintiešiem 1-9
21. 1. Korintiešiem 10-16
22. 2. Korintiešiem 1-13
23. Galatiešiem - Efeziešiem
24. Filipiešiem - 2. Tesaloniķiešiem
25. 1. Timotejam - Filemonam
26. Ebrejiem
27. Jēkaba vēstule - Pētera 2. vēstule
28. Jāņa 1. vēstule - Jūdas vēstule
29. Atklāsmes grāmata 1-11
30. Atklāsmes grāmata 12-22
2009. gada 19. marts
Lūgšana svētajam Jāzepam
Piemini, svētais Jaunavas Marijas līgavaini, mans mīļais aizbildni svētais Jāzep, ka nav tāda cilvēka, kas, piesaucis tevi un lūdzis tavu aizbildniecību, būtu palicis neuzklausīts. Tāpēc es paļāvībā uzrunāju tevi, lai ar ticību uzticētu tev savu lūgšanu. Aizlūdz par mani, svētais Jāzep, lai Kungs uzklausa manu nodomu, ja tas saskan ar Viņa svēto prātu. Tu biji Dieva Dēla apgādnieks, tu Viņam gādāji uzturu virs šīs zemes, lūdz par mani, lai tavs Audžudēls, mans Kungs Jēzus Kristus, tavas aizbildniecības dēļ uzklausa manas lūgšanas...
Es lūdzu par saskaņu savā ģimenē. Svētais Jāzep, Marijas līgavaini, tāpat kā mēs, arī tu pazini ģimenes dzīvi. Jūsu savstarpējā mīlestība bija vērsta uz Dieva Dēlu, kas bija uzticēts jūsu, zemes vecāku, rūpēm. Tāpat kā mums ikvienam, arī jums bija jāraugās, lai jūsu mīlestība augtu gan priekos, gan grūtībās.
Svētais Jāzep, sargā šodien manu ģimeni! Palīdzi mums saprasties. Lūdz par mums, lai mūsu egoisms nekad nesatricina mīlestību. Lai kļūstam aizvien uzticīgāki saviem uzdevumiem un ikdienas pienākumu ritmā aizvien tuvojamies Dieva Dēlam, kas ar savu svētību ir klātesošs ikvienā ģimenē.
SVEICIENS sv.Jāzepa dienā!!!
Piemini, svētais Jaunavas Marijas līgavaini, mans mīļais aizbildni svētais Jāzep, ka nav tāda cilvēka, kas, piesaucis tevi un lūdzis tavu aizbildniecību, būtu palicis neuzklausīts. Tāpēc es paļāvībā uzrunāju tevi, lai ar ticību uzticētu tev savu lūgšanu. Aizlūdz par mani, svētais Jāzep, lai Kungs uzklausa manu nodomu, ja tas saskan ar Viņa svēto prātu. Tu biji Dieva Dēla apgādnieks, tu Viņam gādāji uzturu virs šīs zemes, lūdz par mani, lai tavs Audžudēls, mans Kungs Jēzus Kristus, tavas aizbildniecības dēļ uzklausa manas lūgšanas...
Es lūdzu par saskaņu savā ģimenē. Svētais Jāzep, Marijas līgavaini, tāpat kā mēs, arī tu pazini ģimenes dzīvi. Jūsu savstarpējā mīlestība bija vērsta uz Dieva Dēlu, kas bija uzticēts jūsu, zemes vecāku, rūpēm. Tāpat kā mums ikvienam, arī jums bija jāraugās, lai jūsu mīlestība augtu gan priekos, gan grūtībās.
Svētais Jāzep, sargā šodien manu ģimeni! Palīdzi mums saprasties. Lūdz par mums, lai mūsu egoisms nekad nesatricina mīlestību. Lai kļūstam aizvien uzticīgāki saviem uzdevumiem un ikdienas pienākumu ritmā aizvien tuvojamies Dieva Dēlam, kas ar savu svētību ir klātesošs ikvienā ģimenē.
SVEICIENS sv.Jāzepa dienā!!!
Paldies Nellijai Gaidlazdai par jauko sveicienu! Lai Dievs svētī!
1. Ir daudz kas tāds, ko cilvēki pielūdz. Taču Bībelē sacīts, ka ir tikai viens PATIESAIS Dievs. Viņš ir radījis visu debesīs un uz zemes. Viņš mums ir devis dzīvību, tāpēc viņš ir vienīgais, kas mums jāpielūdz. (1. Korintiešiem 8:5, 6; Atklāsmes 4:11.)
2. Dievam ir daudzi tituli, bet viņam ir tikai viens vārds. Šis vārds ir JEHOVA. Lielākajā daļā Bībeļu Dieva vārds ir aizstāts ar tituliem Kungs vai Dievs. Tomēr tad, kad Bībele tika rakstīta, Jehovas vārds tajā bija minēts aptuveni 7000 reižu! (2. Mozus 3:15, NW; 6:3, zemsvītras piezīme; Psalms 83:19, NW.)
3. Jehovam ir ķermenis, bet tas atšķiras no mūsējā. ”Dievs ir Gars,” teikts Bībelē. (Jāņa 4:24.) Gars ir dzīvības forma, kas ir daudz augstāka par mūsējo. Neviens cilvēks nekad nav redzējis Dievu. Jehova dzīvo debesīs, tomēr viņš var redzēt itin visu. (Psalms 11:5, 6; Jāņa 1:18.) Bet kas tad ir svētais gars? Atšķirībā no Dieva tā nav persona. Tas ir Dieva darbīgais spēks. (Psalms 104:30.)
4. Bībelē ir stāstīts par Jehovas personību. No Bībeles mēs uzzinām, ka Dieva izcilās īpašības ir mīlestība, taisnīgums, gudrība un spēks. (5. Mozus 32:4; Ījaba 12:13; Jesajas 40:26; 1. Jāņa 4:8.) Bībelē rakstīts, ka viņš ir arī žēlsirdīgs, laipns, piedodošs, devīgs un pacietīgs. Mums kā paklausīgiem bērniem būtu jācenšas viņam līdzināties. (Efeziešiem 5:1, 2.)
Mēs mācāmies par Dievu no radītā un no Bībeles
5. Vai mums būtu jāzemojas tēlu, svētbilžu vai simbolu priekšā vai jāgriežas pie tiem lūgšanā, kad pielūdzam Dievu? Nē! (2. Mozus 20:4, 5.) Jehova ir noteicis, ka mums jāpielūdz vienīgi viņš. Viņš nedos neko no sava goda nevienam citam un nekam citam. Tēli nespēj mums palīdzēt. (Psalms 115:4—8; Jesajas 42:8.)
6. Kā mēs varam labāk iepazīt Dievu? Viena iespēja ir vērot viņa radīto un dziļi pārdomāt, ko no tā var uzzināt. Tas, ko Dievs ir radījis, parāda, ka viņam piemīt liels spēks un gudrība. Visā, ko viņš ir izveidojis, mēs saskatām mīlestību. (Psalms 19:2—7; Romiešiem 1:20.) Cita iespēja, kā mācīties par Dievu, ir Bībeles studēšana. Šajā grāmatā viņš mums pastāsta daudz vairāk par to, kāds Dievs viņš ir. Tāpat viņš mūs informē par savu nodomu, kā arī par to, kādu rīcību viņš gaida no mums. (Amosa 3:7; 2. Timotejam 3:16, 17.)
P.S. Paldies Vitai Šaripai no Irlavas viduskolas par iesūtīto materiālu.
2. Dievam ir daudzi tituli, bet viņam ir tikai viens vārds. Šis vārds ir JEHOVA. Lielākajā daļā Bībeļu Dieva vārds ir aizstāts ar tituliem Kungs vai Dievs. Tomēr tad, kad Bībele tika rakstīta, Jehovas vārds tajā bija minēts aptuveni 7000 reižu! (2. Mozus 3:15, NW; 6:3, zemsvītras piezīme; Psalms 83:19, NW.)
3. Jehovam ir ķermenis, bet tas atšķiras no mūsējā. ”Dievs ir Gars,” teikts Bībelē. (Jāņa 4:24.) Gars ir dzīvības forma, kas ir daudz augstāka par mūsējo. Neviens cilvēks nekad nav redzējis Dievu. Jehova dzīvo debesīs, tomēr viņš var redzēt itin visu. (Psalms 11:5, 6; Jāņa 1:18.) Bet kas tad ir svētais gars? Atšķirībā no Dieva tā nav persona. Tas ir Dieva darbīgais spēks. (Psalms 104:30.)
4. Bībelē ir stāstīts par Jehovas personību. No Bībeles mēs uzzinām, ka Dieva izcilās īpašības ir mīlestība, taisnīgums, gudrība un spēks. (5. Mozus 32:4; Ījaba 12:13; Jesajas 40:26; 1. Jāņa 4:8.) Bībelē rakstīts, ka viņš ir arī žēlsirdīgs, laipns, piedodošs, devīgs un pacietīgs. Mums kā paklausīgiem bērniem būtu jācenšas viņam līdzināties. (Efeziešiem 5:1, 2.)
Mēs mācāmies par Dievu no radītā un no Bībeles
5. Vai mums būtu jāzemojas tēlu, svētbilžu vai simbolu priekšā vai jāgriežas pie tiem lūgšanā, kad pielūdzam Dievu? Nē! (2. Mozus 20:4, 5.) Jehova ir noteicis, ka mums jāpielūdz vienīgi viņš. Viņš nedos neko no sava goda nevienam citam un nekam citam. Tēli nespēj mums palīdzēt. (Psalms 115:4—8; Jesajas 42:8.)
6. Kā mēs varam labāk iepazīt Dievu? Viena iespēja ir vērot viņa radīto un dziļi pārdomāt, ko no tā var uzzināt. Tas, ko Dievs ir radījis, parāda, ka viņam piemīt liels spēks un gudrība. Visā, ko viņš ir izveidojis, mēs saskatām mīlestību. (Psalms 19:2—7; Romiešiem 1:20.) Cita iespēja, kā mācīties par Dievu, ir Bībeles studēšana. Šajā grāmatā viņš mums pastāsta daudz vairāk par to, kāds Dievs viņš ir. Tāpat viņš mūs informē par savu nodomu, kā arī par to, kādu rīcību viņš gaida no mums. (Amosa 3:7; 2. Timotejam 3:16, 17.)
P.S. Paldies Vitai Šaripai no Irlavas viduskolas par iesūtīto materiālu.
2009. gada 17. marts
Matejs (Mt 18, 21-35)
Tajā laikā Pēteris, piegājis pie Jēzus, jautāja: “Kungs, cik reizes man ir jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?”
Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit reižu pa septiņām.”
Tāpēc Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu nomaksāšu!” Kungs iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu.
Bet šis kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija simts denāriju parādā. Un viņš to sagrābis žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tad viņa biedrs, nokritis viņa priekšā, lūdza to, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev samaksāšu!” Bet viņš nebija ar mieru un gāja, un iemeta to cietumā, kamēr tas nenomaksās parādu.
Bet viņa darba biedri, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad kungs pasauca savu kalpu un viņam sacīja: “Nekrietnais kalps! Es tev atlaidu visu parādu, jo tu man lūdzi. Vai arī tev nevajadzēja apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi apžēlojos?” Un kungs sadusmojās un nodeva šo kalpu mocītājiem, kamēr viņš nebūs atdevis visu parādu. Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit reižu pa septiņām.”
Tāpēc Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu nomaksāšu!” Kungs iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu.
Bet šis kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija simts denāriju parādā. Un viņš to sagrābis žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tad viņa biedrs, nokritis viņa priekšā, lūdza to, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev samaksāšu!” Bet viņš nebija ar mieru un gāja, un iemeta to cietumā, kamēr tas nenomaksās parādu.
Bet viņa darba biedri, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad kungs pasauca savu kalpu un viņam sacīja: “Nekrietnais kalps! Es tev atlaidu visu parādu, jo tu man lūdzi. Vai arī tev nevajadzēja apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi apžēlojos?” Un kungs sadusmojās un nodeva šo kalpu mocītājiem, kamēr viņš nebūs atdevis visu parādu. Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 25 (24)
Refrēns: Savā žēlsirdībā, Dievs, atceries mani!
Kungs, dari man zināmus savus ceļus
un māci man staigāt Tavas takas!
Savā patiesībā mani vadi un māci,
jo Tu esi Dievs, mans Glābējs. R.
Piemini, Kungs, savus žēlsirdības darbus
un savu labvēlību, kas pastāv no mūžiem!
Savā žēlsirdībā, Kungs, atceries mani,
piemini savā labvēlībā! R. Kungs ir labs un taisnīgs,
tāpēc grēciniekiem Viņš parādīs ceļu.
Lēnprātīgos Viņš vadīs taisnībā,
pazemīgos mācīs staigāt Viņa ceļus. R.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo Viņš ir laipns un žēlīgs.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Kungs, dari man zināmus savus ceļus
un māci man staigāt Tavas takas!
Savā patiesībā mani vadi un māci,
jo Tu esi Dievs, mans Glābējs. R.
Piemini, Kungs, savus žēlsirdības darbus
un savu labvēlību, kas pastāv no mūžiem!
Savā žēlsirdībā, Kungs, atceries mani,
piemini savā labvēlībā! R. Kungs ir labs un taisnīgs,
tāpēc grēciniekiem Viņš parādīs ceļu.
Lēnprātīgos Viņš vadīs taisnībā,
pazemīgos mācīs staigāt Viņa ceļus. R.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo Viņš ir laipns un žēlīgs.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Lasījums no pravieša Daniēla
Tajās dienās Azarijs stāvēdams lūdza Dievu šādiem vārdiem un, atdarījis savu muti, sacīja uguns liesmu vidū: “Lūdzu, neatstāj mūs pavisam sava vārda dēļ un neatsauc savu derību! Un nenovērs no mums savu žēlsirdību Ābrahama dēļ, ko Tu mīli, un Īzāka, sava kalpa, dēļ, un Tava svētā Izraēļa dēļ, kuriem Tu biji solījis, ka viņu pēcnācējus vairosi kā debesu zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūras malā.
Jo, lūk, Kungs, mēs esam kļuvuši mazākie no visām tautām un šodien niecīgākie visā zemē mūsu grēku dēļ. Un nav vairs šobrīd ne valdnieka, ne pravieša, ne vadoņa, nav ne dedzināmo, ne kaujamo upuru, nav ne ēdienu, ne kūpināmo upuru, nedz pirmajiem augļiem ir vieta Tavā priekšā, ka mēs varētu sagaidīt žēlsirdību.
Tomēr uzņem mūs, kam ir satriekta dvēsele un pazemots gars! Un tāpat kā dedzināmais upuris no auniem un vēršiem, un treknu jēru tūkstošiem, tā arī mūsu upuris lai nonāk šodien Tavā priekšā, un Tu dari pilnīgus tos, kas Tev seko. Jo tie, kas paļaujas uz Tevi, nenonāk kaunā.
Un tagad mēs Tev sekojam no visas sirds un bīstamies Tevis, un meklējam Tavu vaigu. Nepamet mūs kaunā, bet rīkojies ar mums savā laipnībā un saskaņā ar savu lielo žēlsirdību! Un izglāb mūs ar saviem brīnumu darbiem un dari, Kungs, godu savam vārdam!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Jo, lūk, Kungs, mēs esam kļuvuši mazākie no visām tautām un šodien niecīgākie visā zemē mūsu grēku dēļ. Un nav vairs šobrīd ne valdnieka, ne pravieša, ne vadoņa, nav ne dedzināmo, ne kaujamo upuru, nav ne ēdienu, ne kūpināmo upuru, nedz pirmajiem augļiem ir vieta Tavā priekšā, ka mēs varētu sagaidīt žēlsirdību.
Tomēr uzņem mūs, kam ir satriekta dvēsele un pazemots gars! Un tāpat kā dedzināmais upuris no auniem un vēršiem, un treknu jēru tūkstošiem, tā arī mūsu upuris lai nonāk šodien Tavā priekšā, un Tu dari pilnīgus tos, kas Tev seko. Jo tie, kas paļaujas uz Tevi, nenonāk kaunā.
Un tagad mēs Tev sekojam no visas sirds un bīstamies Tevis, un meklējam Tavu vaigu. Nepamet mūs kaunā, bet rīkojies ar mums savā laipnībā un saskaņā ar savu lielo žēlsirdību! Un izglāb mūs ar saviem brīnumu darbiem un dari, Kungs, godu savam vārdam!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Rīta lūģšana!
Mans Dievs, es lūdzu, lai Tu dāvātu man pats sevi. Neko mazāku – tikai sevi! Jo Tu taču pilnībā esi atdevis sevi mums.
Pārņem manu sirdi un piepildi ar sevi, piepildi ar dedzību! Tu vienīgais spēj mierināt cilvēka dvēseli un celt to augšup. Tu esi dzīva uguns, kas liesmo nepārejošā mīlestībā uz cilvēkiem. Ienāc manā sirdī un iededz tajā savas svētās liesmas, lai es – tāpat kā Tu – varētu degt mīlestībā. Amen.
Kardināls Džons Henrijs Ņūmens
Pārņem manu sirdi un piepildi ar sevi, piepildi ar dedzību! Tu vienīgais spēj mierināt cilvēka dvēseli un celt to augšup. Tu esi dzīva uguns, kas liesmo nepārejošā mīlestībā uz cilvēkiem. Ienāc manā sirdī un iededz tajā savas svētās liesmas, lai es – tāpat kā Tu – varētu degt mīlestībā. Amen.
Kardināls Džons Henrijs Ņūmens
Lūgsimies!
Dievs, žēlsirdīgais un ikviena labuma avots,
Tu pavēlēji ar gavēni, lūgšanām un labiem darbiem
izpirkt grēku vainas, uzlūko žēlīgi mūs, kas atzīstamies savos grēkos, un noņem vainas smagumu,
kas nospiež mūsu sirdi.
Mēs Tevi lūdzam mūsu Kunga
Kristus, Tava dēla vārdā Āmen.
Tu pavēlēji ar gavēni, lūgšanām un labiem darbiem
izpirkt grēku vainas, uzlūko žēlīgi mūs, kas atzīstamies savos grēkos, un noņem vainas smagumu,
kas nospiež mūsu sirdi.
Mēs Tevi lūdzam mūsu Kunga
Kristus, Tava dēla vārdā Āmen.
Dienas lasījumi.
Tā saka Kungs Dievs;
''Kad es parādīšu jūsos savu svētumu,
es sapulcināšu jūs no visām zemēm.
Es jūs slacināšu ar tīru ūdeni
un šķīstīšu jūs no visiem jūsu traipiem,
un došu jums jaunu garu.
''Kad es parādīšu jūsos savu svētumu,
es sapulcināšu jūs no visām zemēm.
Es jūs slacināšu ar tīru ūdeni
un šķīstīšu jūs no visiem jūsu traipiem,
un došu jums jaunu garu.
2009. gada 13. marts
Betlēme!
Bētlēmes kūtī pie savām avīmNāci Tu, Labais Gans,Autiņos klusi sirds silē dusi,Līdz mostas viss Tavs nams./O.Miķelsons/
Tēvs!
Skauj mani Tēvs,
Apskauj mani cieši , mansTēvs
Lai es jūtu to ,Tava sirds kā pukst
kā tā klusi čukst- Mans bērns.
(V.Indrišonoks)
Apskauj mani cieši , mansTēvs
Lai es jūtu to ,Tava sirds kā pukst
kā tā klusi čukst- Mans bērns.
(V.Indrišonoks)
13. Marta rīta lūgšana!
Atgriezieties pie manis,” Tu aicini, Kungs. “Atgriezieties pie manis no visas savas sirds!”Kungs, jā, es gribu atgriezties pie Tevis. Es gribu atgriezties un pie Tevis palikt. Es gribu atstāt savu sauso, bezcerīgo, neauglīgo zemi, kur egoisma dēļ nezaļo mīlestība, kur skaudības dēļ tik nabadzīga ir dalīšanās, kur lielāka par vēlmi palīdzēt ir vēlēšanās iegūt sev, kur naids nomāc brālīgu labvēlību. Piedod manus grēkus, ved mani atkal pie sevis! Kungs, es gribu atgriezties un pie Tevis palikt – es gribu būt jaunais cilvēks, kas saņēmis Tavu piedošanu un Tavu Svēto Garu.
Āmen!
Āmen!
Rīta lūgšana.
Kungs, šīs austošās dienas klusumā es lūdzu mieru,gudrību un spēku.
Es vēlos uzlūkot pasauli ar mīlestības pilnām acīm.
Es vēlos rīkoties ar pacietību, sapratni, maigumu un gudrību un saskatīt to, ko slēpj lietu un cilvēku āriene.
Es vēlos Tavus bērnus, tā, kā viņus uzlūko Tu, un tāpēc saskatīt labo.
Aizver manas ausis, lai tās nedzird zaimus, pasargi manu mēli, lai tā neizsaka nepatiesus vārdus,un dāvā žēlastību,lai vīnīgi svētību nesošas domas dzimst manī.
Lai mana labvēlība un prieks liecina par Tevi tiem, kurus satikšu. Ietērp mani savā skaistumā,Kungs, lai visā, ko šodien piedzīvošu, es atklāju Tevi.
/Klods Žekēns/
Es vēlos uzlūkot pasauli ar mīlestības pilnām acīm.
Es vēlos rīkoties ar pacietību, sapratni, maigumu un gudrību un saskatīt to, ko slēpj lietu un cilvēku āriene.
Es vēlos Tavus bērnus, tā, kā viņus uzlūko Tu, un tāpēc saskatīt labo.
Aizver manas ausis, lai tās nedzird zaimus, pasargi manu mēli, lai tā neizsaka nepatiesus vārdus,un dāvā žēlastību,lai vīnīgi svētību nesošas domas dzimst manī.
Lai mana labvēlība un prieks liecina par Tevi tiem, kurus satikšu. Ietērp mani savā skaistumā,Kungs, lai visā, ko šodien piedzīvošu, es atklāju Tevi.
/Klods Žekēns/
2009. gada 12. marts
Pāvila vēstule Romiešiem 11,36
No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Āmen.
( Pāvila vēstule Romiešiem 11,36)
( Pāvila vēstule Romiešiem 11,36)
Vakara Lūgšana!
Kungs,visvarenais Dievs,
Tu nenoguris nes visas pasaules smagumu,
tieši tāpat kā savu ciešanu dienā.
Tu liki sev plecos mūsu grēku nastu,
nedomājot par to,
ka tā izsmeļ Tavus spēkus.
Kungs,tāpat kā savā apredzībā
Tu sargā un stiprini mūsu miesu,
tā esi arī mūsu dvēseles Glābējs,
jo Tu esi to atpircis ar savām dārgajām asinīm.
Amen.
/Kardināls Džons Henrijs Ņūmens/
Tu nenoguris nes visas pasaules smagumu,
tieši tāpat kā savu ciešanu dienā.
Tu liki sev plecos mūsu grēku nastu,
nedomājot par to,
ka tā izsmeļ Tavus spēkus.
Kungs,tāpat kā savā apredzībā
Tu sargā un stiprini mūsu miesu,
tā esi arī mūsu dvēseles Glābējs,
jo Tu esi to atpircis ar savām dārgajām asinīm.
Amen.
/Kardināls Džons Henrijs Ņūmens/
2009. gada 11. marts
Komūnijas lūgšana.
Pieņēmuši Vissvētāko Sakramentu,mēs Tev pateicamies, Kungs ka Tu mums,vel dzīvojot virs zemes,ļauj saņemt Debesu dāvanas. Caur Jēzu Kristu,mūsu Kungu.
Credo(Es ticu)- 109.lpp.
Vispārējā lūgšana.
Pulcējušies Jēzus Kristus vārdā uz svētās Mises upuri, vienosimies kopīgā lūgšanā!
- Lūgsim par svēto Baznīcu, lai tā māca Dieva tautai patiesas mīlestības un gandarīšanas garu;
- lūgsim par Baznīcas bērniem,lai viņi smeļ savā ticībā garīgu spēku un dzīves prieku;
-lūgsim par tiem, kas ir tālu no Dieva,lai Kristus viņiem dāvā ticības gaismu un atgriešanās žēlastību;
- lūgsim par mūsu draudzi,lai tajā bagātīgi mājo Kristus klātbūtne, savstarpēja palīdzība un priekpilna cerība;
- lūgsim par mūsu uzticību Kungam, lai mēs klausītos Dieva vārdā un pildītu viņa baušļus;
gudrību ieraudzīt sevī visus ticības šķēršļus,tā lai tos uzveikuši,mēs patiešām atgriežamies pie Tevis;'
-lūgsim par mūsu mirušajiem brāļiem un māsām,
lai Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā ļauj viņiem ieiet Debesu priekā.
Dievs, žēlsirdīgais Tēvs, uzklausi mūsu pazemīgās lūgšanas,ļauj mums atbrīvoties no grēka varas, vienmēr meklējot un arvien uzticīgāk pildod Tavu svēto gribu. Caur Jēzu Kristu,mūsu Kungu.
Pulcējušies Jēzus Kristus vārdā uz svētās Mises upuri, vienosimies kopīgā lūgšanā!
- Lūgsim par svēto Baznīcu, lai tā māca Dieva tautai patiesas mīlestības un gandarīšanas garu;
- lūgsim par Baznīcas bērniem,lai viņi smeļ savā ticībā garīgu spēku un dzīves prieku;
-lūgsim par tiem, kas ir tālu no Dieva,lai Kristus viņiem dāvā ticības gaismu un atgriešanās žēlastību;
- lūgsim par mūsu draudzi,lai tajā bagātīgi mājo Kristus klātbūtne, savstarpēja palīdzība un priekpilna cerība;
- lūgsim par mūsu uzticību Kungam, lai mēs klausītos Dieva vārdā un pildītu viņa baušļus;
gudrību ieraudzīt sevī visus ticības šķēršļus,tā lai tos uzveikuši,mēs patiešām atgriežamies pie Tevis;'
-lūgsim par mūsu mirušajiem brāļiem un māsām,
lai Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā ļauj viņiem ieiet Debesu priekā.
Dievs, žēlsirdīgais Tēvs, uzklausi mūsu pazemīgās lūgšanas,ļauj mums atbrīvoties no grēka varas, vienmēr meklējot un arvien uzticīgāk pildod Tavu svēto gribu. Caur Jēzu Kristu,mūsu Kungu.
2009. gada 9. marts
Upurēšanās lūgšana
Tevi lūdzam, Kungs, lai šis svētais Upuris dzēš mūsu pārkāpumus un kā miesā,tā garā sagatavo ticīgos Lieldienu svētkiem. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,ko uzrakstījis svētais Marks(Mk 9,2-10)
Tajā laikā Jēzus pieņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un aizveda viņus vienus savrup augstā kalnā.
Un tur viņš pārveidojās to priekšā.
Un viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt.
Um viņiem parādījās
Elijs ar Mozu un sarunājas ar Jēzu.
Bet Pēteris atbildot sacīja.; Jēzum; ''Rabbi, mums ir labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis; vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam. ''Jo viņš nezināja, ko runāt, tā kā viņi bija ļoti izbijušies.
Tas parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss;''Šis ir mans mīļais Dēls,
Viņu klausiet!'' Un viņi, tūdaļ apskatījušies visapkārt, vairs nevienu neredzēja, kā tikai Jēzu viņiem blakus.
Un , kāpjot lejā no kalna, Viņš pavēlēja, lai tie nevienam nestāsta, ko bija redzējuši, iekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies. Un viņi ievēroja pavēli, pārrunājot tikai savā starpā, ko tas nozīmē;'' augšāmcelties nio miroņiem''.
Un tur viņš pārveidojās to priekšā.
Un viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt.
Um viņiem parādījās
Elijs ar Mozu un sarunājas ar Jēzu.
Bet Pēteris atbildot sacīja.; Jēzum; ''Rabbi, mums ir labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis; vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam. ''Jo viņš nezināja, ko runāt, tā kā viņi bija ļoti izbijušies.
Tas parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss;''Šis ir mans mīļais Dēls,
Viņu klausiet!'' Un viņi, tūdaļ apskatījušies visapkārt, vairs nevienu neredzēja, kā tikai Jēzu viņiem blakus.
Un , kāpjot lejā no kalna, Viņš pavēlēja, lai tie nevienam nestāsta, ko bija redzējuši, iekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies. Un viņi ievēroja pavēli, pārrunājot tikai savā starpā, ko tas nozīmē;'' augšāmcelties nio miroņiem''.
2009. gada 8. marts
Lasījums no svētā apustuļa Pāvila vēstules romiešiem(Rom 8,31b-34)
Brāļi, ja Dievs ir ar mums,kas tad ir pret mums?
Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet To atdeva par mums visiem.
Kā tad viņš mums līdz ar viņu nedāvinās visu?
Kas apsūdzēs Dieva izredzētos?
Vai Dievs,kas attaisno?
Kas ir tas,kurš notiesās?
Vai Kristus Jēzus, nomira, vēl vairāk- kas ir augšāmcēlies un sēž pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv?
Lai ir slavēts Dieva vārds!
no mirdzoša mākoņa atskanēja vārdi;
''Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!''
Lai ir slavēts Dieva vārds!
Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet To atdeva par mums visiem.
Kā tad viņš mums līdz ar viņu nedāvinās visu?
Kas apsūdzēs Dieva izredzētos?
Vai Dievs,kas attaisno?
Kas ir tas,kurš notiesās?
Vai Kristus Jēzus, nomira, vēl vairāk- kas ir augšāmcēlies un sēž pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv?
Lai ir slavēts Dieva vārds!
no mirdzoša mākoņa atskanēja vārdi;
''Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!''
Lai ir slavēts Dieva vārds!
Psakms 116(115)
Refrēns; Es staigāšu Kunga priekšā dzīvo zemē.
Es ticēju pat tad, kad runāju;
''Es esmu ļoti satriekts.''
Kunga acis ir dārga
Viņa Svēto nāve. R.
Ak, Kungs, Tavs kalps es esmu,
esmu Tavs kalps un Tavas kalpones dēls.
Tu esi sarāvis manas važas;
es nesīšu Tev slavas upuri
un piesaukšu Kunga vārdu. R.
Es izpildīšu savus solījumus Kungam
visu viņa ļaužu priekšā,
Kunga nama pagalmos,
Jeruzaleme, tavā vidū. R.
R-refrēns.
Es ticēju pat tad, kad runāju;
''Es esmu ļoti satriekts.''
Kunga acis ir dārga
Viņa Svēto nāve. R.
Ak, Kungs, Tavs kalps es esmu,
esmu Tavs kalps un Tavas kalpones dēls.
Tu esi sarāvis manas važas;
es nesīšu Tev slavas upuri
un piesaukšu Kunga vārdu. R.
Es izpildīšu savus solījumus Kungam
visu viņa ļaužu priekšā,
Kunga nama pagalmos,
Jeruzaleme, tavā vidū. R.
R-refrēns.
Rīta lūgšana.
Kungs, davā mums jaunu elpu!
Lai nepagurstam savā ceļā, lai mūsu plaušas aizvien
ir dzīvinoša gaisa pilnas.
Dāvā mums jaunu elpu,lai tā palīdz soļot pretī rītdienai, neskatoties atpakaļ un netaupot spēkus.
Jaunu elpu,lai spējam darīt to, ko cilvēki- un tātad
Tu- no mums gaida.
Jaunu elpu, lai no jauna cerētu. Lai cerētu tā, it
kā dzīve sāktos tieši šajā rītā. Lai cerētu, par spīti
visiem vējiem un jūras paisumiem, - Tavas klātbūtnes dēļ, Tava apsolījuma dēļ.
Lai nesam sevī visas cilvēku cerības un arī visas sāpes.
Dāvā mums jaunu elpu,vai drīzāk- savu Elpu, To,
kuru Tu atsūtīji mums no Tēva, - savu Garu, Garu,
kas pūš, kur vēlas, kā brāzma vai vēja šalts, vai kā pavisam maiga dvesma, kad Tu mūs aicini sekot Tavām ievesmām.
Lai Tava Elpa iedvesmo mūsos dziļu lūgšanu, tādu
lūgšanu, kas nāk no Tevis, lūģšanu, kas gaida Tavu atgriešanos godībā un ilgojos pēc Dieva pilnības.
/Kardināls Leons Jozefs Suenenss/
Lai nepagurstam savā ceļā, lai mūsu plaušas aizvien
ir dzīvinoša gaisa pilnas.
Dāvā mums jaunu elpu,lai tā palīdz soļot pretī rītdienai, neskatoties atpakaļ un netaupot spēkus.
Jaunu elpu,lai spējam darīt to, ko cilvēki- un tātad
Tu- no mums gaida.
Jaunu elpu, lai no jauna cerētu. Lai cerētu tā, it
kā dzīve sāktos tieši šajā rītā. Lai cerētu, par spīti
visiem vējiem un jūras paisumiem, - Tavas klātbūtnes dēļ, Tava apsolījuma dēļ.
Lai nesam sevī visas cilvēku cerības un arī visas sāpes.
Dāvā mums jaunu elpu,vai drīzāk- savu Elpu, To,
kuru Tu atsūtīji mums no Tēva, - savu Garu, Garu,
kas pūš, kur vēlas, kā brāzma vai vēja šalts, vai kā pavisam maiga dvesma, kad Tu mūs aicini sekot Tavām ievesmām.
Lai Tava Elpa iedvesmo mūsos dziļu lūgšanu, tādu
lūgšanu, kas nāk no Tevis, lūģšanu, kas gaida Tavu atgriešanos godībā un ilgojos pēc Dieva pilnības.
/Kardināls Leons Jozefs Suenenss/
Lūgšana...
Dievs, Tu esi mums pavēlējis klausīt Tavam viendzimušajam Dēlam,māci un vadi mūs caur sirdsapziņas balsi, lai ar skaidru dvēseli mēs garā skatītu Tavu godību. Mēs Tevi lūdzam mūsu Kunga Jēzus Kristus, Tava Dēla, vārdā.
Dienas lasījumi un Svētās Mises lūgšanas.
Mana sirds saka par tevi, Kungs;
''Meklējiet Viņa vaigu!''
Kungs, es meklēju Tavu vaigu,
neapslēp to no manis!
''Meklējiet Viņa vaigu!''
Kungs, es meklēju Tavu vaigu,
neapslēp to no manis!
2009. gada 7. marts
Pārdomām!
Kungs, kad es pieklauvēju pie Tavām durvīm, lai izteiktu savas sāpes, Tu atvēri un uzklausīji mani, gatavs dziedēt manas brūces. Kad priekā starojošām acīm un svētku līksmību sirdī es no jauna nācu pie Tevis, lai izstāstītu par savu laimi, Tu aizvien biji gatavs mani uzklausīt un kopā ar mani izdzīvot manu prieku. Kad sāpošu dvēseli un satriektu sirdi es nācu Tavā priekšā, lai atzītos savā grēkā, Tu uzņēmi mani atvērtām rokām un atvērtu sirdi. Tu uzklausīji manu postu un man piedevi. Kungs, Tu vienmēr esi klāt, kad Tevis vajag. Vienmēr klāt, kad esi mums nepieciešams. Vienmēr klāt, kad citur jūtamies nesaprasti. Vienmēr klāt, arī tad, ja viss ir labi. Ir tikai jāpieklauvē pie Tavas sirds durvīm, un Tu atbildi – vienmēr. Kā tēvs atbild savam bērnam. Kā vīrs – savai sievai. Kā draugs – draugam. Kungs, lai kad es nāktu pie Tevis, Tu mani gaidi. Ir tikai jāpieklauvē pie Tavām durvīm – Tu atver. Tu jau stāvi uz sliekšņa, lai aicinātu ienākt. Kungs, dari, lai lūgšanā es bieži nāku pie Tevis. Lai nekad man nav bail Tevi iztraucēt.
Psalms 119(118)
Refrēns;Svētīgi ir tie,kas klausa Dievam.
Svētīgi tie, kas bez traipa staigā savu ceļu,
kad dzīvo pēc Kunga baušliem.
Svētīgi tie, kas viņa pamācības sargā,
no visas sirds viņu meklē. R.
Tu esi pavēlējis stingri
sargāt Tavus likumus.
Kaut mani ceļi uz to vestu,
ka es ievērotu Tavus likumus! R.
Es Tev pateikšos no tīras sirds
par to,ka iemācījos Tavas taisnības spriedumus.
Tavus aizrādījumus es sargāšu;
nekad neatstāj mani! R.
Lai ir Slavēts Dieva vārds!
Lūk,tagad ir īstais laiks,
lūk tagad ir pestīšanas diena.
Lai ir slavēts Dieva vārds!
R-Refrēns.
Svētīgi tie, kas bez traipa staigā savu ceļu,
kad dzīvo pēc Kunga baušliem.
Svētīgi tie, kas viņa pamācības sargā,
no visas sirds viņu meklē. R.
Tu esi pavēlējis stingri
sargāt Tavus likumus.
Kaut mani ceļi uz to vestu,
ka es ievērotu Tavus likumus! R.
Es Tev pateikšos no tīras sirds
par to,ka iemācījos Tavas taisnības spriedumus.
Tavus aizrādījumus es sargāšu;
nekad neatstāj mani! R.
Lai ir Slavēts Dieva vārds!
Lūk,tagad ir īstais laiks,
lūk tagad ir pestīšanas diena.
Lai ir slavēts Dieva vārds!
R-Refrēns.
Vakara lūgšana!
Ak,Dievs! Tu neesi nekas cits kā mīlestība,bet
Tu esi cita mīlestība. Tu neesi nekas cits kā taisnīgums,
bet Tu esi cits Taisnīgums.
Ja manī trūkst mīlestības vai taisnīguma, neatgriezeniski attālinos no Tevis un mana ticība ir tikai elkdievība.
Lai ticētu Tev,man ir jātic mīlestībai un taisnīgumam,un labāk tūkstoš reižu ticēt tiem,
nekā lieki izteikt Tavu vārdu.
Ārpus mīlestības un taisnīguma es nekad nespēšu Tevi atrast,un visi,
kurus tie vada,ir ceļā pie Tevis.
Bet,lai Tevi pielūgtu garā un patiesībā,man ir jātic,
ka mans taisnīgums -tas pats, ko es nekad neīstenoju-vēl nav Taisnīgums un mana mīlestība
vēl nav Mīlestība. Jo nepilnīgas ir mūsu zināšanas un nepilnīgi mūsu pravietojumi, taisnīgums var kļūt par mūsu elku, un varbūt pat mīlestība!
Ak, Dievs,kas esi pāri visiem vārdiem un domām,
pāri visiem ideāliem un vērtībām!
Ak,dzīvais Dievs!
/Kardināls Anrī de Libaks/
Tu esi cita mīlestība. Tu neesi nekas cits kā taisnīgums,
bet Tu esi cits Taisnīgums.
Ja manī trūkst mīlestības vai taisnīguma, neatgriezeniski attālinos no Tevis un mana ticība ir tikai elkdievība.
Lai ticētu Tev,man ir jātic mīlestībai un taisnīgumam,un labāk tūkstoš reižu ticēt tiem,
nekā lieki izteikt Tavu vārdu.
Ārpus mīlestības un taisnīguma es nekad nespēšu Tevi atrast,un visi,
kurus tie vada,ir ceļā pie Tevis.
Bet,lai Tevi pielūgtu garā un patiesībā,man ir jātic,
ka mans taisnīgums -tas pats, ko es nekad neīstenoju-vēl nav Taisnīgums un mana mīlestība
vēl nav Mīlestība. Jo nepilnīgas ir mūsu zināšanas un nepilnīgi mūsu pravietojumi, taisnīgums var kļūt par mūsu elku, un varbūt pat mīlestība!
Ak, Dievs,kas esi pāri visiem vārdiem un domām,
pāri visiem ideāliem un vērtībām!
Ak,dzīvais Dievs!
/Kardināls Anrī de Libaks/
Svēto rakstu lasījums no Mateja Evaņgēlija 7. nodaļas 7-12 pantam.
Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.
Jo ikviens, kas lūdz,dabū, un kas meklē atrod,un tam,kas klaudzina,taps atvērts.
Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā,kas savam dēlam,kad tas maizi lūdz,dotu akmeni?
Jeb,kad tas zivi lūdz,tam dotu čūsku?
Tad nu visu,ko jūs gribat, lai cilvēki Jums dara,tāpat darait arī Jūs viņiem.
Jo tā ir bauslība un pravieši.
Jo ikviens, kas lūdz,dabū, un kas meklē atrod,un tam,kas klaudzina,taps atvērts.
Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā,kas savam dēlam,kad tas maizi lūdz,dotu akmeni?
Jeb,kad tas zivi lūdz,tam dotu čūsku?
Tad nu visu,ko jūs gribat, lai cilvēki Jums dara,tāpat darait arī Jūs viņiem.
Jo tā ir bauslība un pravieši.
Sargeņģelis.
Mans sargenģelis
ir vienmēr blakus.
Viņš saprot mani
un redz Dievu.
Es neredzu viņu.
Viņš runā klusi.
ir vienmēr blakus.
Viņš saprot mani
un redz Dievu.
Es neredzu viņu.
Viņš runā klusi.
Lūgšana!
Es Tev pateicos,Kristu, mans Kungs,
savā sirdī un arī ar savām lūpām,
es Tevi augstu teicu un slavēju visas pasaules priekšā,
Ka Tu esi tas,
Kas esi man žēlīgs un kas man palīdz.
To esmu saņēmis
ar savu Kristību,
Ka tu esi mans Kungs un mans Dievs,
un cita nav.
/Mārtiņš Luters/
savā sirdī un arī ar savām lūpām,
es Tevi augstu teicu un slavēju visas pasaules priekšā,
Ka Tu esi tas,
Kas esi man žēlīgs un kas man palīdz.
To esmu saņēmis
ar savu Kristību,
Ka tu esi mans Kungs un mans Dievs,
un cita nav.
/Mārtiņš Luters/
2009. gada 6. marts
Ps.65.3-5
Tu uzklausi lūgšanas,pie Tevis nāk visi mirstīgie savu nepilnīgo solījumu dēļ; kad mūsu noziegumi mūs nospiež, tad Tu, Kungs, tos nolīdzini!
Svētīgs tas,ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot tavos pagalmos!
Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu.
/Ps. 65.3-5/
Svētīgs tas,ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot tavos pagalmos!
Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu.
/Ps. 65.3-5/
Dievs Varenais!
Dievs Varenais
Dievs Varenais, Dievs Mūžigais
Nav neviena, kāds Tu
Tevi, miera Kungu, pielūdzu
Jo Tu mana taisnība
Es slavēju!
Tevi mīlu pielūdzu
Dievs Patiesais, Dievs Vienīgais
Nav neviena, kāds Tu
Dievs Varenais, Dievs Mūžigais
Nav neviena, kāds Tu
Tevi, miera Kungu, pielūdzu
Jo Tu mana taisnība
Es slavēju!
Tevi mīlu pielūdzu
Dievs Patiesais, Dievs Vienīgais
Nav neviena, kāds Tu
Vakara lūgšana!
Dāvā man atmiņas spēku,lai manas dienas
neiztek kā ūdens,neizgaist kā dūmi. Dāvā man
žēlastību dzīvot pilnīgi, Kungs,jo Tu man esi devis
šo dzīvi. Dāvā man žēlastību dzīvot tā,lai es mīlētu Tevi.
Lai manas Jūtas nav svaidīgas kā mākoņi vai putekļi,
ar ko rotaļājas vējš.
Lai Dienu no dienas mana dzīve sevi ieraksta Tavā mūžīgā mīlestībā.
/Kardināls Žans Marija Lustižē/
neiztek kā ūdens,neizgaist kā dūmi. Dāvā man
žēlastību dzīvot pilnīgi, Kungs,jo Tu man esi devis
šo dzīvi. Dāvā man žēlastību dzīvot tā,lai es mīlētu Tevi.
Lai manas Jūtas nav svaidīgas kā mākoņi vai putekļi,
ar ko rotaļājas vējš.
Lai Dienu no dienas mana dzīve sevi ieraksta Tavā mūžīgā mīlestībā.
/Kardināls Žans Marija Lustižē/
Psalms 130(129)
Refrēns; Dievs,nepiemini mūsu grēkus!
No dziļumiem uz Tevi,Kungs,es saucu,
Kungs,uzklausi manu balsi!
Lai Tava auss dzird manu lūgšanu,
ko es sūtu uz Tevi. R.
Ja Tu,Kungs,gribēsi noziedzības tiesāt,
Kungs, kas tad spēs izturēt?
Bet pie Tevis varam piedošanu atrast,
lai mēs godātu Tevi. R.
Kungs,es ceru uz Tevi,
mana dvēsele cer uz viņa vārdu,
Mana dvēsele gaida un Kungu
vairāk nekā sargi uz rīta gaismu. R.
Lai Izraēlis gaida uz Kungu,
Jo Kungs ir ļoti žēlīgs
un pestīšanu bagāti dāvā.
Viņš Izraēli atpestīs no visiem grēkiem. R.
Lai ir slavēts Dieva vārds!
Atmetiet visas savas noziedzības un grēkus
un veidojiet sev jaunu sirdi un jaunu garu!
Lai ir slavēts Dieva vārds!
R-refēns
No dziļumiem uz Tevi,Kungs,es saucu,
Kungs,uzklausi manu balsi!
Lai Tava auss dzird manu lūgšanu,
ko es sūtu uz Tevi. R.
Ja Tu,Kungs,gribēsi noziedzības tiesāt,
Kungs, kas tad spēs izturēt?
Bet pie Tevis varam piedošanu atrast,
lai mēs godātu Tevi. R.
Kungs,es ceru uz Tevi,
mana dvēsele cer uz viņa vārdu,
Mana dvēsele gaida un Kungu
vairāk nekā sargi uz rīta gaismu. R.
Lai Izraēlis gaida uz Kungu,
Jo Kungs ir ļoti žēlīgs
un pestīšanu bagāti dāvā.
Viņš Izraēli atpestīs no visiem grēkiem. R.
Lai ir slavēts Dieva vārds!
Atmetiet visas savas noziedzības un grēkus
un veidojiet sev jaunu sirdi un jaunu garu!
Lai ir slavēts Dieva vārds!
R-refēns
Lai Dievs Jūs Svētī!
Tēvs,svētīts lai top Tavs vārds,un lai nāk Tava valstība!
Lai Debesu patiesības nonāk virs zemes! Lai viss skaistais un labais iesakņojas mūsu zemē,un tādejādi lai Tava valstība nonāk pār zemi.
Lai nāk mīlestība!Lai nāk tava labestība!Lai nāk taisnīgums,godījums
un krietnums! Lai zeme ķlūst par spoguli,kurā mēs tajā skaistumā,ko redzam šeit, lejā kā atspulgā nojaustu to,kas valda Debesīs.
Tēvs,liec man būs līdzīgam Tavas valstības atnākšanā. Lai es veltu savu
spēku,pūles, dāsnumu un drosmi tam.lai tuvinātu brīdi,kad Debesis nonāks pār zemi.
/Deniss Veijē/
Lai Debesu patiesības nonāk virs zemes! Lai viss skaistais un labais iesakņojas mūsu zemē,un tādejādi lai Tava valstība nonāk pār zemi.
Lai nāk mīlestība!Lai nāk tava labestība!Lai nāk taisnīgums,godījums
un krietnums! Lai zeme ķlūst par spoguli,kurā mēs tajā skaistumā,ko redzam šeit, lejā kā atspulgā nojaustu to,kas valda Debesīs.
Tēvs,liec man būs līdzīgam Tavas valstības atnākšanā. Lai es veltu savu
spēku,pūles, dāsnumu un drosmi tam.lai tuvinātu brīdi,kad Debesis nonāks pār zemi.
/Deniss Veijē/
Svēts ir Dievs
Svēts ir Dievs!
Kas mums devis gaismu un dzīvību,
Svēts ir Dievs,Tēvs visam,kas pastāv,
Svēts ir Dievs, ikviena nojaustais...
Tu esi svēts-it visu Tu radīji ar savu vārdu,
Tu esi svēts -Tavu spožumu radība nenomāc,
Tu esi Svēts -jo visa radība Tava.
Tu esi svēts-Tu esi varenāks,par katru spēku.
Tu esi svēts -Tu esi lielāks,
Tu esi svēts,Tu esi augstāks,
par ikvienu slavas dziesmu!
2009. gada 5. marts
Māsas Baibas dzeja.
Eņģelis
Ja es būtu Eņģelis-atplestu spārnus un lidotu.
Lidotu un vērotu pasauli,
Visu skaisto un notiekošo,
Gan uz zemes un debesīs,
Lūkotos cilvēkos, lielos un mazos.
Dāvātu laimi un prieku ik vienai sirsniņai,
Sargātu un Mīlētu!
Ja man būtu spārni,
Nolaistos kur vien gribētu,
Lidotu un neapstātos!
Ņemiet tā Kunga roku!
Gavilējiet tam Kungam,
Slavējiet ar visu sirdi,
Ejiet priekšā viņa acīm!
Atcerieties kad viņš ir mūsu Dievs.
Mūsu radītājs,kuram piederam,
Ejiet pie viņa pasakoties,
Jo Tas Kungs ir labestīgs,
Viņa žēlsirdība ir mūžīgi ar mums,
Priecājieties un lepojaties
Jo Pestīšana nāk
/Baiba Bērziņa/
Vakara lūgšana
Ne jau es gribēju lūgšanu-Kungs,Tu to gribēji pirmais.
Ne jau Tevi meklēju-Kungs, Tu mani meklēji pirmais.
Veltīgi būtu mani meklējumi, ja Tu pirmais un pirms visiem laikiem nebūtu meklējis mani.
Tu gribi,lai es lūgtos. Ja Tu klusējis,noslēdzies sevī, es nekad nebūtu varējis izlauzties cauri sava '' es'' mūrim. Es udrīkstos nākt pie Tevis tāpēc Ka tu mani gadi.
/Pēc Karlo Kareto pārdomām par lūgšanu/
Dienas lasījums no Esteres grāmatas 14,1-5.12-14
Tajās dienās ķēņiņiene Estere vērsās pie Kunga,
izbijusies no draudošajām briesmām. Un viņa karsti
lūdza Kungu, Izraēļa Dievu, sacīdama. ''Mans Kungs,kas vienīgais esi jūdu Karalis, palīdzi man,
vientuļai,kurai nav neviena aizstāvja,izņemot Tevi!
Manas briesmas esot manās rokās.
Es dzirdēju no tēva,ka Tu,Kungs,esi ieraudzījis Izraēli no visām tautām,un mūsu tēvus-no visiem viņu senčiem,lai sev iegūtu mūžīgu mantojumu. Untu izpildīji viņem to, ko biji solījis.
Atceries,Kungs!Parādies mums mūsu ciešanu brīdī
un dāvā man paļāvību!Kungs,Valdniek pār dieviem un pār ikvienu varu! Ieliec manā mutē gudru valodu lauvas priekšā un pildi viņa sirdi ar niknumu pret mūsu ienaidnieku,lai tas aiziet bojā un arī tie,kuri tam piekrīt.
Bet mūs izglāb ar savu roku un palīdzi man,kurai
nav nekāda atbalsta,kā vīnīgi Tu,Kungs,kas visu zini.'' Tie ir svēto rakstu vārdi!
Vienoti Kristus Žēlastībā!
Jans PolsensKāpēc mums tā tik ļoti vajadzīga?Vecā Derība, runājot par žēlastību, lieto tādus jēdzienus kā nepelnīta labvēlība jeb dāvana, citam cilvēkam parādīta augstsirdība un nesatricināma mīlestība. Jaunajā Derībā žēlastība ir laipnība un līdzjūtība, īpaša Dieva klātbūtnes izpausme, godības spēks, dāvana jeb labvēlība, pateicība, svētība vai vienkārši kaut kas patīkams. Kādi brīnišķīgi jēdzieni! Rakstos ir neskaitāmas atsauces uz nepelnīto labvēlību un mīlestību, ko mums dāvina Dievs.Tagad papētīsim šo svarīgo jēdzienu mazliet dziļāk, pamatojoties uz Pāvila vēstuli efeziešiem.Dievišķa īpašība“Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” (Ef. 1:2) Apustulis Pāvils sāk un beidz (Ef. 6:24) savu vēstuli ar vēlējumu, lai lasītāji piedzīvotu žēlastību. Tā ir svētība un “lūgšana, lai viņa lasītāji pilnīgi iepazītu brīvo, nepelnīto Dieva labvēlību, kas atved cilvēkus atpakaļ pie Dieva un sniedz tiem visu nepieciešamo”. Žēlastība ir no Dieva, un Pāvils turpina, stāstot par “slavu Viņa augstajai žēlastībai” (Ef. 1:6) un piemetinot, ka tā ir “Viņa bagātā žēlastība”. (7. pants) Tomēr Pāvilam šķiet, ka šie vārdi tomēr nespēj pietiekami aprakstīt Dieva raksturu, tāpēc viņš padziļina iepriekšējā teikuma jēgu, rakstīdams par “žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību”. (Ef. 2:7) Tā Pāvils pagodina Dieva žēlastību, izvēloties arvien bagātāku un tēlaināku valodu.Vecajā Derībā Dievs Mozum par sevi teica šādus vārdus: “Tas Kungs, tas Kungs, apžēlošanas un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2. Moz. 34:6) Vecās Derības autori atkal un atkal atgriežas pie šīs Dieva pašatklāsmes un slavē Viņa žēlastību. Dāvids saka: “Bet Tu, Visuvarenais, esi žēlsirdīgs un žēlīgs Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā.” (Ps. 86:15) Joēls aicina savu tautu nožēlot grēkus, sludinādams: “Atgriezieties pie tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds.” (Joēla 2:13) Jona, sadusmojies par Dieva žēlsirdību, lūdza Viņu: “Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl.” (Jon. 4:2)Pāvilam, rakstot par Dieva žēlastību, droši vien prātā bija Dieva pašatklāsme. Ef. 1:6 viņš šo jēdzienu piemin pat divreiz: “Par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis savā mīļotajā Dēlā.” Ir svarīgi saprast, kas ir Dievs un kāds Viņš ir, jo tieši izpratne par Dievu būtiski nosaka mūsu un Viņa attiecību kvalitāti un līdz ar to arī visas mūsu dzīves kvalitāti.Mūsu Dievs ir žēlastības Dievs. Žēlastība ir Viņa dievišķā rakstura daļa. Žēlastība nozīmē, ka Dievs pavērš savu “spožo un aplaimojošo vaigu” uz mums un savā labvēlībā svētī mūs ar nepelnītām dāvanām. Mēs varam lūgt, lai Viņš iejaucas, bet žēlastība nav apslāpējama. Tā ir ar mīlestību un līdzcietību devīgi sniegta dāvana, un Dievs to dāvā grēciniekam kā stiprākais vājākajam. Žēlastība nav tikai Dieva noskaņojums pret cilvēci, bet Viņa aktīva nostāja. Dievs palīdz nabadzīgajiem, apspiestajiem, uz nāvi slimajiem un visiem, kas cieš. Viņš pievēršas tiem, kuriem neviens cits nevar palīdzēt, un apmierina viņu vajadzības. Viņš dāvā glābšanu un aizsardzību, palīdzību un spēku. Dievs vienmēr rūpējas par labām attiecībām ar cilvēkiem. Viņa žēlastība ir negaidīts, mīlošs lēmums piedot mūsu kļūmes un atjaunot sarautās attiecības.Kāds reiz ir teicis: “Ja cilvēks strādā astoņas stundas dienā un saņem godīgu samaksu par nostrādāto, tā ir alga. Ja cilvēks sacenšas ar kādu citu un uzvarējis iegūst velti, tā ir balva. Ja cilvēks saņem pelnītu atzinību par ilggadēju darbu un lieliem panākumiem tajā, tā ir godalga. Taču, ja cilvēks nav spējīgs nopelnīt algu, kur nu vēl iegūt balvu, par pelnītu godalgu nemaz nerunājot, bet tomēr saņem dāvanu, — tad tas ir labs Dieva labvēlības atainojums. Tieši par to mēs domājam, runājot par Dieva žēlastību.”Mums tā ir vajadzīgaVēstulē efeziešiem Pāvils ne tikai apbrīno “žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību”, bet arī dara zināmu, cik ļoti mums tā nepieciešama. Pēc tam, kad Pāvils īsi aprakstījis kristiešu jauno statusu, proti, to glābšanu, pieņemšanu par Dieva bērniem un mantiniekiem un apzīmogošanu ar Svēto Garu Dieva žēlastībā (skat. Ef. 1:3 14), otrajā nodaļā viņš izvērš plašāku stāstījumu par kristiešu iepriekšējo stāvokli un sekojošo glābšanu. Mums jāzina, no kurienes nākam. Mums jāzina, kas īsti esam, proti, grēcinieki un cilvēki nāves ielejā. Šo apstākli nedrīkstam piemirst nekādā gadījumā, jo, ja tas pagaistu no mūsu apziņas, mēs vairs nenovērtētu savu glābšanu un tik dārgo Dieva žēlastību un laipnību.Izlasiet, lūdzu, brīnišķo vēsti Ef. 2:4 10.Te vairākkārt pieminēta ne tikai žēlastība; Pāvils stāsta arī par mūsu cilvēcisko stāvokli — tā ir izmisīga nepieciešamība pēc Dieva žēlastības. Bez tās esam miruši, garīgi miruši, esam sapinušies grēka valgos un neglābjami kļuvuši par tā vergiem. Mums vajadzīga glābšana. Mums jātiek atpirktiem, lai kļūtu par sava īstā saimnieka, mūsu Kunga un Radītāja, īpašumu. Mums vajag ne vairāk un ne mazāk kā jaunu dzīvi. Taču to nav iespējams iegūt citādi kā vien Dieva žēlastībā.Šajā rakstvietā Pāvils mums pavēsta trīs lietas. Pirmkārt, glābšanu mēs iegūstam tikai un vienīgi ar žēlastību. Šī doma ir uzsvērta trīs reizes: “Žēlastībā jūs esat izglābti!” (Ef. 2:5) Otro reizi Pāvils šo domu uzsver, piemetinot: “Tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef. 2:8) Lai kādam šī svarīgā doma nepaslīdētu garām, devītajā pantā viņš trešo reizi atgādina: “Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” Glābšana vienmēr ir bijusi, ir un būs Dieva dāvana. Ja vien mums rastos iespēja kaut kā savu glābšanu nopelnīt vai veicināt, žēlastība zaudētu savu pašreizējo nozīmi.Pols Fransisko, stāstīdams par savu bērnību, raksta, ka dievnamā, kuru apmeklējusi viņa ģimene, Svētā Vakarēdiena laikā ziedojumu šķīvji tikuši laisti apkārt divas reizes. Otro reizi ziedojumi vākti tieši pirms svētā vīna un maizes izsniegšanas, un tie bijuši paredzēti labdarībai. Iedevis savu monētiņu, zēns arī vēlējies piedalīties Vakarēdienā, taču māte viņam teikusi: “Tu vēl to nevari.”“Kāpēc gan ne?” zēns bijis sašutis. “Es taču samaksāju!”Doma, ka varam samaksāt par savu pestīšanu vai kā citādi to nopelnīt, ir iesakņojusies mūsu cilvēciskajā dabā. Pārāk bieži cilvēki šķiet esam par lepnu atzīt, ka ir pazuduši, bezpalīdzīgi, izmisuši un nespējīgi nopelnīt glābšanu. Pārāk bieži viņi ir par lepnu pieņemt ticībā Dieva dāvanu. Ikreiz, kad apbrīnojam Dieva žēlastību, mums jānokāpj no saviem pjedestāliem un pazemībā jāatzīst sava absolūtā bezpalīdzība un atkarība no Kunga. Pāvils māca, ka par glābšanu nav iespējams samaksāt. Tā ir nepelnīta. Labie darbi ir glābšanas sekas, nevis tās pamats. (Ef. 2:10)Otrkārt, Pāvils apraksta glābšanu kā jau notikušu faktu. Dieva žēlastībā mēs jau esam glābti. (5. un 8. pants) Mēs esam atbrīvoti, un mūsu grēki ir piedoti. (Ef. 1:7) Mēs esam uzmodināti un paaugstināti debesīs. (Ef. 2:6)Treškārt, glābšanai ir sekas arī nākotnē. Ko Dievs ir darījis grēcinieku labā un kāda patiesībā ir tagadnes īstenība, mēs pilnīgi uzzināsim tikai tad, kad būsim satikušies ar Dievu Debesīs. Lai gan jau esam glābti, galīgā pestīšana vēl tikai ir gaidāma — brīdis, kad būsim atbrīvoti ne tikai no grēka varas, bet arī tā klātbūtnes. Tā ir pilnība, pēc kuras mēs ilgojamies.Lasot tālāk Vēstuli efeziešiem, mēs uzzinām, ka Dieva žēlastība izpaužas ne tikai kā mūsu glābšana. Trešajā nodaļā Pāvils runā par Dieva žēlastību, kas uzticējusi viņam īpašu uzdevumu un kalpošanu. (2. un 7. pants) Viņš vēl piebilst: “Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību.” (8. pants) Dieva žēlastība bija pārvērtusi viņu par to, kas viņš bija kļuvis — jauns cilvēks Kristū. (1. Kor. 15:10)Tikai, lūdzu, nepārprotiet! Dieva žēlastība ir aicinājusi īpašā kalpošanas darbā ne tikai Pāvilu, bet katru no mums: “Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis.” (Ef. 4:7) Pēc tam Pāvils nosauc virkni gara dāvanu. Dieva žēlastībā katrs ticīgais saņem vismaz vienu gara dāvanu, nepelnītu, bez iemesla lielībai. Šīs dāvanas ir dotas, lai stiprinātu Kristus miesu — draudzi, lai palīdzētu tai augt garīgi un skaitliski un sekmētu tās saliedētību. (12. 16. pants)Vai mums ir vajadzīga žēlastība? Tiešām, jā. Mums tā nepieciešama mūsu glābšanai. Mūsu dzīvēs tā ir vajadzīga ik uz soļa, mums tā ir vajadzīga arī kalpošanā. Žēlastība ir nepelnīta, Dieva parādīta laipnība, kas dāvā mums visu nepieciešamo, lai mēs varētu dzīvot kristīgu dzīvi un kalpotu citiem cilvēkiem. Mēs to nododam tālāk viņiem.Elena Vaita apraksta Dieva žēlastību šādi: “Dievs mīl bezgrēcīgos eņģeļus, kas kalpo Viņam un paklausa visām Viņa pavēlēm, bet nesniedz viņiem savu žēlastību; tā tiem nekad nav bijusi vajadzīga, jo šīs būtnes nekad nav grēkojušas. Žēlastība ir īpašība, kas parādīta necienīgajiem cilvēkiem. Mēs to nemeklējam, tā tika sūtīta, lai uzmeklētu mūs. Dievs priecājas par iespēju dāvāt žēlastību mums visiem, kas esam izsalkuši un izslāpuši pēc tās nevis tāpēc, ka būtu tās cienīgi, bet gan tāpēc, ka tādi neesam. Mūsu vajadzība nodrošina mums šo dāvanu.”Atklāta KristūTiktāl nu esam izpētījuši Dieva žēlastību un savu vajadzību pēc tās, tomēr vissvarīgākā tās sastāvdaļa vēl nav pieminēta. Dieva žēlastība mums ir atklāta Jēzū Kristū. Bez Jēzus glābšana nebūtu un nevarēja būt pasniegta kā nepelnīta dāvana. Tāpēc pašā vēstules sākumā, kad Pāvils uzrunā Efezas kristiešus un novēl tiem žēlastību un mieru, viņš tos iepazīstina ne tikai ar Dievu Tēvu, bet arī ar “Kungu Jēzu Kristu”. Ef. 1:6 slavēdams Dieva “augsto žēlastību”, Pāvils pasteidzas piebilst: “(..) ar ko Tas mūs apveltījis savā mīļotajā Dēlā.” Mīļotais Dēls, protams, ir neviens cits kā Jēzus, mūsu Kungs. Dieva žēlastība mums ir piešķirta Jēzū, tikai un vienīgi Viņā. Vienu pantu tālāk Pāvils apliecina, ka “mums dota pestīšana (..), grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības”. (7. pants) Kā? “Viņā”, Jēzū Kristū, mūsu Kungā un “Viņa asinīs”. Glābšanu žēlastībā izdara Kristus. Brīvprātīgi Viņš izlēja savas asinis, lai mēs varētu tikt glābti, saņemot nepelnīto dāvanu. Mēs bijām grēkos miruši, bet Viņš mūs izglāba. To sauc par žēlastību.Jēzus samaksāja par mūsu pārkāpumiem. Viņš paņēma mūsu netaisnību sev, lai mēs varētu baudīt Viņa taisnību. Tāpēc Dievs mūs “darījis dzīvus līdz ar Kristu. (..) Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis Debesīs.” (Ef. 2:5,6) Vēl vairāk, Pāvils norāda, ka Dieva mērķis Viņa draudzei neaprobežojas tikai ar tās glābšanu un radīšanu no jauna, ar tās vienotību un Evaņģēlija sludināšanu visai pasaulei. Draudzei ir jārāda Dieva mīlestība un žēlastība Kristū visai radībai. (Ef. 2:7) Ievērojiet vēlreiz — “Kristū”.Adventistu draudze ir izvēlējusies uzsvērt tādas pamatvērtības kā dzīves kvalitāte, augšana, vienotība. Tās visas atrodamas Pāvila vēstulē efeziešiem. Tās visas saista Dieva žēlastība. Tās pakļautas mūsu Kungam Jēzum Kristum. Tikai Viņā mēs esam glābti žēlastībā un baudām dzīvi jaunā kvalitātē. Viņā saņemam dāvanas, uzdevumu kalpot un visu mums nepieciešamo kā individuālai, tā visas draudzes izaugsmei, lai mēs spētu pasludināt mūžīgo Evaņģēliju par Dieva mīlestību pret cilvēci un saglabāt un padziļināt Viņa atlikuma draudzes vienotību.Žēlastība ir brīnišķīga Dieva īpašība. Mums ir izmisīga vajadzība pēc tās. Tā mums tiek piedāvāta Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Pieņemsim šo žēlastības dāvanu un dosimies pie žēlastības troņa bez bailēm ar Jēzus Kristus, mūsu Glābēja un Augstā Priestera palīdzību! “Žēlastība ar visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu Viņa neiznīcīgajā godībā.” (Ef. 6:24)Jautājumi pārrunām:1. Daudzi kristieši uzskata Veco Derību par juridisku dokumentu, likumu grāmatu. Kā autors sagrauj šo mītu?2. Kāpēc Pāvils tik lielu uzmanību pievērš tieši žēlastībai? Vai jūs saskatāt kādu saikni ar viņa paša garīgo ceļojumu?3. Šķiet, ikkatram būtu jāpieņem žēlastība atplestām rokām. Taču kāpēc cilvēkiem ir tik grūti to pieņemt? Kāda šai ziņā ir jūsu pieredze?Jans Polsens ir Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences prezidents.
2. nodaļa «Žēlastības bagātība»
Veslijs ToressTai nav robežu, un nekas tai nav par grūtuVārds “žēlastība” angļu valodā — grace — radies no latīņu valodas vārda gratia, kas savukārt tulkojumā no grieķu valodas — charis — nozīmē “nepelnīta labvēlība”. Mīlestība ir žēlastības dvīņumāsa. (Jāņa 3:16; Ef. 2:8) Kristus ir Dieva žēlastības iemiesojums, tieši tāpēc Viņa nāve cilvēku glābšanas nolūkā ir vislielākais mīlestības apliecinājums. Jēzus nāca, lai paustu žēlastību un mīlestību un izglābtu cilvēci no grēka valgiem un pazušanas.Ja nebūtu žēlastībasGrēka dēļ mēs atrodamies bezcerīgā situācijā, jo mums visiem draud nāve. Tomēr ar Kristus gādību mēs varam iegūt žēlastības bagātību un līdz ar to glābšanu un dzīvību. Kristus paustā žēlastība un mīlestība pārsniedz un neievēro vainu un taisnīgās dusmas, ko izraisīja Ādama un Ievas grēks. Vēl vairāk, mums ir apsolījums: “(..) kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” (Rom. 5:20)Tas ir brīnišķīgs grēka problēmas atrisinājums: Kristus dāsni dāvā savu bagāto žēlastību ikvienam, kas vēlas sevi apsegt ar Viņa taisnību un žēlastību.Žēlastība ir jāpieņemASV prezidenta Endrū Džeksona valdības laikā pasta ierēdnis Džordžs Vilsons nolaupīja no vilciena federālo algu izmaksas sarakstu un naudu, nogalinot sargu. Tiesa notiesāja Vilsonu un piesprieda viņam nāvessodu pakarot. Ņemot vērā sabiedrības negatīvo attieksmi pret nāvessodu, kāda kustība uzņēmās panākt, lai prezidents Vilsonu apžēlo, jo tas bija viņa pirmais noziegums.Prezidents drīz vien piekrita apžēlot vainīgo. Tomēr, lai cik tas būtu neticami, Vilsons no apžēlošanas atteicās. Augstākajai tiesai tika pavēlēts izdot likumu, vai apsūdzētais drīkst atteikties no apžēlošanas. Augstākais tiesnesis Džons Māršals paziņoja tiesas lēmumu: “Apžēlošana ir augstas kvalitātes dokuments, kura vienīgo vērtību nosaka apžēlošanas saņēmējs. Tas ir vērtīgs vai nevērtīgs atkarībā no tā, kā to novērtē apžēlojamais. Džordžs Vilsons ir atteicies saņemt apžēlošanu. (..) Mēs nespējam saprast viņa rīcības iemeslus, bet viņš ir izdarījis savu izvēli. Tāpēc Džordžam Vilsonam jāmirst.”Vilsons tika pakārts. Apžēlošanai, kā paziņoja Augstākā tiesa, ir jābūt ne tikai pasludinātai, bet arī pieņemtai. Tieši tāpat ir arī ar Dieva žēlastību. Viņš mums to piedāvā, taču mēs to spējam piedzīvot tikai tad, kad pieņemam.Lai iegūtu žēlastības dāvanu, mums tikai jāpaļaujas uz Dieva apsolījumiem (2. Kor. 8:9; Ef. 2:5 7), jālūdz žēlastība (Jāņa 14:13,14) un jāļauj Svētajam Garam uzrunāt mūsu sirdis, atklājot mūsu patieso vajadzību pēc tās. (Ef. 1:12,13; Ps. 51:3)Žēlastības trīs dimensijasDieva bagātajai žēlastībai ir trīs dimensijas — pagātne, tagadne un nākotne. Pieņemot Viņa žēlastību, mēs tiekam radīti no jauna, un mūsu pagātne tiek apglabāta Kristū. Staigājot ar Kungu, mūsu pārveidotās dzīves ir kā pierādījums Viņa bezgalīgajai žēlastībai mūsos. Pat ja grēkojam, Viņa žēlastība ir un vienmēr būs mums pieejama, dodot iespēju gūt piedošanu, ja atzīstam un nožēlojam savus grēkus.Žēlastība pasargā dzīvībuGrēka klātbūtne cilvēka sirdī ieviesa sāncensību, šķelšanos, diskrimināciju un domstarpības Dieva radību vidū. Rūpēs par dabu Dieva žēlastība pārvalda dzīvību uz zemes, jo arī daba cieš grēka sekas. (Rom. 8:20,22) Dieva brīnišķīgajos apsolījumos ir iekļauta atbrīvošana no grēcīgās dabas un grēka sekām, un tā notiks līdz ar grēka galīgo iznīcināšanu. (Jes. 35:1,2,7; 55:13)Daba attēlo Dieva žēlastībuDieva žēlastība ir viegli pamanāma dzīvības saglabāšanā uz mūsu zemes. Saules gaisma un lietus nodrošina dzīvību un liek zemei dot ražu. Gadalaiki nomaina cits citu, sniedzot labumu gan cilvēkiem, gan pašai dabai.Ikkatrs sīkums Visumā liecina par Radītāju un Spēka Avotu, par spīti grēkam un tā sekām.Dieva žēlastība mūsu pasaulēDabas ekoloģiskais līdzsvars dažās pasaules daļās ir izjaukts, parasti gan nezināšanas vai aprobežota redzesloka un ekonomisku ambīciju dēļ (daudzreiz attīstības un progresa vārdā), neapdomājot ilglaicīgās sekas.Par spīti tam, ka Zeme ir pakļauta postījumiem, vēl aizvien ir saskatāmas Dieva brīnišķīgā darba pēdas: skaistie lauki Kanādas Albertas provincē; Lielais Barjerrifs Austrālijā, Norvēģijas fjordi, apbrīnojamā, noslēpumainā un neskartā daba Āfrikā, Amazones mūžamežu plašums; neskaitāmās putnu sugas, kuras Dieva žēlastības pilnā roka ik dienas apgādā ar pārtiku, neiedomājami dažādie dzīvnieki, kas ir atšķirīgi katrā zemes nostūrī, dažnedažādie augļu koki. Vai ir kāds iemesls ticēt tam, ka jebkas no tā visa radies nejauši?Šīs liecības apstiprina Radītāja un dzīvības Uzturētāja esamību.Tiem, kas ir piedzīvojuši Dieva bagātīgo žēlastību, ir atbildība dot savu ieguldījumu dabas aizsargāšanā. Dieva žēlastība aizsargā un vairo dzīvību uz mūsu zemes, un mēs kā Viņa liecinieki esam aicināti to apstiprināt.Dieva žēlastības plašumsDieva žēlastība ir brīvi pieejama katram, neņemot vērā etniskās, sociālās, dzimuma vai tautības atšķirības, kurās sevi iedala cilvēce.Kristus ieradās uz zemes, lai nojauktu visus cilvēciskos šķēršļus jeb dalījumus, kas atšķīra Viņa bērnus no Dieva un citu no cita. Viņš ieradās, lai atkal apvienotu cilvēci ar Dievu un nodibinātu jaunu kārtību, kurā cilvēki dzīvotu mierā un saskaņā, ja vien vēlētos tikt pārveidoti Dieva žēlastībā.Dieva apsolījumi Viņa VārdāDievs savā rīcībā mūs nešķiro, jo pieņem tādus, kādi esam. “Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos — Kristus.” (Kol. 3:11) Tas nozīmē, ka nav ne vīrieša vai sievietes, ne jūda vai pagāna (jeb palestīnieša), ne Hutu vai Tutsi cilts pārstāvja, ne serba vai horvāta, ne zula vai kosa, ne baltā vai aborigēna, vai cita melnādainā. Dieva priekšā mēs visi esam viens. (Gal. 3:28)Bībeles daudzie apsolījumi pārliecina, ka Dieva žēlastība mums nodrošina glābšanu, cerību un dzīvību, ja vien nākam pie Viņa. Nav tādu robežu, kurās Viņa žēlastība mūs nespētu sasniegt un pārveidot.Pieņemšana un atjaunošanaSavās dzīvēs izjūtot Dieva visaptverošo žēlastību, dabiskas šāda pārdzīvojuma sekas ir mūsu rakstura pārveide. Tas mums liek pieņemt citam citu un mūsu sirdīs sēj vēlmi dzīvot visiem kopā kā Dieva bērniem. Vēlme vērpt intrigas, būt aizspriedumainiem vai diskriminēt — kas ir tik neatņemama mūsu grēcīgās dabas sastāvdaļa — tiks pārvērsta Dieva brīnumainajā žēlastībā. Šī ir praktiska un redzama liecība mūsu sabiedrībai par Dieva visaptverošo žēlastību. Pasaule to nekad nespēs saprast, bet apbrīnos.Dieva ideālais plānsDieva sākotnējais plāns bija saskarsme ar radītajām būtnēm vaigu vaigā tādā vidē, kurā tās mūžīgi baudītu Viņa klātbūtni. Grēka iejaukšanās šim plānam uz laiku pārvilka svītru.Bībele izmanto par simboliem eņģeļus (vēstnešus), kuru uzdevums ir pasludināt glābšanas plānu visām tautām, ciltīm un valodām. (Atkl. 14:6,7) Šī patiesība ir skaidra: Dievs aicina ikvienu cilvēku kļūt par Viņa pavalstnieku, neņemot vērā tā rases, dzimuma, tautības, nacionalitātes vai sociālā stāvokļa atšķirības.Īstā žēlastībaDieva žēlastība ir mums domāta dāvana. Vienīgie noteikumi tās saņemšanai ir — atzīt mūsu vajadzību pēc tās un vēlme pilnīgi nodot sevi Viņam, lai Viņš savā žēlastībā varētu mūs pārveidot un darīt jaunus.Kad es domāju par Dieva žēlastību cilvēciskā izpausmē, es atceros, kas ar mani notika astoņu gadu vecumā.Todien mums uz vakariņām bija jāierodas viesim — bankas vadītājam, ar kuru mani vecāki veica darījumus. Mana māte gatavojās šim ievērojamajam notikumam, un es vēroju viņas steigu sagatavot visu laikā. Man gribējās palīdzēt, un es lūdzu uzticēt man kaut ko vairāk par pannu mazgāšanu.Kad pulkstenis bija jau gandrīz pieci, es redzēju, ka māte no trauku skapja atnes mūsu skaistāko servīzi. Es turpināju prasīt vēl kādu darbiņu, līdz beidzot viņa man atļāva uzklāt galdu. Es vēlējos pierādīt, ka spēju būt labs palīgs, tādēļ paņēmu veselus trīs skaistos šķīvjus reizē un lēnām virzījos uz ēdamistabu.Tad paklupu un šķīvji izslīdēja no rokām, sašķīstot simtos gabaliņu. Es nespēju paskatīties uz māti. Es sāku raudāt un vēlējos aizskriet tālu prom.Kamēr tā stāvēju, nevarēdams izšķirties, ko īsti darīt, māte pienāca man klāt, apskāva, ieskatījās manās asaru pilnajās acīs un teica: “Veslij, tur ir vēl trīs šķīvji, kurus mēs varam likt galdā. Ļauj man tev palīdzēt pamēģināt vēlreiz.”Tā es saprotu Dieva visaptverošo žēlastību, kas domāta gan jums, gan man.Jautājumi pārrunām:1. Pastāstiet kādu pagājušās nedēļas atgadījumu, kurā jūs pieredzējāt “nepelnītu labvēlību” vai arī parādījāt to citam cilvēkam.2. Kāpēc ir tik grūti pieņemt žēlastības jēdziena vienkāršību? Kas varētu palīdzēt cilvēkiem to saprast?3. Nosauciet trīs iemeslus, kāpēc pareiza izpratne par žēlastību tagad ir svarīgāka nekā jebkad zemes vēsturē.Veslijs Toress ir brazīlietis; viņam un sievai Andželai ir divi bērni — Kellija un Kevins. Veslijs ir kalpojis Brazīlijā, Savienotajās Valstīs, Dienvidāfrikas republikā un Austrālijā.
3. nodaļa «Žēlastība un paklausība»
Dž. Deivids ŅūmensŽēlastība un paklausība. Abas kopā tās sniedz mums paļāvību un pārveidiBoriss Kornfelds bija ebrejs, ārsts, kas kļuva par Staļina represiju upuri. Nav īsti zināms viņa “noziegums”, ja neņem vērā, ka viņš tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē Ekibastuzā kā politisks diversants. Kornfelds bija dedzīgs komunists, kulturāls ebrejs un piedevām ateists. Kā ārstam viņam radās iespēja dzīvot mazliet labākos apstākļos nekā citiem ieslodzītajiem, jo cietuma priekšniecībai bija nepieciešami ārsti, kas rūpētos par pārējiem cietumniekiem, kas pastāvīgi mira ieslodzījuma primitīvajos apstākļos.Atrodoties nometnē, Kornfelds domāja par savu komunistisko pārliecību. Kāds viņa pacients bija kristietis, kas liecināja par Kristus pārveidojošo žēlastību. Ārstā notika cīņa — nodot dzīvi Dievam vai ne.Kādu dienu, kad viņš centās glābt sadurta cietumsarga dzīvību, viņā modās kārdinājums sašūt cietušo artēriju tā, lai tā drīz vien atkal atvērtos. Cietumsargs nomirtu un neviens neuzzinātu nāves iemeslu. Kamēr ārsta rokas darbojās ap šuvi, viņš pēkšņi sarāvās izbīlī par naidu un nežēlību savā sirdī. Viņš vēlēja ļaunu šim sargam un visiem pārējiem varmākām, jo ienīda savus vajātājus. Ar lielāko prieku viņš tos visus būtu nogalinājis. Beidzot Kornfelds saprata, ka atrodas tā paša ļaunuma lamatās, kuru tik ļoti ienīda.Viņš sāka kārtīgi uzlikt šuvi un, to darot, atklāja, ka visu laiku atkārto vārdus, ko bija dzirdējis no kristieša: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Šie vārdi ebrejam likās ļoti savādi. Tomēr viņš turpināja skaitīt Tēvreizi un citēt vēl citas rakstvietas par Dieva mīlestību un piedošanu.Reiz viņš atklāja, ka sanitārs pastāvīgi zog tikai pacientiem domāto pārtiku. Sanitāri bija nodevēji, cietumnieki, kas nosūdzēja citus ieslodzītos. Cietuma priekšniecība ar viņu palīdzību uzturēja kārtību un nepievērsa uzmanību, kad tie vardarbīgi izturējās pret citiem cietumniekiem. Kornfelds par šo pārkāpumu pastāstīja nometnes komandantam.Komandants ieslodzīja sanitāru uz trim dienām karcerī, un Kornfelds saprata, ka nu viņa dzīvība līdz ar sanitāra atbrīvošanu būs briesmās. Tomēr, par brīnumu sev, viņš juta, ka nebaidās. Viņa sirdī bija ienācis miers, un viņš vēlējās dalīties ar citiem savā ticībā.Kādu pēcpusdienu viņš izmeklēja pacientu, kas nesen bija pārcietis vēža operāciju. Šī ieslodzītā acis bija skumju pilnas, seja — nežēlīgās dzīves izvagota. Kornfelds juta, ka kaut kas viņu dīvaini piesaista šim cilvēkam.Kornfelds viņam pastāstīja savus piedzīvojumos ar Dievu, kas bija pārveidojis viņa dzīvi. Pacients, te būdams pie samaņas, te to atkal zaudēdams, nedzirdēja visu stāstu, tomēr pietiekami, lai saprastu, ka šis ārsts ir citādāks nekā pārējie.Nākamajā rītā jaunais pacients pamodās no soļu dipoņas un lielas kņadas. Tonakt kāds bija sitis Borisu Kornfeldu līdz nāvei. Tomēr viņa liecība nebija mirusi līdz ar viņu. Pacients pārdomāja ārsta liecību un kļuva par kristieti, izdzīvoja koncentrācijas nometnē un, ticis brīvībā, devās stāstīt par to pasaulei. Viņa vārds bija Aleksandrs Solžeņicins. Viņš kļuva slavens ar savu grāmatu Gulaga arhipelāgs, kurā atmaskoja apstākļus, kādos ļaudis dzīvoja, būdami Staļina varas ierīkoto koncentrācijas nometņu ieslodzītie.Lai gan Kornfelds nedzīvoja ilgi, viņš devās apustuļa Pāvila pēdās, jo arī Pāvils no kristiešu vajātāja tika pārvērsts kristietī.“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)Veltiet brīdi pārdomām par jūsu lielākajām vajadzībām — tām, kas skar gan jūsu emocijas, gan attiecības. Visa cilvēce un katrs indivīds alkst tikt pieņemts tāds, kāds ir. Mēs vēlamies tikt mīlēti, vērtēti un pieņemti tieši tādi, kādi esam.Kad Ādams un Ieva paņēma aizliegto augli, viņi zināja, ka ir izdarījuši kaut ko sliktu un nobijās, ka Dievs vairs nepieņems viņus tādus, kādi tie bija kļuvuši. Tādēļ, kad Dievs izgāja viņus meklēt, tie paslēpās. Kopš tā laika arī mēs vēl vienmēr turpinām slēpties. Mēs baidāmies, ka Dievs mūs nemīlēs.Mums ir grūti atzīt savus grēkus, savas problēmas un grūtības, jo esam nobijušies, ka citi draudzes locekļi skatīsies uz mums no augšas. Tieši tāpat kā Ādams un Ieva, arī mēs baidāmies tikt atraidīti. Tomēr mēs esam cits citam vajadzīgi, lai varētu augt Jēzū.Kur lai rodam spēku, kas izkliedētu mūsu bailes? Kā varam tikt pārveidoti un līdzināties Jēzum, spēt savās dzīvēs uzvarēt grēku? Tas iespējams izpratnē, kas ir tā žēlastība, kas pārvērta Borisu Kornfeldu.Kas ir žēlastība?Žēlastības sākums ir pieņemšana: “Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.” (Rom. 15:7) Kas mums bija jāveic Kristus labā, lai Viņš mūs pieņemtu? Nekas! Pāvils māca: “Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8) Kristus negaidīja, līdz kļūstam pietiekami labi, lai varētu mūs pieņemt. Bībele skaidri pasaka, ka neviens no mums nav pietiekami labs un nekad arī tāds nekļūs. (Skat. Rom. 3:10 12,23)Ja neviens no mums nav pietiekami labs un nav nekā tāda, ar ko mēs varētu izpelnīties Dieva mīlestību, kā varam tikt glābti? “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” (Ap. d. 16:30,31)Ticēt Jēzum nozīmē, ka esat nonākuši līdz atziņai par savu bezspēcību un nespēju nopelnīt Debesu valstību. Jūs saprotat, ka esat vainīgi un pelnījuši nāvi. Jūs nožēlojat savu grēcīgo dzīvi, tāpēc pilnīgi uzticaties Jēzum. Jūs pieņemat Jēzus nevainojamo dzīvi kā savu un apmaināt paļaušanos uz sevi pret paļaušanos uz Jēzu.Kad Dievs jums piedāvā savu žēlastību un piedošanu, Viņš nevēlas, lai jūs turpinātu dzīvot tādu pašu dzīvi kā agrāk. Jūsu padošanās ļauj Viņam ar Svētā Gara spēku darboties jūsu dzīvē. Viņš pārveido jūs tā, ka jūs vēlaties darīt labu. Jūsos rodas vēlēšanās sekot Kristus pavēlēm, jo jūs mīlat Viņu. (Jāņa 14:15) Tieši tāpēc apustulis Pāvils sacīja, ka Dievs ir viņu norīkojis aicināt, “lai Viņa Vārdā ticībai pakļautos visas tautas” (Rom. 1:5) jeb NIV (Jaunā internacionālā versija) tulkojumā — “aicināt grēciniekus paklausībā, kas rodas ticībā.” Boriss Kornfelds zināja, ka, kļuvis par kristieti, viņš mainīsies un mainīsies arī viņa rīcība. Pieņemot Kristu, jūsu dzīve izmainās. Dievs vienmēr pieņem jūs tādus, kādi esat, bet nekad neatstāj tajā pašā vietā. Kad esat pieņēmuši Viņa pestīšanas dāvanu, Viņš jūsu rīcībā norīko visus Debesu spēkus, lai jūs varētu augt un līdzināties Kristum.Kā izskatās cilvēks, kas aug Jēzus līdzībā? Cilvēks nav kristietis tikai tāpēc, ka svētī septīto dienu — sabatu, “pareizi” ģērbjas un ziedo desmito tiesu Dievam. Cilvēks var to visu darīt, arī nenodevis savu dzīvi Jēzum. Ir kas cits, daudz svarīgāks, ko Jēzus vēlas no mums.Atgriežoties pie pamataSavās pēdējās vakariņās pirms došanās nāvē Jēzus skaidroja mācekļiem, kā ļaudis zinās, ka tie ir Viņa sekotāji. Viņš teica, ka cilvēki to pamanīs, ja viņi mīlēs cits citu. (Jāņa 13:35)Elena Vaita uzsver Jēzus teikto, rakstot, kā Dieva ļaudīm būtu jādzīvo galalaikā: “Tiem, kas gaida līgavaiņa nākšanu, jāsaka cilvēkiem: “Redziet, jūsu Dievs.” Pēdējie žēlastības pilnās gaismas stari, pēdējā žēlastības vēsts, kas jāsniedz pasaulei, ir Viņa mīlestības rakstura atklāsme.” “Mīlošs un mīlams kristietis ir visspēcīgākais arguments taisnības labā.” Velosipēds diviemMan patīk salīdzināt žēlastības un pārvēršanas mijiedarbību ar velosipēdu. Velosipēdam ir divi riteņi. Ja tos noņem, vairs nav velosipēda, tomēr ir svarīgi atšķirt abus riteņus — viens no tiem stūrē, bet otrs darbojas kā dzinējspēks. Abi ir vienlīdz svarīgi un nepieciešami.Glābšana arī sastāv no divām daļām — žēlastības un pārvēršanas. Abas Debesīm ir vienādi svarīgas. Atmetot kādu no tām, mēs zaudējam pestīšanu. Tomēr, tāpat kā ir ar velosipēda riteņiem, mums jāprot atšķirt to darbība.Žēlastība ir tā, kas mūs glābj. Žēlastību dod tikai un vienīgi Dievs. Tā ieskauj mūs, un mēs to dāsni saņemam brīdī, kad uzticam savu dzīvi Jēzum.Pārvēršana sākas tajā pašā mirklī, kad saņemam žēlastību, un tad šī pārvēršana iemājo mūsos. Mums jāuzlūko žēlastība kā glābšanas garantija, tomēr vienmēr jāraugās, lai mēs pieaugtu paklausībā Dievam. Sadarbībā ar mums Dievs pārvērš mūs un veido pēc savas līdzības.Jautājumi pārrunām:1. Ko Kornfelda dzīve mums liecina par žēlastības piepildītas dzīves atalgojumu un iznākumu?2. Kāda ir žēlastības un pārveidošanas savstarpējā saikne?3. Kā Kristus žēlastība ir izmainījusi jūsu dzīvi?Dž. Deivids Ņūmens ir Septītās dienas adventistu draudzes “Jaunā cerība” (Bostonsvilla, ASV) pirmais mācītājs.
4. nodaļa «Žēlastības pārveidojošais spēks»
Pardons MvansaAci pret aci ar lielākajām izmaiņām pasaulēMazajā ciematiņā, kurā es dzīvoju, Vilfredu pazina visi — gan pieaugušie, gan bērni. Viņš bija kauslīgs un rupjš cilvēks, kuru neviens neuzdrošinājās aizskart. Nebija dienas, kad viņš nebūtu kādu vismaz nolamājis. Sava straujā rakstura dēļ viņš pēra par palaidnībām paša bērnus un izraisīja kautiņus ar svešiniekiem alus bārā, ja gadījās, ka viņi bija pateikuši ko viņam nepatīkamu.Kādu dienu ciematā notika draudzes sapulce, un Vilfreds, lai gan bija piedzēries, tomēr tur ieradās. Viņš lādējās pat tur. Pēc svētrunas mācītājs aprunājās ar viņu un nākamajā dienā apmeklēja Vilfredu mājās. Pēc tam Vilfreds sāka piedalīties dievkalpojumos un kļuva ticīgs.Cilvēki nespēja noticēt pārmaiņām, kas bija notikušas ar Vilfredu. Viņš pārtrauca lādēties. Kādu dienu sieva viņam teica: “Ja ir kaut kas, ko baznīca darījusi tavā labā, tad tā ir pārtraukusi tavus lamu plūdus.” Vilfreds atbildēja: “Tā nav baznīca, mīļā, tā ir Dieva pārveidojošā žēlastība, kas izmainījusi manu dzīvi. Jēzus ir apmainījis veco Vilfredu pret jaunu.”“Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.” (Tit. 2:11 14)Glābšana un svētošana iet roku rokāŽēlastības darbība ir ne tikai piedot mūsu grēkus, bet tā sevī iekļauj arī svētošanu. Svētot nozīmē darīt svētu, šķīstu un veltītu Kungam. Svētošana ir Dieva darbs, kas šķīsta ticīgo un ieved neaptraipītā un svētā dzīvē. Tā pati žēlastība, kas dāvā glābšanu, svēto mūsu dabu, radot mūs par īpašiem ļaudīm, kas dedzīgi pilda Dieva gribu, gaidot Jēzus Kristus Otro atnākšanu. Tieši par to Pāvils raksta Tit. 2:11 14.Kad grēcinieks atsaucas uz Jēzus mīlestību un pieņem Viņu par savu Glābēju, Jēzus pieņem šo cilvēku tādu, kāds tas ir — netīru. (Rom. 5:8) Viņš piedod tā grēkus, ietērpj savā taisnībā un ved Tēva priekšā kā Dieva bērnu. (Ef. 1:7) Mēs stāvam Dieva priekšā, un Viņš mūs pieņem Jēzus taisnības un asiņu dēļ un piedāvā mums mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16) Mēs saņemam Svētā Gara pastāvīgu klātbūtni, kas palīdz mums dzīvot kā gaismas bērniem, kā tādiem, kas derīgi Debesīm un mūžībai. (Gal. 4:6)Žēlastība un jaunpiedzimšanaSvētie Raksti ataino ticīgā dzīvi kā jaunpiedzimšanu. Tā ir patiesība, ko Jēzus teica Nikodēmam: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3)Piedzimšana vienmēr nozīmē jaunu sākumu. Tulkots no grieķu valodas, vārds “jaunpiedzimis” šajā rakstvietā nozīmē “dzimis no augšienes”, “radīts no augšienes” un “ieņemts no augšienes”. Tas nozīmē, ka kristieša jaunpiedzimšana ir jauns iesākums. Tāpēc nekas netiek celts uz veciem pamatiem. Elena Vaita saka: “Kristīga dzīve nav kāds vecās dzīves paveids vai uzlabojums, bet gan cilvēka dabas pārvēršana. Ir jānomirst savam es un grēkam un jāsākas pilnīgi jaunai dzīvei. (..)” Šī jaunpiedzimšana nāk no Dieva. Nekas cits nespēj radīt to, kas nāk no Debesīm. “Šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumdarošais spēks.” Mums nav jādomā, kā salabot savu veco būtni, bet jāceļ viss no jauna — no pašiem pamatiem. Ir jāiegūst jauna daba; daba, kam piemīt dievišķie principi un mīlestība.Jaunpiedzimšana, par ko runā šī rakstvieta, ir reāls piedzīvojums. Jaunpiedzimšana no Gara ir iespējama. Bībele par to stāsta 2. Kor. 5:17: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”Jaunpiedzimšana ir brīnums, kas ne vienmēr ir izskaidrojams. Jēzus teica Nikodēmam, ka neviens nespēj izskaidrot, kā pūš vējš, bet ikviens spēj redzēt to darbībā. Tāpat ir ar jaunpiedzimšanu. Mēs nespējam pilnīgi izskaidrot, kā tā notiek, bet ikviens redz tās sekas.Svētošana — pieaugšana žēlastībā1982. gadā, kad sludināju kādā nometnē, diakoni nodeva man zīmīti. Es tikko biju runājis par sējēju Jēzus līdzībā un svētrunas nobeigumā aicinājis cilvēkus nelīdzināties sēklai, kas krīt starp ērkšķiem un ko nomāc “pasaules zūdīšanās un bagātības viltība”. (Mat. 13:22) Gars bija saviļņojis kādu sievieti, kas bija klausījusies svētrunu, un no viņas es saņēmu šo zīmīti.Tajā bija rakstīts: “Mācītāj, es mīlu Kungu, bet nespēju paklausīt Viņam vienmēr. Daudzreiz es apņemos dzīvot tikai Viņam, īpaši, kad dzirdu šādas pacilājošas svētrunas, bet pēc pāris dienām pieķeru sevi darot lietas, par kurām labi zinu, ka tās neklātos darīt. Vai mana pieredze ir normāla? Kad beidzot pienāks brīdis, kad pārstāšu grēkot? Kā lai vienmēr paklausu Dievam? Kā lai pieaugu attiecībās ar Dievu, tādās attiecībās, kurās paklausu Viņu it visā? Lūdzu, palīdziet man!”Apustuļa Pāvila vārdi palīdz mums atrast atbildi uz šīs sievietes jautājumiem. Pāvils rakstīja: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan — aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filip. 3:12 14)Šī rakstvieta noskaidro divas lietas:Pāvils neapgalvoja, ka ir nevainojams vai būtu pārstājis grēkot, bet apliecināja, ka viņa vēlamās dzīves līkne ved uz augšu — pilnveidojas.Kad grēkojam, mums tiek dots padoms atzīties grēkos, un tad Dievs “ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības”. (1. Jāņa 1:9) Kristus Jēzus ir mūsu cerība cīņā ar mūsu grēcīgo dabu. Viņš mums dāvās uzvaru. Tāds bija Pāvila secinājums. (Skat. Rom. 7:14 23) Jēzus klātbūtne ar Svētā Gara iemājošanu mūsos ir mūsu vienīgā cerība uzvarēt cīņā ar grēku.Žēlastība un uzvara pār grēkuVissvarīgākais jautājums ir: “Kā lai pieaugu attiecībās ar Dievu, kurās dzīvoju, būdams uzticīgs Viņa gribai?”Jēzus atbild: “Palieciet Manī un Es — jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:4,5)Attiecības starp vīnakoku un tā zaru ir nosacījums augļu nešanai. Augļi, par ko šeit runāts, ir Dievam uzticīgs raksturs, raksturs, kas līdzinās Dieva raksturam. Tas ir Svētā Gara auglis. Pāvils par to raksta Gal. 5:22: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”Bībele māca, ka žēlastība ir Dieva dāvana. Glābšanā Dievs mums dod arī Svēto Garu, kas darbojas mūsos, šķīstot mūs un ļaujot nest augļus.Pārveidojošās žēlastības darbs turpinās visā mūsu dzīves laikā. Ar žēlastību mēs pieaugam Jēzus līdzībā.Lielie svētie, par kuriem lasām Bībelē, nekad nav apgalvojuši, ka būtu bezgrēcīgi. Viņi sludināja un vēstīja, ka grēks ir uzvarēts Kristū. Pāvils saka: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Filip. 3:12)Mēs varam gūt uzvaru pār grēku, bet tas var notikt tikai Jēzū Kristū, mūsu Kungā, tāpēc Dieva bērna ikdienas lūgšanai jābūt: “Kungs, dāvā man šodien žēlastību, žēlastību, kas man nepieciešama, lai dzīvotu uzvarošu dzīvi un turētu mani vienā solī ar Tevi.”Jautājumi pārrunām:1. Kāda ir žēlastības loma svētošanā? Vai šī loma atšķiras no tās, kurā žēlastība mūs vispirms izglāba?2. Kāda ir stiprākā liecība par Kristus glābjošo spēku? Kā autors to ilustrē šīsdienas lasījumā?3. Kāda ir mūsu cerība, kad ciešam neveiksmi?Pardons Mvansa ir Septītās dienas adventistu Austrumcentrālāfrikas divīzijas prezidents.
5. nodaļa «Žēlastības robežas»
Džons M. FoulersDieva griba var tikt kavētaRunājot par dievišķo žēlastību, mēs nerunājam par humānu labestību vai cilvēcisku cēlumu. Mēs runājam par Dieva īpašību, kas atbrīvo no grēka. Būdami grēcinieki, mēs pelnām nāvi, taču Dievs piedāvā dzīvību. Mēs esam šķirti, bet Viņš piedāvā attiecību atjaunošanu. Mēs esam notiesāti, tomēr Viņš piešķir brīvību. Mēs esam kā pazudušais dēls cūku aplokā, bet Viņš mūs ved mājās. Tas viss ir par brīvu.Cilvēciskai rīcībai, lai gan labai un cēlai, nav nekāda sakara ar dievišķo piedošanu. Saskaņā ar apustuļa Pāvila teikto žēlastība un labie darbi ir divas atšķirīgas lietas, kuru ceļi nekrustojas. Mēs tiekam glābti tikai ar žēlastību ticībā. Nav tādas lietas kā dievišķā žēlastība un vēl kaut kas cilvēka darīts. “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef. 2:8,9)Bībele apraksta Dieva glābjošo žēlastību kā:
līdzekli, ar kuru “taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki”. (Tit. 3:7);
Dieva dāvanu, ar kuru Viņš mums “sagādājis (..) pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams savu taisnību”. (Rom. 3:24,25);
bagātu (angļu tulk. — izcilu) (2. Kor. 9:14);
bagātību, ar kuru “Tas mūs pārpilnībā apveltījis”, lai mēs varētu tikt glābti “Viņa asinīs” un saņemtu “grēku piedošanu.” (Ef. 1:7,8);
līdzekli, ar kura palīdzību Dievs izglābj mūs no nāves un “dara dzīvus līdz ar Kristu.” (Ef. 2:5);
tādu, kas sniedz mums “mūžīgo iepriecu un labu cerību”. (2. Tes. 2:16);
bagātu un bez maksas. (Rom. 5:17).
Tātad Bībeles mācība ir skaidra, saprotama un vienkārša. Neviens grēks nav tik liels, lai nevarētu tikt piedots, un neviens cilvēks nav aizgājis tik tālu no Dieva, lai ar Viņa žēlastību nevarētu pie Viņa atgriezties, nākot ticībā un pazemībā. “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Šis ir dievišķs apsolījums un iedrošinājums.Dieva žēlastība ir apbrīnojama, neierobežota, bagāta un vienmēr garantēta, tomēr šīsdienas lasījumam ir neparasts virsraksts — “Žēlastības robežas”. Lai saprastu atšķirību starp Dieva žēlastības neierobežotību un tās robežām, mums jāaplūko glābšanas process. Žēlastības robežas saskatāmas četros veidos: (1) Dieva mīlestība un cilvēka izvēles brīvība, (2) taisnošanas ar darbiem bezjēdzība, (3) neauglīga dzīve un (4) iespējamība zaudēt žēlastību.Dieva mīlestība un cilvēka izvēles brīvībaGlābšana sākas, norisinās un tiek pabeigta Dieva mīlestībā, kas apliecināta Jēzū Kristū. Šis ir pamats visam Evaņģēlijam. Tie, kas tic Jēzum, ir glābti, kamēr tie, kuri netic, notiesāti. “Tas [Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom. 1:16,17)Tā kā glābšana iet roku rokā ar Dieva mīlestību, pirmais Dieva žēlastības ierobežojums ir mūsu atbilde uz to. Viss, ko Dievs dara — Viņa radīšanas plāns, rūpes par mums, glābšana, attiecības ar mums un tiesa —, rodas no mīlestības. Tieši tāpat, kā Viņš nekad “neatstums” (Jāņa 6:37) nevienu grēcinieku, Viņš nevar nevienu piespiest nākt pie Viņa pret paša gribu.Izvēles brīvībai glābšanas plānā ir galvenā nozīme. Gadījumā, ja mūs glābtu piespiedu kārtā, tā nebūtu mīloša Dieva, bet tirāna rīcība, kas ir pretrunā ar dievišķo raksturu. Tieši tāpēc dāsni piedāvātā, bagātīgā un visvarenā žēlastība nespēj glābt nevienu grēcinieku, kas nevēlas nākt pie Dieva un pieņemt ticībā glābšanu, ko Viņš mums sniedz Jēzū. Mūsu izvēles brīvība var būtiski ierobežot žēlastības ietekmi.Taisnošana ar darbiemCits Dieva žēlastības ierobežojums ir cilvēka lepnās iedomas, ka tas spēj glābt sevi pats, darot labus darbus. Doktrīna “glābšana ar darbiem” ir tikpat veca kā pats grēks. Elena Vaita raksta: “Pieņēmums, ka cilvēks var sevi izglābt pats ar saviem labajiem darbiem”, ir “katras pagānu reliģijas pamatā”. Šī pati vēsture atkārtojas vēl šodien, kad daudzi cilvēki tādā veidā mēģina sevi glābt. To gan tagad dēvē dažādi: filantropija, ētika, dzīvesveids, humānisms, morāls krietnums, sociāls taisnīgums un pat paklausība Dieva desmit baušļiem.Ir vēl kāds vārds, kā to var nosaukt, un tas ir — legālisms jeb burta kalpība. Apustulis Pāvils rakstīja galatiešiem: “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam Evaņģēlijam. Un tomēr cita nav.” (Gal. 1:6,7)Galatieši, kas bija pieņēmuši Kristu un piedzīvojuši glābjošo žēlastību, ticēdami Viņam (Gal. 3:1,2), tagad atradās nopietnā situācijā, kas draudēja atņemt šo piedzīvojumu ar Kristu, jo viņi paļāvās uz glābšanu ar darbiem. Apustulis viņiem jautāja: “Vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? (ticot sludinātajam, NRSV (Jaunā revidētā standartversija))” (2. pants)Pāvils bija pilnīgi nelokāms: “Ticībā Jēzum Kristum arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.” (Gal. 2:16) Elena Vaita savā grāmatā Kristus līdzības šādi apraksta Kristus dāvāto taisnības tērpu: “Šajā Debesu stellēs darinātajā audumā nav neviena cilvēku veidota pavediena.” Labi un godīgi cilvēki, kas pieņem glābšanu ticībā krustā sistajam Pestītājam, dažkārt, pašiem nemanot, pāriet uz citu — tā saukto “darbu evaņģēliju”. Taču burta kalpība nekad nespēs pasludināt glābšanas labo vēsti. Tik tiešām, burta kalpība ir tikai vēl viena nasta, ko uzliek grēcinieku pleciem.Pretlīdzeklis, ko Pāvils izmantoja pret galatiešu ķecerībām, būtu jāatceras vienmēr. “Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no Debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums agrāk pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8) Ikkatra glābšanas ierobežošana, t.i., Dieva darba piedēvēšana saviem spēkiem, ierobežo arī žēlastības saņemšanu.Neauglīga dzīveTrešā žēlastības ierobežošana ir apgalvojums, ka Dieva žēlastība atbrīvo mūs no paklausības Dievam. Žēlastība atbrīvo mūs no grēka, bet ne no pienākuma pakļauties bauslībai. Pāvils jautā: “Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rom. 6:1 4)Mēs esam glābti ar žēlastību ticībā, un brīvība, ko tādā kārtā iegūstam, nemaz nenozīmē turpināt dzīvot, kā pašiem patīk, bet gan saskaņā ar Dieva gribu, kas pausta Viņa likumā. Glābšana ir iespējama ticībā, tomēr tai jāvada mūs pie paklausības, dabiskām sekām tam, ka Dievs mūs visžēlīgi atbrīvojis no grēka.Pārdomājiet Jēzus apgalvojumu un cerību Jāņa evaņģēlija 14. un 15. nodaļā. Tāpat kā Jēzus attiecības ar Tēvu darīja Viņu paklausīgu Tēvam, arī Viņa mācekļiem ir jāpaklausa Viņam tieši mīlošo attiecību dēļ. “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa 14:15)Ievērojiet cerību, ko Jēzus sniedz saviem mācekļiem. “Palieciet Manī,” Viņš saka, “un Es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.” (Jāņa 15:4)Būt Kristus mācekļiem nenozīmē sasniegt kādu noteiktu morālu statusu, bet gan atsaukties uz Viņa aicinājumu; tā nav tikumības pilnveide, bet gan pastāvīga palikšana Viņā. Līdzko palikšana Viņā būs stabilizēta ar ticību Dieva žēlastībā, augļi būs. Princips ir pavisam vienkāršs — vispirms mīlestība, tad augļi, vispirms žēlastība, tad paklausība.Sekošanā Kristum nav vietas ne burta kalpu ķecerībām, ne lētas žēlastības baudīšanai. Vācu teologs Dītrihs Bonhēfers rakstīja: “Lēta žēlastība ir tad, kad tiek sludināta piedošana bez grēku nožēlas, kristības bez kristīgas dzīves un Svētais Vakarēdiens bez grēku atzīšanas. Lēta žēlastība ir žēlastība bez sekošanas Kristum, žēlastība bez krusta, žēlastība bez dzīva un miesā nākuša Jēzus Kristus.” Būt māceklim nozīmē būt sekotājam, un būt Jēzus sekotājam nav lēts triks. Apustulis Pāvils rakstīja korintiešiem: “Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani.” (1. Kor. 15:10) Pāvils nesaņēma žēlastību tādēļ, lai turpmāk izniekotu savu dzīvi.Dieva žēlastība nav dota, lai atbrīvotu mūs no vienas tukši pavadītas dzīves, lai tās vietā dzīvotu citu, tikpat tukšu. Ienākuši Dieva ģimenē, mēs nesam Dieva mīlestības augļus Viņa žēlastības spēkā. Lēta žēlastība, kas ignorē paklausību un augļu nešanu, ierobežo Dieva žēlastību.Žēlastības zaudēšanaPēdējo Dieva žēlastības ierobežojumu mēs varētu rezumēt kā kļūdainu pārliecību — “vienreiz izglābts — glābts uz mūžu”. Nekur Bībelē jūs neatradīsit šādu aplamu mācību. Tā nav nekas cits kā sātana viltība, kas mudina kristiešus pieņemt glābšanu kā kaut ko pašsaprotamu un pēc tam dzīvot letarģiskā vienaldzībā.Lai gan Dieva mīlestības un žēlastības spēks ir liels un bagātīgs, tas negarantē, ka cilvēks, reiz pieņēmis šo mīlestību un žēlastību, nekad vairs nevarētu ciest neveiksmi. Citādi taču Raksti mūs nepiekodinātu būt modriem. Pievērsiet uzmanību šādām rakstvietām:“Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (1. Kor. 16:13)“Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1)“Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Ef. 6:11,12)“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Kor. 10:12)“Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit.” (2. Pēt. 1:10)Stāviet stipriMūsu aicinājums un izvēle kļūt par Dieva ģimenes locekļiem ir iespējama tikai ar Jēzus devīgi dāvāto žēlastību, kuru ticībā pieņemam. Ienākuši ģimenē, mēs nesam Dieva mīlestības augļus Dieva žēlastības spēkā. Kamēr paliekam žēlastībā un nesam augļus, dzīvojot mīlošās attiecībās ar Kristu, mums nav iemesla bažīties, ka Dieva žēlastība varētu tikt ierobežota. Viņš spēj mūs glābt uz visiem laikiem. (Ebr. 7:25)Jautājumi pārrunām:1. Kurš no četriem žēlastības ierobežojumiem jums šķiet īpaši bīstams? Kāpēc?2. Kā lai izmanto visu to, ko Dievs vēlas mums dot savā žēlastībā? Ko praktisku jūs ieteiktu darīt cilvēkam, kas vēlas palikt žēlastībā?3. Ko jūs teiktu cilvēkam, kas pieņēmis vienu no četriem žēlastības ierobežojumiem — piemēram, burta kalpību, dzīvi bez paklausības Dieva vārdam, “vienreiz izglābts — glābts uz mūžu”?Džons M. Foulers, vēl būdams pusaudzis, kļuva par Septītās dienas adventistu savā dzimtenē Indijā. Jau četrdesmit piecus gadus viņš ir kalpojis draudzē par mācītāju, docētāju, redaktoru un administratoru. Šobrīd viņš ir Ģenerālkonferences izglītības nodaļas vadītāja vietnieks. 6. nodaļa «Noslaucīts ar žēlastību»
Bonita Džoinere ŠīldsaBrāļu apsūdzētājs drīz tiks gāztsŠis stāsts norisinās Templī, astotajā Būdiņu svētku dienā — dienā, kad bija jānotiek svētajai sapulcei. Dievs bija pavēlējis, lai šajā dienā netiktu veikts neviens ikdienas darbs.Reliģiskie vadītāji ievēroja šo pavēli — vismaz tehniski. Mēģinājums ievilināt lamatās Jēzu un izmantot par ēsmu viegli ievainojamu upuri nav nekāds ikdienišķs darbs. Viņi domāja, ka aizstāv savu tautu un Dieva likumus no viltvārža, kurš uzdodas par Mesiju, kas Viņš nemaz nevarēja būt, jo Viņam nebija pienācīgu pilnvaru. Viņu acīs mērķis attaisnoja līdzekļus. Tomēr, lai gan reliģiskie līderi neveica ikdienišķu darbu, viņi tomēr strādāja. Taču kā labā?Aizturēta par laulības pārkāpšanu“Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus. Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.”” (Jāņa 8:2 4)Jēzus atradās Templī, Viņš sēdēja un mācīja ļaudis, kad rakstu mācītāji atveda pie Viņa šo sievieti. Pareizāk gan būtu teikt — atvilka. Viņa tika izrauta no gultas, vadāta apkārt pa pilsētas ielām un izrādīta par mācību citiem, lai tie zinātu, kas notiek ar Dieva baušļu pārkāpējiem. Esmu pārliecināta, ka šīs sievietes pazemošanu viņi uzskatīja par savu pašsaprotamu pienākumu. Sievieti stumdīja, grūstīja, uz viņu spļāva, kamēr tuvumā esošās mātes skaidroja savām meitām, kādām viņām nevajadzētu būt, kad tās kļūs pieaugušas.Šī sieviete taču bija to pelnījusi, vai ne? Viņa bija prostitūta.Viņa stāvēja Templī ļaužu pūļa priekšā, kamēr apsūdzētāji piegāja pie Jēzus un vaicāja: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” (Jāņa 8:4,5)Viņiem bija taisnība — gandrīzLikumā ir rakstīts: ja vīrs ir atrasts guļam ar cita vīrieša sievu vai sieviete ir bijusi saderināta jaunava, tad šī sieviete ir nomētājama ar akmeņiem. (3. Moz. 20:10; 5. Moz. 22:22 24) Taču patiesību apsūdzētāji labprāt noklusēja: 1. Šī sieviete nebija precēta. 2. Likums pieprasīja, lai gan vīrietis, gan sieviete, kurus aiztur, pārkāpjot laulību, tiktu nomētāti ar akmeņiem. Kur bija palicis vīrietis? 3. Likums pieprasīja arī lieciniekus, kas paši savām acīm ir redzējuši šo laulības pārkāpumu. Cik ilgu laiku apsūdzētāji bija pavadījuši, skatoties un noskaidrojot, kas īsti notiek?Apsūdzētāji stāvēja un gaidīja, būdami pārliecināti, ka nu gan Jēzus nokļūs tur, kur Viņam īstā vieta. Ja Viņš sacītu: “Ļaujiet viņai iet,” Viņu varētu apsūdzēt par likumu neievērošanu. Taču, ja Viņš teiktu: “Nomētājiet ar akmeņiem,” Viņu varētu uzreiz apsūdzēt savas varas celšanā pāri Romas varai, kas neatļāva jūdiem izpildīt bauslībā paredzētos nāvessodus.Jēzus neteica neko. Viņš sāka rakstīt ar pirkstu smiltīs. Apsūdzētāji ar augošu nepacietību virzījās arvien tuvāk. Pievērsuši acis Jēzus uzrakstītajam, viņi šausmās sastinga. Tur, putekļos, bija rakstīti viņu dzīves tumšākie noslēpumi. Kā šis mācītājs zināja par viņu dvēseļu aptraipītajām pusēm? Tās vienmēr bija tik labi apslēptas zem krāšņajām drānām un nevainojamās reputācijas.Jēzus tad viņiem sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu.” (Jāņa 8:7)Apsūdzētāji bija zaudējuši valodu. Tā nebija viņu gaidītā atbilde. Šajā tiesas sēdē viņi bija mainījušies lomām un nu kļuvuši par apsūdzētajiem. Ja kāds mestu akmeni, tas būtu apgalvojums par tā bezgrēcību. Apsūdzētāji — pazemoti un apkaunoti pūļa priekšā — steidzās prom, lai nebūtu jāstāv Tā priekšā, kas zināja viņu visslēptākās domas.Brāļu apsūdzētājsEbreju valodā vārds “sātans” nozīmē “apsūdzētājs”. Raksti dēvē sātanu par “brāļu apsūdzētāju”. Tas bija sātans Ēdenes dārzā, kas apsūdzēja Dievu melošanā. Tas bija sātans, kas stāvēja Dieva padomes priekšā, apsūdzot Ījabu kalpošanā Dievam tikai pašlabuma dēļ. Tieši sātans apsūdz tevi un mani, likdams saprast, ka tik nevērtīgi radījumi kā mēs Dievam nemaz nav vajadzīgi.Rakstu mācītāji, apsūdzot šo grēcinieci, rīkojās kā sātana aģenti. Ikreiz, kad apsūdzam kādu, mēs atļaujam sātana garam izmantot mūs. Mēs veicam sātana uzdevumu.Mirkli pagaidiet! Šī sieviete taču bija to pelnījusi! Viņa bija prostitūta! Protams, es nevadātu viņu apkārt pa ielām, tomēr pateiktu, ka, pēc manām domām, viņas nodarījums ir briesmīgs. Varētu jau viņu ielūgt uz dievkalpojumu, bet tikai tad, kad viņa būs kārtīgi apguvusi ģērbšanās un uzvedības normas.Nav jābūt ielasmeitai, kā šajā stāstā, lai kļūtu par baumu upuri. “Vai esi dzirdējis par Jāni? Nespēju noticēt, ka viņš sevi dēvē par adventistu, tajā pašā laikā…” “Es jau nu negribētu būt tā, kas aprunā Annu, taču kādam būtu kaut kas jādara…”Par nelaimi, katrs no mums kādreiz ir darbojies sātana labā. Mums, cilvēkiem, tas bieži vien notiek it kā pats no sevis, bet Dievs to vērtē diezgan nopietni.Elena Vaita raksta: “Meklēt citu Kristus sekotāju raksturos vainas, pārrunāt tās un pārspīlēt viņu kļūdas ir sātana darbs. Sātans ir brāļu apsūdzētājs un katrs, kas iesaistās šādā darbībā, skaidri parāda, kāds gars to vada.” Brāļi un māsas, mēs dzīvojam karalaukā. Brāļu apsūdzētājs cīnīsies līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņš ir gatavs aizraut sev līdzi iespējami vairāk cilvēku. Ja vēlamies uzvarēt šajā karā, mums jāpārtrauc tēmēt citam uz citu, apšaujot ievainotos karabiedrus. Mums jāpievērš uzmanība tam, kā izturamies cits pret citu. Pazemībā jānāk pie tiem, kam esam nodarījuši pāri. Atkl. 12:11,12 daži teologi uzskata par Jāņa atklāsmes kulmināciju — tur aprakstīts, kā mēs sakausim apsūdzētāju sātanu — proti, Jēzus spēkā un daloties savos piedzīvojumos, nevis apsūdzot savus brāļus un māsas.Iemesls, kādēļ vairums cilvēku atstāj adventistu draudzi, nav ne mazākā mērā saistīts ar mūsu doktrīnām. Viņi pamet draudzi, jo tos ir aizvainojusi citu tās locekļu kritika un nosodījums. Tomēr, kaut gan nevaram būt atbildīgi par citu izvēli pamest mūsu draudzi, ir jācenšas vairāk līdzināties Kristum, kas nenosoda grēcinieku un arī neatbalsta grēku.Jēzus atbildeKad apsūdzētāji torīt atstāja Templi, sieviete bija bailēs sakņupusi. Viņa gaidīja sāpīgo akmens krusu, kas sadragātu viņas augumu. Taču pēc pēdējā apsūdzētāja aiziešanas Jēzus piecēlās un līdzjūtīgi apvaicājās: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” (Jāņa 8:10)Sieviete lēnām piecēlās, ieraudzīja, ka visi apsūdzētāji ir aizgājuši, un izbrīnīta atbildēja: “Neviens, Kungs.” (11. pants)Jēzus, bezgrēcīgais Dieva Dēls, būtu varējis raidīt pirmo akmeni. Jēzum bija visas tiesības nosaukt katru Marijas grēku. Kāpēc Viņš tā nedarīja? Šī bija iespēja parādīt viņai bauslības pārkāpuma nopietnību. Tomēr Viņš izvēlējās žēlastību.“Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (11. pants)Nepazudināt, neatbalstot grēkuKāpēc Jēzus neizmantoja iespēju pamācīt šo sievieti? Vai, nepiespriežot viņai taisnīgo sodu, Viņš neparādīja savu atbalstu tās rīcībai?Kad Ādams un Ieva bija krituši grēkā, viņi slēpās. Bailes un kauns iet roku rokā ar grēku. Tāpat slēpjamies arī mēs. Nav vajadzības norādīt uz mūsu grēku. Mēs tāpat ļoti labi apzināmies, ka esam nokļuvuši sātana valgos. Apsūdzētājs mūs nosoda. Kas vēl ir vajadzīgs?Šī sieviete apzinājās savu grēku. Bailes, kauns un dzīve nošķirtībā turēja viņu savos dzelzs grožos. Viņa labi zināja, ko nozīmē slēpties — slēpties no Dieva, no ģimenes un pašai no sevis. Jēzus piedodošie vārdi atbrīvoja viņu no visām baiļu un kauna saitēm. Tajā dienā Jēzus viņai piedāvāja žēlastību. Brīvību, kas radās bezierunu mīlestības spēkā.Ja Dieva Dēls, pats būdams bezgrēcīgs, varēja piedot, nevis nosodīt, un negoda vietā piedāvāt žēlastību, kas esam mēs, lai nedarītu tāpat?Žēlastības spēkā Jēzus mēģināja atjaunot šīs sievietes attiecības ar Dievu. Viņai vairs nebija jāslēpjas. Tikai pēc tam Viņš aicināja sievieti paklausīt. Viņš piedāvāja kļūt ne tikai par viņas Glābēju, bet arī dzīves Kungu. Tāpat mēs esam aicināti staigāt paklausībā Viņa Vārdam, taču staigājam paklausībā tikai tāpēc, ka esam ieguvuši un arī turpinām baudīt nenosodošo mīlestību. Mēs nepaklausām, lai saņemtu šādu mīlestību!Tikai Kristus žēlastība dod mums spēku paklausīt, un tieši mūsu mīlestība, nevis nosodījums, stiprina mūsu brāļus un māsas Kristū.Īstais darbsVai esat gatavi strādāt? Vai vēlaties pievienoties Dievam Viņa žēlastības darbā un gāzt mūsu brāļu apsūdzētāju, atbalstot citam citu? Šis darbs nav viegls, taču Jēzus mūs ir apgādājis ar visu nepieciešamo, lai to varētu pabeigt. Tas notika tad, kad mūsu putekļos ierakstītie grēki tika noslaucīti ar Jēzus roku, jo Viņš zina katru mūsu domu, tomēr mīl mūs.Jautājumi pārrunām:1. Kāda bija Jēzus attieksme pret sievieti, kas bija aizturēta par laulības pārkāpšanu?2. Kā iespējams nenosodīt grēcinieku, tajā pašā laikā neatbalstot grēku?3. Kā varam iedrošināt mūsu brāļus un māsas Kristū šajā cīņā?Bonita Džoinere Šīldsa ir “Adventis7. nodaļa «Žēlastība un draudze»
Lerijs PičersKo mums māca stāsts par Pēteri?Cilvēki vēlas faktus. Mums nepatīk, ja laipnās sarunās draudzes sabatskolā lieto īpašības vārdus vispārākajā pakāpē. Mēs uzticamies cilvēku saprātam, ko Dievs tiem devis un vēlamies dzirdēt reālistisku stāstījumu. Varbūt mums tomēr nebūtu jābaidās lietot tādus vārdus kā bezbailīgs, pārsteidzošs, bijājams un izcils? Tos visus lietoja evaņģēliju autori. Tie bija nepieciešami, lai aprakstītu neaptveramās lietas, ko darīja Jēzus. Lasot evaņģēlijus, jūs varat just godbijību un apbrīnu, kādu viņi izjuta pret Jēzu.Stāsti, kurus Jēzus pavēstīja evaņģēliju autoriem, apliecina, ka Dieva žēlastība aktivizē Viņa mīlestību. Dieva žēlastība ir aktīva, tādēļ spēj saistīt mūs ar Kristu un Viņa ļaudīm, apbruņot mūs ar Viņa apsolītajām dāvanām un dot mums spēku liecināt. Dieva žēlastība un mīlestība rada sadraudzību, kurā kristietis var dzīvot un strādāt, ceļot Debesu valstību.Žēlastības sadraudzībaMēs varam mācīties, kā žēlastība saista mūs ar Kristu, iepazīstot Jēzus piedzīvojumus ar Pēteri. No Jāņa rakstītā uzzinām, ka Jēzus atrada Pēteri strādājam savā pasaulē, kurā valdīja smakojošas zivis, labojamas laivas, vīri ar dzelzs muskuļiem un negantas vētras.Divi Jāņa Kristītāja mācekļi bija dzirdējuši, kā Jānis Kristītājs Jēzu pasludināja par “Dieva Jēru”. (Jāņa 1:35) Šie vārdi izraisīja Jāņa un Andreja sirdīs nevaldāmu ziņkārību, kas lika viņiem iet un iepazīties ar šo Vīru.Tobrīd Dieva mīlestība piepildīja Andreja sirdi. Pārliecināts, ka ir atradis Mesiju, viņš nespēja rimties, līdz nebija uzmeklējis savu brāli Sīmani. Lai pamudinātu viņu tikties ar Jēzu, Andrejs brālim sacīja: “Mēs esam atraduši Mesiju.” (Jāņa 1:41) Šokēts, tomēr ieinteresēts un cerēdams, ka brālim varētu būt taisnība, Sīmanis sekoja Andrejam, lai pats savām acīm redzētu šo Jēzu.Pirmajā tikšanās reizē Jēzus izdara kaut ko ievērojamu. Viņš pārdēvē Sīmani. Jēzus vairs nesauks viņu vecajā vārdā par Sīmani, Jāņa dēlu, bet gan par Kēfu (klinti), ko tulkojumā zinām kā Pēteri. Jēzus izmantoja žēlastības spēku, lai piesaistītu Pēteri savai sirdij. Šī saite kļuva tik cieša, ka plātīgais, lielīgais un muskuļainais zvejnieks atteicās no saviem plāniem un nodeva sevi Jēzus valstības celšanai.Pirmā žēlastības iezīmeDieva žēlastība mūs aktīvi iesaista sadraudzībā ar Jēzu. Žēlastība aktīvi meklē tos, kas cer, cenšas atrast pazudušos, atrod atstumtos un izmanto katru izdevību, lai sasniegtu nocietinātās sirdis. Žēlastība vēlas, lai katrs cilvēks sastaptu Jēzu.Kad tas notiek, Jēzum ir īpašs apsolījums, veltīts tiem, kas pievienojušies Dieva žēlastības sadraudzībai. “Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (Atkl. 2:17)Vai tas nav brīnišķīgi? Tāpat kā Jēzus aicināja un pārdēvēja Pēteri, Viņš aicina arī mūs un sola dot jaunu vārdu ikvienam, kas nāk pie Viņa. Jēzus apņemas iekļaut mūs savas žēlastības sadraudzībā. Ja reiz piederam Jēzum, tad absolūti nekas, neviens un nekāds spēks uz zemes nespēs atturēt mūsu Dievu no sadraudzības ar mums.Dieva žēlastības otrā iezīmeDieva žēlastība mums neļaus vienmēr saldi dusēt Jēzus žēlastības sadraudzībā. Dieva žēlastība negaidīs, lai mēs izlemtu, kad mums būs visizdevīgākais laiks. Žēlastība sauc mūs, lai ceļam Dieva valstību laikā, kuru pats Dievs izvēlas par īsto un pareizo gan Viņam, gan mums. Jēzus aicinājumu Pēteris saņēma brīdī, kad atradās darbā, nevis dievnamā. (Mat. 4:18) Jēzus negaidīja piemērotāku laiku. Gluži otrādi — Dieva žēlastība aicināja Pēteri tad, kad viņš bija ļoti aizņemts. Jēzus aicināja Pēteri pamest visu un kļūt par Viņa mācekli. Tas ir drosmīgs un apņēmīgs lūgums, žēlastības aicinājums darbībai Dieva labā.Iespējams, jūs arī dzirdat Jēzus drosmīgo aicinājumu strādāt Viņa labā. Jūs zināt, ka īstenībā esat ārkārtīgi aizņemti. Kā būs ar bērniem, māju, darbu, kaimiņiem, radiem un draugiem? Jums nav laika vēl kaut kam. Tomēr jūs jūtat aicinājumu izdarīt ko īpašu, veltītu Kungam.Varbūt jums būtu jāņem vērā Pētera piemērs — jāpārtrauc viss, ko darījāt un tūlīt jāatsaucas Jēzus žēlsirdīgajam, drosmīgajam aicinājumam. Tas var nebūt jums piemērotākais brīdis, bet Dieva plānā — īstais laiks. Pozitīvi atsaukdamies Jēzus aicinājumam, mēs pievienojamies cilvēku grupai, kas, izdzirdējuši šo aicinājumu, saka: “Jā, Kungs. Tu vari uz mani paļauties!”Ievērojiet, kā Elena Vaita apraksta ainu, kad Jēzus kalpošanai izvēlējās savus mācekļus: “Kad Jēzus bija beidzis savas pamācības mācekļiem, Viņš mazo grupiņu sapulcināja cieši ap sevi un, viņu vidū nometies ceļos un rokas izstiepis pār viņu galvām, izteica lūgšanu, nošķirdams tos savam svētajam darbam. Tā Kunga mācekļi tika iesvētīti Evaņģēlija kalpošanai.” Žēlastības trešā iezīmeAr šo nozīmīgo rīcību Jēzus parādīja, cik svarīgi mācekļiem būt vienotai komandai. Jēzus bija viņu vadonis. Tomēr viņi nebija vieni šajā darbā, Jēzus apvienoja viņus kā kolēģus, kā evaņģēlistu komandu.“Kristus izsūtīja savus mācekļus sludināt Evaņģēliju nevis pa vienam, bet pāros, lai patiesības izplatīšanā tie sadarbotos viens ar otru. Jēzus redzēja, ka tad panākumi būs labāki nekā gadījumā, ja mācekļi būtu sūtīti pa vienam. Vajag strādāt divatā, jo viens var iedrošināt otru un ir iespējams kopā apspriesties, lūgt un pētīt Bībeli.” Žēlastības ceturtā iezīmeDieva žēlastība nodrošina mūs ar dziedināšanu un mierinājumu, mīlestību un paļāvību, cerību un spēku dzīves tumšākajos brīžos. Atcerieties Jēzus apsolījumus: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20); “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebr. 13:5)Tomēr žēlastība nav maģisks spēks, kas no Dieva draudzes atvaira un novērš visas vētras vai traģēdijas. Mums tā kā tā savās dzīvēs būs jāpiedzīvo vētras. Var gadīties, ka banka, kurā krājat naudu vecumdienām, bankrotē. Pēkšņi nezin no kurienes uzradies ienaidnieks vēža izskatā var atņemt dzīvību jūsu laulātajam draugam. Štatu samazināšanā jūs varat zaudēt darbu. Jūsu bērna dumpīgais dzīvesveids var salauzt jūsu sirdi.Tas, ka esat sadraudzībā ar Dieva žēlastību, neatvairīs traģēdijas jūsu dzīvē. Taču brīžos, kad vētra trako visnežēlīgāk un mēs domājam, ka aiziesim bojā, parādās Dieva žēlastība. Paskatieties! Jēzus ir kopā ar jums dzīves vētrā. Viņš piedāvā savu palīdzību.Ja vētra plosās jūsu dzīvē šodien, ieklausieties Jēzus sacītajā: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs.” (Jes. 43:1 3)Pēdējā atklāsme Pētera piedzīvojumos ar Jēzus mīlestību un žēlastību ir piedošana. Pēteris bija zvērējis, ka aizstāvēs Jēzu, pat ja tas prasītu viņa dzīvību, bet neizturēja šo pārbaudījumu un cieta kaunpilnu sakāvi. Tas Pēteri satrieca un pazemoja.Kādu nakti pēc Jēzus augšāmcelšanās Pēteris aicināja citus mācekļus atkal kopīgi doties zvejā. Tomēr tonakt viņi atgriezās bez loma.Tad ieradās Jēzus un piepildīja tīklus ar zivīm. Viņš deva tiem arī brokastis. Izbrīnītais Pēteris tomēr cieta klusu, jo atcerējās, ka Jēzus jau otro reizi tagad piepilda viņa tīklus ar zivīm. Ko Viņš darīs tagad, Pēteris prātoja.Atbilde nebija ilgi jāgaida. “Pēter, vai tu Mani mīli?” Citu mācekļu klātbūtnē uzdotie Jēzus trīs jautājumi satrieca reiz tik pašpārliecināto sekotāju, iznīcinot viņa lepnumu un pretenciozitāti un salaužot viņa sirdi.Visu acu priekšā Pēteris atvēra savu dvēseli Jēzum. “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Trīs reizes Pēteris bija Jēzu noliedzis. Trīs reizes tagad Jēzus viņam jautāja: “Vai tu Mani mīli?”Jēzus žēlastība un mīlestība pret Pēteri iemācīja viņam un arī citiem mācekļiem izturēties pret grēciniekiem ar iecietību, sapratni un nenosodošu mīlestību. Lai gan Pēteris bija noliedzis savu Kungu, atklāti paustā Dieva mīlestība un žēlastība atjaunoja viņa vietu komandā.No Pētera pieredzes mēs saņemam nenovecojošas mācības. Pirmā — Dieva brīnumainā žēlastība piesaista mūs un tad vieno ar Kristu. Otrā — žēlastība savieno mūsu dažādās dzīves vienotā komandā, Dieva komandā. Trešā — Jēzus žēlastība mudina mūs liecināt un dod mūsu liecībai spēku. Ceturtā — žēlastība sadziedē mūsu salauztās dzīves un atjauno kritušos sadraudzībā. Piektā — Dieva bagātīgā žēlastība pārvērš tādus grēciniekus kā mani un tevi svētajos, kas vēlas dedzīgi kalpot Jēzum.Jautājumi pārrunām:1. Kā Dieva žēlastība apvieno ticīgos?2. Ko varam mācīties par mīlestību un žēlastību no stāsta par Pēteri?3. Kas ir “žēlastības aicinājums doties strādāt”?Lerijs Pičers ir “Christian Record Services International” prezidents
t Review” redaktora asistente.
8. nodaļa «Žēlastība un ticība»
Elena G. VaitaŽēlastība un ticība. Pieņemt tās un saprast to avotu nozīmē tikt pārveidotiem par spēcīgiem Dieva lieciniekiemKristus žēlastība un Viņa taisnība cilvēkiem tiek piedāvāta kā dāvana. Apustulis Pāvils Svētā Gara spēkā rakstīja: “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis Debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef. 2:4 8)Apziņa, ka Kristus taisnība ir mums piešķirta ne mūsu nopelna dēļ, bet kā Dieva dāvana, ir nenovērtējama. Dieva un cilvēku ienaidnieks nevēlas, lai šī patiesība tiktu skaidri pavēstīta cilvēcei, jo zina — ja cilvēki to pilnīgi pieņems, viņa vara tiks lauzta. Kamēr cilvēka prāts atrodas viņa kontrolē tā, ka šaubas, neticība un tumsa veido pieredzi tiem, kas sevi dēvē par Dieva bērniem, tikmēr viņš vienmēr spēs uzveikt cilvēkus ar kārdinājumiem. Mums ir jāveicina vienkāršā ticība, kas turas pie Dieva un Viņa Vārda. Dieva ļaudīm jābūt tādai ticībai, kas savieno viņus ar dievišķo spēku: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Tiem, kas tic, ka Dievs Kristus upura dēļ ir piedevis viņu grēkus, nav jāatkāpjas no labās ticības cīņas un nav jāpadodas kārdinājumiem. Viņu ticībai jāaug un jākļūst stiprākai, līdz viņu kristīgā dzīve, tāpat kā viņu vārdi, paudīs: “Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1. Jāņa 1:7)Ticība nozīmē uzticēšanos Dievam — ticēt, ka Viņš mūs mīl un zina vislabāk, kas mums nāk par labu. Tā vietā, lai mēs ietu paši savu ceļu, Viņš mūs vada un liek izvēlēties Viņa ceļu. Ticība mūsu nezināšanas vietā pieņem Dieva gudrību. Tā aizstāj mūsu vājumu ar Viņa spēku, mūsu grēcīgumu — ar Viņa taisnību. Mūsu dzīve un mēs paši jau piederam Viņam. Ticība atzīst piederību Dievam un pieņem Viņa svētības. Patiesība, krietnums un šķīstība ir atzīti par veiksmīgas dzīves noslēpumu. Tieši ticība ievieš šos principus mūsu dzīvē. Jebkura laba ierosme vai tiekšanās pēc labā ir Dieva dāvana. Ticība pieņem no Dieva dzīvi, kas vienīgā spēj sniegt mums izaugsmi un nest augļus.Kā lai vingrinām savu ticību? Katram Dieva apsolījumam ir savi nosacījumi. Ja vēlamies pildīt Viņa gribu, pretī iegūstam visu Dieva spēku. Lai kādu dāvanu Viņš mums apsolītu, pats apsolījums jau ir dāvana. “Sēkla ir Dieva Vārds.” Tāpat kā katrā zīlē ir ozols, Viņa apsolījumā ir Dieva dāvana. Ja mēs saņemam apsolījumu, iegūstam arī Viņa dāvanu.Ticība, kas ļauj mums saņemt Dieva dāvanas, jau pati par sevi ir dāvana, kas daļēji ir sniegta katram cilvēkam. Ja vingrinām ticību saskaņā ar Dieva Vārdu, tā aug. Lai stiprinātu ticību, mums tā regulāri jāsaskaņo ar Dieva Vārdu.Tie, kas uzticējāsCik bieži tie, kas uzticējušies Dieva Vārdam, lai gan cilvēciski būdami bezspēcīgi, tomēr ir pretojušies visas pasaules varai — Ēnohs, sirdsšķīsts un svētas dzīves apņemts, taisnības triumfā stingri pretojās savā ticībā samaitātajai paaudzei, kas prata tikai ņirgāties un izsmiet; Noa un viņa nams nostājās pret visu tā laika cilvēci — pret cilvēkiem ar labi attīstītām fiziskajām un prāta dotībām, bet sabojātu morāli; Israēla bērni kā bezspēcīgs, pārbiedēts vergu pūlis Sarkanās jūras krastā pret pasaules spēcīgākās nācijas spēcīgāko armiju; ganuzēns Dāvids, būdams Dieva iecelts troņmantnieks, — pret Saulu, kas jau bija ķēniņš ar nostiprinātu varu; Sadrahs un viņa biedri ugunī — pret Nebukadnēcaru, kas sēdēja tronī; Daniēls starp lauvām — pret saviem ienaidniekiem, kas ieņēma augstus amatus ķēniņa valstī; Jēzus pie krusta — pret jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem, kas piespieda pat romiešus pildīt viņu gribu; Pāvils važās, gaidot nāvessodu, — pret Neronu, tā laika pasaules impērijas despotu.Šādi piemēri atrodami ne tikai Bībelē. Tie piepilda katru cilvēces attīstības vēstures lappusi: valdieši un hugenoti, Viklifs un Huss, Hieronims un Luters, Tindeils un Nokss, Cincendorfs un Veslijs ir tikai daži no daudzajiem, kas liecināja par Dieva Vārda spēku pret cilvēku varu un politiku ļaunuma atbalstīšanā. Viņi bija īstie pasaules dižciltīgie. Viņu mūža ieguldījums bija karalisks.Ja glābšanas plāns sākas un beidzas ar dāvanu, tas arī tāpat jāturpina virzīt uz priekšu. Tas pats uzupurēšanās gars, kas nopirka mums glābšanu, mājos visu to sirdīs, kas bauda šo Debesu dāvanu. Apustulis Pēteris saka: “Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” (1. Pēt. 4:10) Tāpat arī Jēzus sacīja saviem mācekļiem, izsūtīdams tos pasaulē: “Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:8) Kas būs vienots ar Kristu, neatradīs sevī nekā savtīga vai īpaša. Kas dzer dzīvo ūdeni, redzēs, ka viņā plūst “ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvībai”. (Jāņa 4:14) Kristus Gars šādā cilvēkā ir kā ūdens strauts tuksnesī, kas plūst, lai veldzētu citu slāpes. Tas ir tas pats mīlestības un pašuzupurēšanās Gars, kas mājoja Kristū un vēlāk lika apustulim Pāvilam rakstīt: “Jo es esmu parādnieks grieķiem un barbariem, gudriem un nezinošiem.” (Rom. 1:14) “Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību.” (Ef. 3:8)Mūsu Kungs atstāja uzdevumu savai draudzei, lai tā atspoguļotu pasaulei to pārpilnību un bagātību, ko var rast Viņā. Mēs vienmēr saņemam no Dieva dāvanas, tāpēc arī mums tajās jādalās un jārāda pasaulei Kristus mīlestība un labvēlība. Kamēr visas Debesis ir kustībā, sūtot vēstnešus uz visām zemes malām pestīšanas darbā, arī dzīvā Dieva draudzei jāsadarbojas ar Jēzu. Mēs esam Viņa miesas locekļi. Viņš ir galva, kas pārvalda visus locekļus. Jēzus pats savā bezgalīgajā žēlastībā strādā pie cilvēku sirdīm, pārveidojot tās garīgā ziņā tik meistarīgi, ka eņģeļi šo procesu vēro ar prieku un apbrīnu. Tā pati nesavtīgā mīlestība, kas piemīt Meistaram, ir redzama arī Viņa patieso sekotāju dzīvē un raksturā. Kristus sagaida, ka cilvēki līdzināsies Viņa dievišķajam raksturam jau šeit uz zemes, tādā veidā ne tikai atspoguļojot Viņa godību un godinot Dievu, bet arī nesot Debesu gaismu pasaules tumsā. Tikai tā var piepildīties Kristus vārdi: “Jūs esat pasaules gaisma.”Dievs nešķiro ļaudis pēc tautībām, rases vai sabiedriskā stāvokļa. Viņš ir cilvēces Radītājs. Visi cilvēki kopš radīšanas nāk no vienas ģimenes un pēc pestīšanas arī kļūst par vienotu ģimeni. Kristus nāca, lai nojauktu visas sienas, kas atdala mūs, sagrautu visas Tempļa starpsienas, lai Dievs būtu brīvi pieejams katrai dvēselei. Viņa mīlestība ir tik plaša, tik dziļa un pilnīga, ka iekļūst visur. Tā paceļ un iznes no sātana apburtā maldu loka viņa piekrāptās dvēseles un novieto Dieva troņa tuvumā, ko ieskauj apsolījumu varavīksne. Kristū neeksistē ne jūdi, ne grieķi, ne vergi, ne brīvie. Visi ir vienoti Viņa dārgajās asinīs. *Evaņģēlija pamatsDieva žēlastība ir Evaņģēlija pamattēma. Dieva žēlastība ir Viņa mīlestības izpausme — mīlestības, kas ar Kristus starpniecību spēj glābt kritušo cilvēci un nodrošina cilvēciskā un dievišķā sadarbību un savienību.Kristus nemīl mūs tāpēc, ka mēs pirmie būtu mīlējuši Viņu; Viņš par mums nomira, “kamēr vēl bijām grēcinieki”. Viņš neizturas pret mums atbilstoši mūsu nopelnam. Lai gan mūsu grēki ir nosodāmi, Viņš mūs nepazudina. Gadu pēc gada Viņš pacieš mūsu vājumu un nezināšanu, mūsu nepateicību un ietiepību, nepastāvību un maldīšanos, mūsu cietsirdību un Viņa Svētā Vārda neievērošanu, tomēr Viņa roka vēl aizvien sniedzas pēc mums.Kādu neizmērojamu cenu Tēvam ar Dēlu maksāja žēlsirdīgais un brīnumainais mūsu glābšanas plāns! Kristus atteicās no sava augstā Debesu Pavēlnieka titula, nolika savu ķēnišķīgo tērpu un kroni, ietērpa savu dievišķumu cilvēciskumā un atnāca uz zemi, lai mājotu mūsu vidū un dāvātu gan vīriešiem, gan sievietēm žēlastību uzvarēt tā, kā uzvarēja Viņš. Par Ādama nepaklausību Dievam un ticību sātana meliem bija jāsamaksā ar Dieva Dēla dzīvību; lai gan šī neizmērojami dārgā maksa bija jāupurē, Dieva mīlestības un labsirdības spožums nu ir redzams vēl skaidrāk nekā radīšanas dienā. “Bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” (Rom. 5:20)Kungs Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību vienmēr tur izstieptu roku, aicinot pie sevis kritušos grēciniekus. Viņš pieņems visus. Viņš aicina visus. Viņa gods ir piedot pašiem lielākajiem grēciniekiem. Viņš atņems laupījumu varenajiem un atbrīvos gūstekņus, Viņš izraus degošu pagali no ugunskura, Viņš nolaidīs savas žēlastības zelta ķēdi līdz cilvēka samaitātības dziļumiem un pacels deģenerēto un grēka aptraipīto dvēseli.Kristus mīlestība ir pievērsta katram cilvēkam, jo tieši šī cilvēka dēļ Viņš ir atdevis savu dzīvību, lai atvestu to atpakaļ pie Dieva. Kā gans rūpējas par savām avīm, tā Jēzus rūpējas par katru dvēseli, kas zem vainas nastas ir bezpalīdzīga pret sātana meistarīgi izliktajām lamatām.Mūsu Pestītāja piemēram jābūt paraugam mūsu kalpošanā kārdinātajiem un maldos grimušajiem. Mums jāparāda citiem cilvēkiem tāda pati ieinteresētība, tāda pati sirsnība un līdzjūtība, kādu Viņš ir parādījis mums. Jēzus ir teicis: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Ja Kristus mājo mūsos, mēs atklāsim Viņa nesavtīgo mīlestību visiem, ar ko mums nākas saskarties. Redzot cilvēkus, kam vajadzīga līdzjūtība un palīdzība, mēs nejautāsim: “Vai viņi ir tā vērti?”, bet: “Kā varu darīt viņiem labu?”Jēzus brīnišķīgais dzīves paraugs, nepārspējamā laipnība, ar kuru Viņš izrādīja līdzjūtību nomāktajiem, Viņa prieks par tiem, kas līksmoja Viņa mīlestībā, dziļi ietekmēs arī visu Viņa patieso sekotāju raksturu. Mācoties no Jēzus, viņi jutīs līdzi citiem cilvēkiem nevis nelabprāt, bet no visas sirds, ar mīļiem vārdiem un palīdzošu roku cenšoties padarīt kopējo ceļu vieglāku tiem, kuru kājas kļuvušas gurdenas. Dieva žēlastībā, kas parādās cilvēku labestībā un mīlestībā, daudzas lietas, sākotnēji šķietami nepārvaramas, izrādīsies paveicamas. Nesavtīgums un pašuzupurēšanās kļūs par dzīves pamatlikumu. (..)Tieši mūsu raksturs un dzīves pieredze nosaka mūsu ietekmi uz citiem. Lai pārliecinātu citus par Kristus žēlastības spēku, mums jāpiedzīvo tās spēks savās sirdīs un dzīvēs. Evaņģēlijam, kuru sludinām, lai glābtu citu dvēseles, jābūt Evaņģēlijam, kura spēkā ir glābtas mūsu pašu dvēseles. Tikai ar dzīvu ticību Kristum kā savam Glābējam ir iespējams ietekmēt skeptisko pasauli. Ja vēlamies izvilkt grēciniekus no mežonīgās straumes, mūsu kājām jābūt uz stingrās Klints — Kristus Jēzus.Kristietības simbols nav kāda ārēji redzama zīme, tā nav krustu vai kroņu nēsāšana, bet gan Dieva un cilvēku savienības izpausme. Tikai Viņa žēlastības spēks, kas izpaužas, pārveidojot cilvēka raksturu, var pārliecināt pasauli, ka Dievs ir sūtījis savu Dēlu kā tās Pestītāju. Nekam citam nav tādas ietekmes kā nesavtīgai dzīvei. Evaņģēlija stiprākais arguments ir mīlams un mīlošs kristietis.Katru, kas kļūst par Dieva žēlastības ieguvēju, Viņš sūta strādāt citu labā. Dieva žēlastība visā tās pilnībā un efektivitātē ir apsolīta tieši tiem, kas iesaistās Viņa kalpošanas darbā. Mīlestība, ko dāvājis Svētais Dievs, jādāvā tālāk citiem. Pētot Kristus dzīvi, runājot ar Viņu, iepazīstot Viņu, ļaujot Viņa žēlastībai lietot sevi Viņa darbā, saņemot Kristus dāvātās svētības, mēs būsim spējīgi vairāk palīdzēt citiem. Tas, kas pasaulē ir labs, ar mūsu vārdiem un klātbūtni kļūs vēl stiprāks, bet ļaunumam būs jāatklājas tādam, kāds tas īstenībā ir.Līdz zīmei * lasījums ņemts no 1908. gada 24. decembra “Advent Review and Sabbath Herald”; pārējais — no 1908. gada 12. augusta “Signs of the Times”.Jautājumi pārrunām:1. Autore saka, ka sātans nevēlas, lai cilvēkiem tiktu skaidri pasludināta patiesība, ka Kristus taisnība ir bez maksas saņemama Dieva dāvana. No kā sātans baidās?2. Kā autore apraksta garu, kādā mums būtu jākalpo citiem? Kādus galvenos motivējošos faktorus viņa nosauc?3. Kādu savu dziļāko pārliecību kristietis paudīs pasaulei? Kur jūs te saskatāt savu lomu?Elena G. Vaita bija viena no Septītās dienas adventistu draudzes celmlaužiem. Viņas devums vēl aizvien ir pravietiska balss adventistu vidū.
9. nodaļa «Žēlastība nemiera laikā»
Jans PolsensAdventistu Baznīcas Ģenerālkonferences prezidenta vēstījumsGrūti atrast vārdu, kam būtu lielāka nozīme kristiešu dzīvē kā vārdam “žēlastība”, Dieva žēlastība. Lai kas mēs būtu kā indivīdi vai draudze un ticīgie kopumā, mūs ir veidojusi Dieva brīnišķīgā un neizprotamā žēlastība. Šī neaprakstāmā žēlastība, kas mīt Dieva mīlestības dziļumos, sasniegusi tādus necienīgus grēciniekus kā tevi un mani un ar Kristus pestīšanas darbu piedāvājusi mums Debesu bagātību.Draudzei ir regulāri jāpārdomā un jāpārrunā šis temats, jo pati tā esamība nozīmē žēlastības parādīšanu citiem. Atskatīties uz Dieva žēlastības brīnumu nozīmē izpētīt Kristus kalpošanu, nāvi, augšāmcelšanos un svētnīcas kalpošanu mūsu labā.Tomēr žēlastība ir kas vairāk par tematu pārdomām. Tas ir dzīvesveids. Tas ir mūs pārveidojošs spēks un dara mūs par žēlsirdīgiem cilvēkiem, kas ar savu dzīvi vienmēr pauž Dieva žēlastību arī citiem. Žēlastība vieno mūs apziņā par piedošanas nepieciešamību. Tā apliecina, ka glābšana iegūstama tikai Kristū un liek saprast, ka mūsu misija ir darīt zināmu izmisušajai pasaulei labo vēsti par Dieva piedodošo un svētojošo žēlastību.Šie lasījumi dod iespēju mūsu draudzes locekļiem visā pasaulē pārdomāt šo tematu un nodoties vēlreiz Dieva brīnišķīgās žēlastības brīnumam. Šī ir žēlastība, kas tika iemiesota Kristū un uztur mūs vienotus mūsu vēsts pasludināšanā un mūsu misijas izpildē. Mēs lūdzām, lai šos lasījumus uzraksta draudzes locekļi no dažādām pasaules malām, tā uzsverot mūsu draudzes starptautisko nozīmi. Lasiet, pētiet šīs vēstis un slavējiet Dievu par Viņa žēlastības brīnumu.“Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2. Kor. 13:13)
2. nodaļa «Žēlastības bagātība»
Veslijs ToressTai nav robežu, un nekas tai nav par grūtuVārds “žēlastība” angļu valodā — grace — radies no latīņu valodas vārda gratia, kas savukārt tulkojumā no grieķu valodas — charis — nozīmē “nepelnīta labvēlība”. Mīlestība ir žēlastības dvīņumāsa. (Jāņa 3:16; Ef. 2:8) Kristus ir Dieva žēlastības iemiesojums, tieši tāpēc Viņa nāve cilvēku glābšanas nolūkā ir vislielākais mīlestības apliecinājums. Jēzus nāca, lai paustu žēlastību un mīlestību un izglābtu cilvēci no grēka valgiem un pazušanas.Ja nebūtu žēlastībasGrēka dēļ mēs atrodamies bezcerīgā situācijā, jo mums visiem draud nāve. Tomēr ar Kristus gādību mēs varam iegūt žēlastības bagātību un līdz ar to glābšanu un dzīvību. Kristus paustā žēlastība un mīlestība pārsniedz un neievēro vainu un taisnīgās dusmas, ko izraisīja Ādama un Ievas grēks. Vēl vairāk, mums ir apsolījums: “(..) kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” (Rom. 5:20)Tas ir brīnišķīgs grēka problēmas atrisinājums: Kristus dāsni dāvā savu bagāto žēlastību ikvienam, kas vēlas sevi apsegt ar Viņa taisnību un žēlastību.Žēlastība ir jāpieņemASV prezidenta Endrū Džeksona valdības laikā pasta ierēdnis Džordžs Vilsons nolaupīja no vilciena federālo algu izmaksas sarakstu un naudu, nogalinot sargu. Tiesa notiesāja Vilsonu un piesprieda viņam nāvessodu pakarot. Ņemot vērā sabiedrības negatīvo attieksmi pret nāvessodu, kāda kustība uzņēmās panākt, lai prezidents Vilsonu apžēlo, jo tas bija viņa pirmais noziegums.Prezidents drīz vien piekrita apžēlot vainīgo. Tomēr, lai cik tas būtu neticami, Vilsons no apžēlošanas atteicās. Augstākajai tiesai tika pavēlēts izdot likumu, vai apsūdzētais drīkst atteikties no apžēlošanas. Augstākais tiesnesis Džons Māršals paziņoja tiesas lēmumu: “Apžēlošana ir augstas kvalitātes dokuments, kura vienīgo vērtību nosaka apžēlošanas saņēmējs. Tas ir vērtīgs vai nevērtīgs atkarībā no tā, kā to novērtē apžēlojamais. Džordžs Vilsons ir atteicies saņemt apžēlošanu. (..) Mēs nespējam saprast viņa rīcības iemeslus, bet viņš ir izdarījis savu izvēli. Tāpēc Džordžam Vilsonam jāmirst.”Vilsons tika pakārts. Apžēlošanai, kā paziņoja Augstākā tiesa, ir jābūt ne tikai pasludinātai, bet arī pieņemtai. Tieši tāpat ir arī ar Dieva žēlastību. Viņš mums to piedāvā, taču mēs to spējam piedzīvot tikai tad, kad pieņemam.Lai iegūtu žēlastības dāvanu, mums tikai jāpaļaujas uz Dieva apsolījumiem (2. Kor. 8:9; Ef. 2:5 7), jālūdz žēlastība (Jāņa 14:13,14) un jāļauj Svētajam Garam uzrunāt mūsu sirdis, atklājot mūsu patieso vajadzību pēc tās. (Ef. 1:12,13; Ps. 51:3)Žēlastības trīs dimensijasDieva bagātajai žēlastībai ir trīs dimensijas — pagātne, tagadne un nākotne. Pieņemot Viņa žēlastību, mēs tiekam radīti no jauna, un mūsu pagātne tiek apglabāta Kristū. Staigājot ar Kungu, mūsu pārveidotās dzīves ir kā pierādījums Viņa bezgalīgajai žēlastībai mūsos. Pat ja grēkojam, Viņa žēlastība ir un vienmēr būs mums pieejama, dodot iespēju gūt piedošanu, ja atzīstam un nožēlojam savus grēkus.Žēlastība pasargā dzīvībuGrēka klātbūtne cilvēka sirdī ieviesa sāncensību, šķelšanos, diskrimināciju un domstarpības Dieva radību vidū. Rūpēs par dabu Dieva žēlastība pārvalda dzīvību uz zemes, jo arī daba cieš grēka sekas. (Rom. 8:20,22) Dieva brīnišķīgajos apsolījumos ir iekļauta atbrīvošana no grēcīgās dabas un grēka sekām, un tā notiks līdz ar grēka galīgo iznīcināšanu. (Jes. 35:1,2,7; 55:13)Daba attēlo Dieva žēlastībuDieva žēlastība ir viegli pamanāma dzīvības saglabāšanā uz mūsu zemes. Saules gaisma un lietus nodrošina dzīvību un liek zemei dot ražu. Gadalaiki nomaina cits citu, sniedzot labumu gan cilvēkiem, gan pašai dabai.Ikkatrs sīkums Visumā liecina par Radītāju un Spēka Avotu, par spīti grēkam un tā sekām.Dieva žēlastība mūsu pasaulēDabas ekoloģiskais līdzsvars dažās pasaules daļās ir izjaukts, parasti gan nezināšanas vai aprobežota redzesloka un ekonomisku ambīciju dēļ (daudzreiz attīstības un progresa vārdā), neapdomājot ilglaicīgās sekas.Par spīti tam, ka Zeme ir pakļauta postījumiem, vēl aizvien ir saskatāmas Dieva brīnišķīgā darba pēdas: skaistie lauki Kanādas Albertas provincē; Lielais Barjerrifs Austrālijā, Norvēģijas fjordi, apbrīnojamā, noslēpumainā un neskartā daba Āfrikā, Amazones mūžamežu plašums; neskaitāmās putnu sugas, kuras Dieva žēlastības pilnā roka ik dienas apgādā ar pārtiku, neiedomājami dažādie dzīvnieki, kas ir atšķirīgi katrā zemes nostūrī, dažnedažādie augļu koki. Vai ir kāds iemesls ticēt tam, ka jebkas no tā visa radies nejauši?Šīs liecības apstiprina Radītāja un dzīvības Uzturētāja esamību.Tiem, kas ir piedzīvojuši Dieva bagātīgo žēlastību, ir atbildība dot savu ieguldījumu dabas aizsargāšanā. Dieva žēlastība aizsargā un vairo dzīvību uz mūsu zemes, un mēs kā Viņa liecinieki esam aicināti to apstiprināt.Dieva žēlastības plašumsDieva žēlastība ir brīvi pieejama katram, neņemot vērā etniskās, sociālās, dzimuma vai tautības atšķirības, kurās sevi iedala cilvēce.Kristus ieradās uz zemes, lai nojauktu visus cilvēciskos šķēršļus jeb dalījumus, kas atšķīra Viņa bērnus no Dieva un citu no cita. Viņš ieradās, lai atkal apvienotu cilvēci ar Dievu un nodibinātu jaunu kārtību, kurā cilvēki dzīvotu mierā un saskaņā, ja vien vēlētos tikt pārveidoti Dieva žēlastībā.Dieva apsolījumi Viņa VārdāDievs savā rīcībā mūs nešķiro, jo pieņem tādus, kādi esam. “Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos — Kristus.” (Kol. 3:11) Tas nozīmē, ka nav ne vīrieša vai sievietes, ne jūda vai pagāna (jeb palestīnieša), ne Hutu vai Tutsi cilts pārstāvja, ne serba vai horvāta, ne zula vai kosa, ne baltā vai aborigēna, vai cita melnādainā. Dieva priekšā mēs visi esam viens. (Gal. 3:28)Bībeles daudzie apsolījumi pārliecina, ka Dieva žēlastība mums nodrošina glābšanu, cerību un dzīvību, ja vien nākam pie Viņa. Nav tādu robežu, kurās Viņa žēlastība mūs nespētu sasniegt un pārveidot.Pieņemšana un atjaunošanaSavās dzīvēs izjūtot Dieva visaptverošo žēlastību, dabiskas šāda pārdzīvojuma sekas ir mūsu rakstura pārveide. Tas mums liek pieņemt citam citu un mūsu sirdīs sēj vēlmi dzīvot visiem kopā kā Dieva bērniem. Vēlme vērpt intrigas, būt aizspriedumainiem vai diskriminēt — kas ir tik neatņemama mūsu grēcīgās dabas sastāvdaļa — tiks pārvērsta Dieva brīnumainajā žēlastībā. Šī ir praktiska un redzama liecība mūsu sabiedrībai par Dieva visaptverošo žēlastību. Pasaule to nekad nespēs saprast, bet apbrīnos.Dieva ideālais plānsDieva sākotnējais plāns bija saskarsme ar radītajām būtnēm vaigu vaigā tādā vidē, kurā tās mūžīgi baudītu Viņa klātbūtni. Grēka iejaukšanās šim plānam uz laiku pārvilka svītru.Bībele izmanto par simboliem eņģeļus (vēstnešus), kuru uzdevums ir pasludināt glābšanas plānu visām tautām, ciltīm un valodām. (Atkl. 14:6,7) Šī patiesība ir skaidra: Dievs aicina ikvienu cilvēku kļūt par Viņa pavalstnieku, neņemot vērā tā rases, dzimuma, tautības, nacionalitātes vai sociālā stāvokļa atšķirības.Īstā žēlastībaDieva žēlastība ir mums domāta dāvana. Vienīgie noteikumi tās saņemšanai ir — atzīt mūsu vajadzību pēc tās un vēlme pilnīgi nodot sevi Viņam, lai Viņš savā žēlastībā varētu mūs pārveidot un darīt jaunus.Kad es domāju par Dieva žēlastību cilvēciskā izpausmē, es atceros, kas ar mani notika astoņu gadu vecumā.Todien mums uz vakariņām bija jāierodas viesim — bankas vadītājam, ar kuru mani vecāki veica darījumus. Mana māte gatavojās šim ievērojamajam notikumam, un es vēroju viņas steigu sagatavot visu laikā. Man gribējās palīdzēt, un es lūdzu uzticēt man kaut ko vairāk par pannu mazgāšanu.Kad pulkstenis bija jau gandrīz pieci, es redzēju, ka māte no trauku skapja atnes mūsu skaistāko servīzi. Es turpināju prasīt vēl kādu darbiņu, līdz beidzot viņa man atļāva uzklāt galdu. Es vēlējos pierādīt, ka spēju būt labs palīgs, tādēļ paņēmu veselus trīs skaistos šķīvjus reizē un lēnām virzījos uz ēdamistabu.Tad paklupu un šķīvji izslīdēja no rokām, sašķīstot simtos gabaliņu. Es nespēju paskatīties uz māti. Es sāku raudāt un vēlējos aizskriet tālu prom.Kamēr tā stāvēju, nevarēdams izšķirties, ko īsti darīt, māte pienāca man klāt, apskāva, ieskatījās manās asaru pilnajās acīs un teica: “Veslij, tur ir vēl trīs šķīvji, kurus mēs varam likt galdā. Ļauj man tev palīdzēt pamēģināt vēlreiz.”Tā es saprotu Dieva visaptverošo žēlastību, kas domāta gan jums, gan man.Jautājumi pārrunām:1. Pastāstiet kādu pagājušās nedēļas atgadījumu, kurā jūs pieredzējāt “nepelnītu labvēlību” vai arī parādījāt to citam cilvēkam.2. Kāpēc ir tik grūti pieņemt žēlastības jēdziena vienkāršību? Kas varētu palīdzēt cilvēkiem to saprast?3. Nosauciet trīs iemeslus, kāpēc pareiza izpratne par žēlastību tagad ir svarīgāka nekā jebkad zemes vēsturē.Veslijs Toress ir brazīlietis; viņam un sievai Andželai ir divi bērni — Kellija un Kevins. Veslijs ir kalpojis Brazīlijā, Savienotajās Valstīs, Dienvidāfrikas republikā un Austrālijā.
3. nodaļa «Žēlastība un paklausība»
Dž. Deivids ŅūmensŽēlastība un paklausība. Abas kopā tās sniedz mums paļāvību un pārveidiBoriss Kornfelds bija ebrejs, ārsts, kas kļuva par Staļina represiju upuri. Nav īsti zināms viņa “noziegums”, ja neņem vērā, ka viņš tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē Ekibastuzā kā politisks diversants. Kornfelds bija dedzīgs komunists, kulturāls ebrejs un piedevām ateists. Kā ārstam viņam radās iespēja dzīvot mazliet labākos apstākļos nekā citiem ieslodzītajiem, jo cietuma priekšniecībai bija nepieciešami ārsti, kas rūpētos par pārējiem cietumniekiem, kas pastāvīgi mira ieslodzījuma primitīvajos apstākļos.Atrodoties nometnē, Kornfelds domāja par savu komunistisko pārliecību. Kāds viņa pacients bija kristietis, kas liecināja par Kristus pārveidojošo žēlastību. Ārstā notika cīņa — nodot dzīvi Dievam vai ne.Kādu dienu, kad viņš centās glābt sadurta cietumsarga dzīvību, viņā modās kārdinājums sašūt cietušo artēriju tā, lai tā drīz vien atkal atvērtos. Cietumsargs nomirtu un neviens neuzzinātu nāves iemeslu. Kamēr ārsta rokas darbojās ap šuvi, viņš pēkšņi sarāvās izbīlī par naidu un nežēlību savā sirdī. Viņš vēlēja ļaunu šim sargam un visiem pārējiem varmākām, jo ienīda savus vajātājus. Ar lielāko prieku viņš tos visus būtu nogalinājis. Beidzot Kornfelds saprata, ka atrodas tā paša ļaunuma lamatās, kuru tik ļoti ienīda.Viņš sāka kārtīgi uzlikt šuvi un, to darot, atklāja, ka visu laiku atkārto vārdus, ko bija dzirdējis no kristieša: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Šie vārdi ebrejam likās ļoti savādi. Tomēr viņš turpināja skaitīt Tēvreizi un citēt vēl citas rakstvietas par Dieva mīlestību un piedošanu.Reiz viņš atklāja, ka sanitārs pastāvīgi zog tikai pacientiem domāto pārtiku. Sanitāri bija nodevēji, cietumnieki, kas nosūdzēja citus ieslodzītos. Cietuma priekšniecība ar viņu palīdzību uzturēja kārtību un nepievērsa uzmanību, kad tie vardarbīgi izturējās pret citiem cietumniekiem. Kornfelds par šo pārkāpumu pastāstīja nometnes komandantam.Komandants ieslodzīja sanitāru uz trim dienām karcerī, un Kornfelds saprata, ka nu viņa dzīvība līdz ar sanitāra atbrīvošanu būs briesmās. Tomēr, par brīnumu sev, viņš juta, ka nebaidās. Viņa sirdī bija ienācis miers, un viņš vēlējās dalīties ar citiem savā ticībā.Kādu pēcpusdienu viņš izmeklēja pacientu, kas nesen bija pārcietis vēža operāciju. Šī ieslodzītā acis bija skumju pilnas, seja — nežēlīgās dzīves izvagota. Kornfelds juta, ka kaut kas viņu dīvaini piesaista šim cilvēkam.Kornfelds viņam pastāstīja savus piedzīvojumos ar Dievu, kas bija pārveidojis viņa dzīvi. Pacients, te būdams pie samaņas, te to atkal zaudēdams, nedzirdēja visu stāstu, tomēr pietiekami, lai saprastu, ka šis ārsts ir citādāks nekā pārējie.Nākamajā rītā jaunais pacients pamodās no soļu dipoņas un lielas kņadas. Tonakt kāds bija sitis Borisu Kornfeldu līdz nāvei. Tomēr viņa liecība nebija mirusi līdz ar viņu. Pacients pārdomāja ārsta liecību un kļuva par kristieti, izdzīvoja koncentrācijas nometnē un, ticis brīvībā, devās stāstīt par to pasaulei. Viņa vārds bija Aleksandrs Solžeņicins. Viņš kļuva slavens ar savu grāmatu Gulaga arhipelāgs, kurā atmaskoja apstākļus, kādos ļaudis dzīvoja, būdami Staļina varas ierīkoto koncentrācijas nometņu ieslodzītie.Lai gan Kornfelds nedzīvoja ilgi, viņš devās apustuļa Pāvila pēdās, jo arī Pāvils no kristiešu vajātāja tika pārvērsts kristietī.“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)Veltiet brīdi pārdomām par jūsu lielākajām vajadzībām — tām, kas skar gan jūsu emocijas, gan attiecības. Visa cilvēce un katrs indivīds alkst tikt pieņemts tāds, kāds ir. Mēs vēlamies tikt mīlēti, vērtēti un pieņemti tieši tādi, kādi esam.Kad Ādams un Ieva paņēma aizliegto augli, viņi zināja, ka ir izdarījuši kaut ko sliktu un nobijās, ka Dievs vairs nepieņems viņus tādus, kādi tie bija kļuvuši. Tādēļ, kad Dievs izgāja viņus meklēt, tie paslēpās. Kopš tā laika arī mēs vēl vienmēr turpinām slēpties. Mēs baidāmies, ka Dievs mūs nemīlēs.Mums ir grūti atzīt savus grēkus, savas problēmas un grūtības, jo esam nobijušies, ka citi draudzes locekļi skatīsies uz mums no augšas. Tieši tāpat kā Ādams un Ieva, arī mēs baidāmies tikt atraidīti. Tomēr mēs esam cits citam vajadzīgi, lai varētu augt Jēzū.Kur lai rodam spēku, kas izkliedētu mūsu bailes? Kā varam tikt pārveidoti un līdzināties Jēzum, spēt savās dzīvēs uzvarēt grēku? Tas iespējams izpratnē, kas ir tā žēlastība, kas pārvērta Borisu Kornfeldu.Kas ir žēlastība?Žēlastības sākums ir pieņemšana: “Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.” (Rom. 15:7) Kas mums bija jāveic Kristus labā, lai Viņš mūs pieņemtu? Nekas! Pāvils māca: “Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8) Kristus negaidīja, līdz kļūstam pietiekami labi, lai varētu mūs pieņemt. Bībele skaidri pasaka, ka neviens no mums nav pietiekami labs un nekad arī tāds nekļūs. (Skat. Rom. 3:10 12,23)Ja neviens no mums nav pietiekami labs un nav nekā tāda, ar ko mēs varētu izpelnīties Dieva mīlestību, kā varam tikt glābti? “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” (Ap. d. 16:30,31)Ticēt Jēzum nozīmē, ka esat nonākuši līdz atziņai par savu bezspēcību un nespēju nopelnīt Debesu valstību. Jūs saprotat, ka esat vainīgi un pelnījuši nāvi. Jūs nožēlojat savu grēcīgo dzīvi, tāpēc pilnīgi uzticaties Jēzum. Jūs pieņemat Jēzus nevainojamo dzīvi kā savu un apmaināt paļaušanos uz sevi pret paļaušanos uz Jēzu.Kad Dievs jums piedāvā savu žēlastību un piedošanu, Viņš nevēlas, lai jūs turpinātu dzīvot tādu pašu dzīvi kā agrāk. Jūsu padošanās ļauj Viņam ar Svētā Gara spēku darboties jūsu dzīvē. Viņš pārveido jūs tā, ka jūs vēlaties darīt labu. Jūsos rodas vēlēšanās sekot Kristus pavēlēm, jo jūs mīlat Viņu. (Jāņa 14:15) Tieši tāpēc apustulis Pāvils sacīja, ka Dievs ir viņu norīkojis aicināt, “lai Viņa Vārdā ticībai pakļautos visas tautas” (Rom. 1:5) jeb NIV (Jaunā internacionālā versija) tulkojumā — “aicināt grēciniekus paklausībā, kas rodas ticībā.” Boriss Kornfelds zināja, ka, kļuvis par kristieti, viņš mainīsies un mainīsies arī viņa rīcība. Pieņemot Kristu, jūsu dzīve izmainās. Dievs vienmēr pieņem jūs tādus, kādi esat, bet nekad neatstāj tajā pašā vietā. Kad esat pieņēmuši Viņa pestīšanas dāvanu, Viņš jūsu rīcībā norīko visus Debesu spēkus, lai jūs varētu augt un līdzināties Kristum.Kā izskatās cilvēks, kas aug Jēzus līdzībā? Cilvēks nav kristietis tikai tāpēc, ka svētī septīto dienu — sabatu, “pareizi” ģērbjas un ziedo desmito tiesu Dievam. Cilvēks var to visu darīt, arī nenodevis savu dzīvi Jēzum. Ir kas cits, daudz svarīgāks, ko Jēzus vēlas no mums.Atgriežoties pie pamataSavās pēdējās vakariņās pirms došanās nāvē Jēzus skaidroja mācekļiem, kā ļaudis zinās, ka tie ir Viņa sekotāji. Viņš teica, ka cilvēki to pamanīs, ja viņi mīlēs cits citu. (Jāņa 13:35)Elena Vaita uzsver Jēzus teikto, rakstot, kā Dieva ļaudīm būtu jādzīvo galalaikā: “Tiem, kas gaida līgavaiņa nākšanu, jāsaka cilvēkiem: “Redziet, jūsu Dievs.” Pēdējie žēlastības pilnās gaismas stari, pēdējā žēlastības vēsts, kas jāsniedz pasaulei, ir Viņa mīlestības rakstura atklāsme.” “Mīlošs un mīlams kristietis ir visspēcīgākais arguments taisnības labā.” Velosipēds diviemMan patīk salīdzināt žēlastības un pārvēršanas mijiedarbību ar velosipēdu. Velosipēdam ir divi riteņi. Ja tos noņem, vairs nav velosipēda, tomēr ir svarīgi atšķirt abus riteņus — viens no tiem stūrē, bet otrs darbojas kā dzinējspēks. Abi ir vienlīdz svarīgi un nepieciešami.Glābšana arī sastāv no divām daļām — žēlastības un pārvēršanas. Abas Debesīm ir vienādi svarīgas. Atmetot kādu no tām, mēs zaudējam pestīšanu. Tomēr, tāpat kā ir ar velosipēda riteņiem, mums jāprot atšķirt to darbība.Žēlastība ir tā, kas mūs glābj. Žēlastību dod tikai un vienīgi Dievs. Tā ieskauj mūs, un mēs to dāsni saņemam brīdī, kad uzticam savu dzīvi Jēzum.Pārvēršana sākas tajā pašā mirklī, kad saņemam žēlastību, un tad šī pārvēršana iemājo mūsos. Mums jāuzlūko žēlastība kā glābšanas garantija, tomēr vienmēr jāraugās, lai mēs pieaugtu paklausībā Dievam. Sadarbībā ar mums Dievs pārvērš mūs un veido pēc savas līdzības.Jautājumi pārrunām:1. Ko Kornfelda dzīve mums liecina par žēlastības piepildītas dzīves atalgojumu un iznākumu?2. Kāda ir žēlastības un pārveidošanas savstarpējā saikne?3. Kā Kristus žēlastība ir izmainījusi jūsu dzīvi?Dž. Deivids Ņūmens ir Septītās dienas adventistu draudzes “Jaunā cerība” (Bostonsvilla, ASV) pirmais mācītājs.
4. nodaļa «Žēlastības pārveidojošais spēks»
Pardons MvansaAci pret aci ar lielākajām izmaiņām pasaulēMazajā ciematiņā, kurā es dzīvoju, Vilfredu pazina visi — gan pieaugušie, gan bērni. Viņš bija kauslīgs un rupjš cilvēks, kuru neviens neuzdrošinājās aizskart. Nebija dienas, kad viņš nebūtu kādu vismaz nolamājis. Sava straujā rakstura dēļ viņš pēra par palaidnībām paša bērnus un izraisīja kautiņus ar svešiniekiem alus bārā, ja gadījās, ka viņi bija pateikuši ko viņam nepatīkamu.Kādu dienu ciematā notika draudzes sapulce, un Vilfreds, lai gan bija piedzēries, tomēr tur ieradās. Viņš lādējās pat tur. Pēc svētrunas mācītājs aprunājās ar viņu un nākamajā dienā apmeklēja Vilfredu mājās. Pēc tam Vilfreds sāka piedalīties dievkalpojumos un kļuva ticīgs.Cilvēki nespēja noticēt pārmaiņām, kas bija notikušas ar Vilfredu. Viņš pārtrauca lādēties. Kādu dienu sieva viņam teica: “Ja ir kaut kas, ko baznīca darījusi tavā labā, tad tā ir pārtraukusi tavus lamu plūdus.” Vilfreds atbildēja: “Tā nav baznīca, mīļā, tā ir Dieva pārveidojošā žēlastība, kas izmainījusi manu dzīvi. Jēzus ir apmainījis veco Vilfredu pret jaunu.”“Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.” (Tit. 2:11 14)Glābšana un svētošana iet roku rokāŽēlastības darbība ir ne tikai piedot mūsu grēkus, bet tā sevī iekļauj arī svētošanu. Svētot nozīmē darīt svētu, šķīstu un veltītu Kungam. Svētošana ir Dieva darbs, kas šķīsta ticīgo un ieved neaptraipītā un svētā dzīvē. Tā pati žēlastība, kas dāvā glābšanu, svēto mūsu dabu, radot mūs par īpašiem ļaudīm, kas dedzīgi pilda Dieva gribu, gaidot Jēzus Kristus Otro atnākšanu. Tieši par to Pāvils raksta Tit. 2:11 14.Kad grēcinieks atsaucas uz Jēzus mīlestību un pieņem Viņu par savu Glābēju, Jēzus pieņem šo cilvēku tādu, kāds tas ir — netīru. (Rom. 5:8) Viņš piedod tā grēkus, ietērpj savā taisnībā un ved Tēva priekšā kā Dieva bērnu. (Ef. 1:7) Mēs stāvam Dieva priekšā, un Viņš mūs pieņem Jēzus taisnības un asiņu dēļ un piedāvā mums mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16) Mēs saņemam Svētā Gara pastāvīgu klātbūtni, kas palīdz mums dzīvot kā gaismas bērniem, kā tādiem, kas derīgi Debesīm un mūžībai. (Gal. 4:6)Žēlastība un jaunpiedzimšanaSvētie Raksti ataino ticīgā dzīvi kā jaunpiedzimšanu. Tā ir patiesība, ko Jēzus teica Nikodēmam: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3)Piedzimšana vienmēr nozīmē jaunu sākumu. Tulkots no grieķu valodas, vārds “jaunpiedzimis” šajā rakstvietā nozīmē “dzimis no augšienes”, “radīts no augšienes” un “ieņemts no augšienes”. Tas nozīmē, ka kristieša jaunpiedzimšana ir jauns iesākums. Tāpēc nekas netiek celts uz veciem pamatiem. Elena Vaita saka: “Kristīga dzīve nav kāds vecās dzīves paveids vai uzlabojums, bet gan cilvēka dabas pārvēršana. Ir jānomirst savam es un grēkam un jāsākas pilnīgi jaunai dzīvei. (..)” Šī jaunpiedzimšana nāk no Dieva. Nekas cits nespēj radīt to, kas nāk no Debesīm. “Šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumdarošais spēks.” Mums nav jādomā, kā salabot savu veco būtni, bet jāceļ viss no jauna — no pašiem pamatiem. Ir jāiegūst jauna daba; daba, kam piemīt dievišķie principi un mīlestība.Jaunpiedzimšana, par ko runā šī rakstvieta, ir reāls piedzīvojums. Jaunpiedzimšana no Gara ir iespējama. Bībele par to stāsta 2. Kor. 5:17: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”Jaunpiedzimšana ir brīnums, kas ne vienmēr ir izskaidrojams. Jēzus teica Nikodēmam, ka neviens nespēj izskaidrot, kā pūš vējš, bet ikviens spēj redzēt to darbībā. Tāpat ir ar jaunpiedzimšanu. Mēs nespējam pilnīgi izskaidrot, kā tā notiek, bet ikviens redz tās sekas.Svētošana — pieaugšana žēlastībā1982. gadā, kad sludināju kādā nometnē, diakoni nodeva man zīmīti. Es tikko biju runājis par sējēju Jēzus līdzībā un svētrunas nobeigumā aicinājis cilvēkus nelīdzināties sēklai, kas krīt starp ērkšķiem un ko nomāc “pasaules zūdīšanās un bagātības viltība”. (Mat. 13:22) Gars bija saviļņojis kādu sievieti, kas bija klausījusies svētrunu, un no viņas es saņēmu šo zīmīti.Tajā bija rakstīts: “Mācītāj, es mīlu Kungu, bet nespēju paklausīt Viņam vienmēr. Daudzreiz es apņemos dzīvot tikai Viņam, īpaši, kad dzirdu šādas pacilājošas svētrunas, bet pēc pāris dienām pieķeru sevi darot lietas, par kurām labi zinu, ka tās neklātos darīt. Vai mana pieredze ir normāla? Kad beidzot pienāks brīdis, kad pārstāšu grēkot? Kā lai vienmēr paklausu Dievam? Kā lai pieaugu attiecībās ar Dievu, tādās attiecībās, kurās paklausu Viņu it visā? Lūdzu, palīdziet man!”Apustuļa Pāvila vārdi palīdz mums atrast atbildi uz šīs sievietes jautājumiem. Pāvils rakstīja: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan — aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filip. 3:12 14)Šī rakstvieta noskaidro divas lietas:Pāvils neapgalvoja, ka ir nevainojams vai būtu pārstājis grēkot, bet apliecināja, ka viņa vēlamās dzīves līkne ved uz augšu — pilnveidojas.Kad grēkojam, mums tiek dots padoms atzīties grēkos, un tad Dievs “ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības”. (1. Jāņa 1:9) Kristus Jēzus ir mūsu cerība cīņā ar mūsu grēcīgo dabu. Viņš mums dāvās uzvaru. Tāds bija Pāvila secinājums. (Skat. Rom. 7:14 23) Jēzus klātbūtne ar Svētā Gara iemājošanu mūsos ir mūsu vienīgā cerība uzvarēt cīņā ar grēku.Žēlastība un uzvara pār grēkuVissvarīgākais jautājums ir: “Kā lai pieaugu attiecībās ar Dievu, kurās dzīvoju, būdams uzticīgs Viņa gribai?”Jēzus atbild: “Palieciet Manī un Es — jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:4,5)Attiecības starp vīnakoku un tā zaru ir nosacījums augļu nešanai. Augļi, par ko šeit runāts, ir Dievam uzticīgs raksturs, raksturs, kas līdzinās Dieva raksturam. Tas ir Svētā Gara auglis. Pāvils par to raksta Gal. 5:22: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”Bībele māca, ka žēlastība ir Dieva dāvana. Glābšanā Dievs mums dod arī Svēto Garu, kas darbojas mūsos, šķīstot mūs un ļaujot nest augļus.Pārveidojošās žēlastības darbs turpinās visā mūsu dzīves laikā. Ar žēlastību mēs pieaugam Jēzus līdzībā.Lielie svētie, par kuriem lasām Bībelē, nekad nav apgalvojuši, ka būtu bezgrēcīgi. Viņi sludināja un vēstīja, ka grēks ir uzvarēts Kristū. Pāvils saka: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Filip. 3:12)Mēs varam gūt uzvaru pār grēku, bet tas var notikt tikai Jēzū Kristū, mūsu Kungā, tāpēc Dieva bērna ikdienas lūgšanai jābūt: “Kungs, dāvā man šodien žēlastību, žēlastību, kas man nepieciešama, lai dzīvotu uzvarošu dzīvi un turētu mani vienā solī ar Tevi.”Jautājumi pārrunām:1. Kāda ir žēlastības loma svētošanā? Vai šī loma atšķiras no tās, kurā žēlastība mūs vispirms izglāba?2. Kāda ir stiprākā liecība par Kristus glābjošo spēku? Kā autors to ilustrē šīsdienas lasījumā?3. Kāda ir mūsu cerība, kad ciešam neveiksmi?Pardons Mvansa ir Septītās dienas adventistu Austrumcentrālāfrikas divīzijas prezidents.
5. nodaļa «Žēlastības robežas»
Džons M. FoulersDieva griba var tikt kavētaRunājot par dievišķo žēlastību, mēs nerunājam par humānu labestību vai cilvēcisku cēlumu. Mēs runājam par Dieva īpašību, kas atbrīvo no grēka. Būdami grēcinieki, mēs pelnām nāvi, taču Dievs piedāvā dzīvību. Mēs esam šķirti, bet Viņš piedāvā attiecību atjaunošanu. Mēs esam notiesāti, tomēr Viņš piešķir brīvību. Mēs esam kā pazudušais dēls cūku aplokā, bet Viņš mūs ved mājās. Tas viss ir par brīvu.Cilvēciskai rīcībai, lai gan labai un cēlai, nav nekāda sakara ar dievišķo piedošanu. Saskaņā ar apustuļa Pāvila teikto žēlastība un labie darbi ir divas atšķirīgas lietas, kuru ceļi nekrustojas. Mēs tiekam glābti tikai ar žēlastību ticībā. Nav tādas lietas kā dievišķā žēlastība un vēl kaut kas cilvēka darīts. “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef. 2:8,9)Bībele apraksta Dieva glābjošo žēlastību kā:
līdzekli, ar kuru “taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki”. (Tit. 3:7);
Dieva dāvanu, ar kuru Viņš mums “sagādājis (..) pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams savu taisnību”. (Rom. 3:24,25);
bagātu (angļu tulk. — izcilu) (2. Kor. 9:14);
bagātību, ar kuru “Tas mūs pārpilnībā apveltījis”, lai mēs varētu tikt glābti “Viņa asinīs” un saņemtu “grēku piedošanu.” (Ef. 1:7,8);
līdzekli, ar kura palīdzību Dievs izglābj mūs no nāves un “dara dzīvus līdz ar Kristu.” (Ef. 2:5);
tādu, kas sniedz mums “mūžīgo iepriecu un labu cerību”. (2. Tes. 2:16);
bagātu un bez maksas. (Rom. 5:17).
Tātad Bībeles mācība ir skaidra, saprotama un vienkārša. Neviens grēks nav tik liels, lai nevarētu tikt piedots, un neviens cilvēks nav aizgājis tik tālu no Dieva, lai ar Viņa žēlastību nevarētu pie Viņa atgriezties, nākot ticībā un pazemībā. “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Šis ir dievišķs apsolījums un iedrošinājums.Dieva žēlastība ir apbrīnojama, neierobežota, bagāta un vienmēr garantēta, tomēr šīsdienas lasījumam ir neparasts virsraksts — “Žēlastības robežas”. Lai saprastu atšķirību starp Dieva žēlastības neierobežotību un tās robežām, mums jāaplūko glābšanas process. Žēlastības robežas saskatāmas četros veidos: (1) Dieva mīlestība un cilvēka izvēles brīvība, (2) taisnošanas ar darbiem bezjēdzība, (3) neauglīga dzīve un (4) iespējamība zaudēt žēlastību.Dieva mīlestība un cilvēka izvēles brīvībaGlābšana sākas, norisinās un tiek pabeigta Dieva mīlestībā, kas apliecināta Jēzū Kristū. Šis ir pamats visam Evaņģēlijam. Tie, kas tic Jēzum, ir glābti, kamēr tie, kuri netic, notiesāti. “Tas [Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom. 1:16,17)Tā kā glābšana iet roku rokā ar Dieva mīlestību, pirmais Dieva žēlastības ierobežojums ir mūsu atbilde uz to. Viss, ko Dievs dara — Viņa radīšanas plāns, rūpes par mums, glābšana, attiecības ar mums un tiesa —, rodas no mīlestības. Tieši tāpat, kā Viņš nekad “neatstums” (Jāņa 6:37) nevienu grēcinieku, Viņš nevar nevienu piespiest nākt pie Viņa pret paša gribu.Izvēles brīvībai glābšanas plānā ir galvenā nozīme. Gadījumā, ja mūs glābtu piespiedu kārtā, tā nebūtu mīloša Dieva, bet tirāna rīcība, kas ir pretrunā ar dievišķo raksturu. Tieši tāpēc dāsni piedāvātā, bagātīgā un visvarenā žēlastība nespēj glābt nevienu grēcinieku, kas nevēlas nākt pie Dieva un pieņemt ticībā glābšanu, ko Viņš mums sniedz Jēzū. Mūsu izvēles brīvība var būtiski ierobežot žēlastības ietekmi.Taisnošana ar darbiemCits Dieva žēlastības ierobežojums ir cilvēka lepnās iedomas, ka tas spēj glābt sevi pats, darot labus darbus. Doktrīna “glābšana ar darbiem” ir tikpat veca kā pats grēks. Elena Vaita raksta: “Pieņēmums, ka cilvēks var sevi izglābt pats ar saviem labajiem darbiem”, ir “katras pagānu reliģijas pamatā”. Šī pati vēsture atkārtojas vēl šodien, kad daudzi cilvēki tādā veidā mēģina sevi glābt. To gan tagad dēvē dažādi: filantropija, ētika, dzīvesveids, humānisms, morāls krietnums, sociāls taisnīgums un pat paklausība Dieva desmit baušļiem.Ir vēl kāds vārds, kā to var nosaukt, un tas ir — legālisms jeb burta kalpība. Apustulis Pāvils rakstīja galatiešiem: “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam Evaņģēlijam. Un tomēr cita nav.” (Gal. 1:6,7)Galatieši, kas bija pieņēmuši Kristu un piedzīvojuši glābjošo žēlastību, ticēdami Viņam (Gal. 3:1,2), tagad atradās nopietnā situācijā, kas draudēja atņemt šo piedzīvojumu ar Kristu, jo viņi paļāvās uz glābšanu ar darbiem. Apustulis viņiem jautāja: “Vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? (ticot sludinātajam, NRSV (Jaunā revidētā standartversija))” (2. pants)Pāvils bija pilnīgi nelokāms: “Ticībā Jēzum Kristum arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.” (Gal. 2:16) Elena Vaita savā grāmatā Kristus līdzības šādi apraksta Kristus dāvāto taisnības tērpu: “Šajā Debesu stellēs darinātajā audumā nav neviena cilvēku veidota pavediena.” Labi un godīgi cilvēki, kas pieņem glābšanu ticībā krustā sistajam Pestītājam, dažkārt, pašiem nemanot, pāriet uz citu — tā saukto “darbu evaņģēliju”. Taču burta kalpība nekad nespēs pasludināt glābšanas labo vēsti. Tik tiešām, burta kalpība ir tikai vēl viena nasta, ko uzliek grēcinieku pleciem.Pretlīdzeklis, ko Pāvils izmantoja pret galatiešu ķecerībām, būtu jāatceras vienmēr. “Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no Debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums agrāk pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8) Ikkatra glābšanas ierobežošana, t.i., Dieva darba piedēvēšana saviem spēkiem, ierobežo arī žēlastības saņemšanu.Neauglīga dzīveTrešā žēlastības ierobežošana ir apgalvojums, ka Dieva žēlastība atbrīvo mūs no paklausības Dievam. Žēlastība atbrīvo mūs no grēka, bet ne no pienākuma pakļauties bauslībai. Pāvils jautā: “Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rom. 6:1 4)Mēs esam glābti ar žēlastību ticībā, un brīvība, ko tādā kārtā iegūstam, nemaz nenozīmē turpināt dzīvot, kā pašiem patīk, bet gan saskaņā ar Dieva gribu, kas pausta Viņa likumā. Glābšana ir iespējama ticībā, tomēr tai jāvada mūs pie paklausības, dabiskām sekām tam, ka Dievs mūs visžēlīgi atbrīvojis no grēka.Pārdomājiet Jēzus apgalvojumu un cerību Jāņa evaņģēlija 14. un 15. nodaļā. Tāpat kā Jēzus attiecības ar Tēvu darīja Viņu paklausīgu Tēvam, arī Viņa mācekļiem ir jāpaklausa Viņam tieši mīlošo attiecību dēļ. “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa 14:15)Ievērojiet cerību, ko Jēzus sniedz saviem mācekļiem. “Palieciet Manī,” Viņš saka, “un Es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.” (Jāņa 15:4)Būt Kristus mācekļiem nenozīmē sasniegt kādu noteiktu morālu statusu, bet gan atsaukties uz Viņa aicinājumu; tā nav tikumības pilnveide, bet gan pastāvīga palikšana Viņā. Līdzko palikšana Viņā būs stabilizēta ar ticību Dieva žēlastībā, augļi būs. Princips ir pavisam vienkāršs — vispirms mīlestība, tad augļi, vispirms žēlastība, tad paklausība.Sekošanā Kristum nav vietas ne burta kalpu ķecerībām, ne lētas žēlastības baudīšanai. Vācu teologs Dītrihs Bonhēfers rakstīja: “Lēta žēlastība ir tad, kad tiek sludināta piedošana bez grēku nožēlas, kristības bez kristīgas dzīves un Svētais Vakarēdiens bez grēku atzīšanas. Lēta žēlastība ir žēlastība bez sekošanas Kristum, žēlastība bez krusta, žēlastība bez dzīva un miesā nākuša Jēzus Kristus.” Būt māceklim nozīmē būt sekotājam, un būt Jēzus sekotājam nav lēts triks. Apustulis Pāvils rakstīja korintiešiem: “Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani.” (1. Kor. 15:10) Pāvils nesaņēma žēlastību tādēļ, lai turpmāk izniekotu savu dzīvi.Dieva žēlastība nav dota, lai atbrīvotu mūs no vienas tukši pavadītas dzīves, lai tās vietā dzīvotu citu, tikpat tukšu. Ienākuši Dieva ģimenē, mēs nesam Dieva mīlestības augļus Viņa žēlastības spēkā. Lēta žēlastība, kas ignorē paklausību un augļu nešanu, ierobežo Dieva žēlastību.Žēlastības zaudēšanaPēdējo Dieva žēlastības ierobežojumu mēs varētu rezumēt kā kļūdainu pārliecību — “vienreiz izglābts — glābts uz mūžu”. Nekur Bībelē jūs neatradīsit šādu aplamu mācību. Tā nav nekas cits kā sātana viltība, kas mudina kristiešus pieņemt glābšanu kā kaut ko pašsaprotamu un pēc tam dzīvot letarģiskā vienaldzībā.Lai gan Dieva mīlestības un žēlastības spēks ir liels un bagātīgs, tas negarantē, ka cilvēks, reiz pieņēmis šo mīlestību un žēlastību, nekad vairs nevarētu ciest neveiksmi. Citādi taču Raksti mūs nepiekodinātu būt modriem. Pievērsiet uzmanību šādām rakstvietām:“Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (1. Kor. 16:13)“Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1)“Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Ef. 6:11,12)“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Kor. 10:12)“Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit.” (2. Pēt. 1:10)Stāviet stipriMūsu aicinājums un izvēle kļūt par Dieva ģimenes locekļiem ir iespējama tikai ar Jēzus devīgi dāvāto žēlastību, kuru ticībā pieņemam. Ienākuši ģimenē, mēs nesam Dieva mīlestības augļus Dieva žēlastības spēkā. Kamēr paliekam žēlastībā un nesam augļus, dzīvojot mīlošās attiecībās ar Kristu, mums nav iemesla bažīties, ka Dieva žēlastība varētu tikt ierobežota. Viņš spēj mūs glābt uz visiem laikiem. (Ebr. 7:25)Jautājumi pārrunām:1. Kurš no četriem žēlastības ierobežojumiem jums šķiet īpaši bīstams? Kāpēc?2. Kā lai izmanto visu to, ko Dievs vēlas mums dot savā žēlastībā? Ko praktisku jūs ieteiktu darīt cilvēkam, kas vēlas palikt žēlastībā?3. Ko jūs teiktu cilvēkam, kas pieņēmis vienu no četriem žēlastības ierobežojumiem — piemēram, burta kalpību, dzīvi bez paklausības Dieva vārdam, “vienreiz izglābts — glābts uz mūžu”?Džons M. Foulers, vēl būdams pusaudzis, kļuva par Septītās dienas adventistu savā dzimtenē Indijā. Jau četrdesmit piecus gadus viņš ir kalpojis draudzē par mācītāju, docētāju, redaktoru un administratoru. Šobrīd viņš ir Ģenerālkonferences izglītības nodaļas vadītāja vietnieks. 6. nodaļa «Noslaucīts ar žēlastību»
Bonita Džoinere ŠīldsaBrāļu apsūdzētājs drīz tiks gāztsŠis stāsts norisinās Templī, astotajā Būdiņu svētku dienā — dienā, kad bija jānotiek svētajai sapulcei. Dievs bija pavēlējis, lai šajā dienā netiktu veikts neviens ikdienas darbs.Reliģiskie vadītāji ievēroja šo pavēli — vismaz tehniski. Mēģinājums ievilināt lamatās Jēzu un izmantot par ēsmu viegli ievainojamu upuri nav nekāds ikdienišķs darbs. Viņi domāja, ka aizstāv savu tautu un Dieva likumus no viltvārža, kurš uzdodas par Mesiju, kas Viņš nemaz nevarēja būt, jo Viņam nebija pienācīgu pilnvaru. Viņu acīs mērķis attaisnoja līdzekļus. Tomēr, lai gan reliģiskie līderi neveica ikdienišķu darbu, viņi tomēr strādāja. Taču kā labā?Aizturēta par laulības pārkāpšanu“Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus. Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.”” (Jāņa 8:2 4)Jēzus atradās Templī, Viņš sēdēja un mācīja ļaudis, kad rakstu mācītāji atveda pie Viņa šo sievieti. Pareizāk gan būtu teikt — atvilka. Viņa tika izrauta no gultas, vadāta apkārt pa pilsētas ielām un izrādīta par mācību citiem, lai tie zinātu, kas notiek ar Dieva baušļu pārkāpējiem. Esmu pārliecināta, ka šīs sievietes pazemošanu viņi uzskatīja par savu pašsaprotamu pienākumu. Sievieti stumdīja, grūstīja, uz viņu spļāva, kamēr tuvumā esošās mātes skaidroja savām meitām, kādām viņām nevajadzētu būt, kad tās kļūs pieaugušas.Šī sieviete taču bija to pelnījusi, vai ne? Viņa bija prostitūta.Viņa stāvēja Templī ļaužu pūļa priekšā, kamēr apsūdzētāji piegāja pie Jēzus un vaicāja: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” (Jāņa 8:4,5)Viņiem bija taisnība — gandrīzLikumā ir rakstīts: ja vīrs ir atrasts guļam ar cita vīrieša sievu vai sieviete ir bijusi saderināta jaunava, tad šī sieviete ir nomētājama ar akmeņiem. (3. Moz. 20:10; 5. Moz. 22:22 24) Taču patiesību apsūdzētāji labprāt noklusēja: 1. Šī sieviete nebija precēta. 2. Likums pieprasīja, lai gan vīrietis, gan sieviete, kurus aiztur, pārkāpjot laulību, tiktu nomētāti ar akmeņiem. Kur bija palicis vīrietis? 3. Likums pieprasīja arī lieciniekus, kas paši savām acīm ir redzējuši šo laulības pārkāpumu. Cik ilgu laiku apsūdzētāji bija pavadījuši, skatoties un noskaidrojot, kas īsti notiek?Apsūdzētāji stāvēja un gaidīja, būdami pārliecināti, ka nu gan Jēzus nokļūs tur, kur Viņam īstā vieta. Ja Viņš sacītu: “Ļaujiet viņai iet,” Viņu varētu apsūdzēt par likumu neievērošanu. Taču, ja Viņš teiktu: “Nomētājiet ar akmeņiem,” Viņu varētu uzreiz apsūdzēt savas varas celšanā pāri Romas varai, kas neatļāva jūdiem izpildīt bauslībā paredzētos nāvessodus.Jēzus neteica neko. Viņš sāka rakstīt ar pirkstu smiltīs. Apsūdzētāji ar augošu nepacietību virzījās arvien tuvāk. Pievērsuši acis Jēzus uzrakstītajam, viņi šausmās sastinga. Tur, putekļos, bija rakstīti viņu dzīves tumšākie noslēpumi. Kā šis mācītājs zināja par viņu dvēseļu aptraipītajām pusēm? Tās vienmēr bija tik labi apslēptas zem krāšņajām drānām un nevainojamās reputācijas.Jēzus tad viņiem sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu.” (Jāņa 8:7)Apsūdzētāji bija zaudējuši valodu. Tā nebija viņu gaidītā atbilde. Šajā tiesas sēdē viņi bija mainījušies lomām un nu kļuvuši par apsūdzētajiem. Ja kāds mestu akmeni, tas būtu apgalvojums par tā bezgrēcību. Apsūdzētāji — pazemoti un apkaunoti pūļa priekšā — steidzās prom, lai nebūtu jāstāv Tā priekšā, kas zināja viņu visslēptākās domas.Brāļu apsūdzētājsEbreju valodā vārds “sātans” nozīmē “apsūdzētājs”. Raksti dēvē sātanu par “brāļu apsūdzētāju”. Tas bija sātans Ēdenes dārzā, kas apsūdzēja Dievu melošanā. Tas bija sātans, kas stāvēja Dieva padomes priekšā, apsūdzot Ījabu kalpošanā Dievam tikai pašlabuma dēļ. Tieši sātans apsūdz tevi un mani, likdams saprast, ka tik nevērtīgi radījumi kā mēs Dievam nemaz nav vajadzīgi.Rakstu mācītāji, apsūdzot šo grēcinieci, rīkojās kā sātana aģenti. Ikreiz, kad apsūdzam kādu, mēs atļaujam sātana garam izmantot mūs. Mēs veicam sātana uzdevumu.Mirkli pagaidiet! Šī sieviete taču bija to pelnījusi! Viņa bija prostitūta! Protams, es nevadātu viņu apkārt pa ielām, tomēr pateiktu, ka, pēc manām domām, viņas nodarījums ir briesmīgs. Varētu jau viņu ielūgt uz dievkalpojumu, bet tikai tad, kad viņa būs kārtīgi apguvusi ģērbšanās un uzvedības normas.Nav jābūt ielasmeitai, kā šajā stāstā, lai kļūtu par baumu upuri. “Vai esi dzirdējis par Jāni? Nespēju noticēt, ka viņš sevi dēvē par adventistu, tajā pašā laikā…” “Es jau nu negribētu būt tā, kas aprunā Annu, taču kādam būtu kaut kas jādara…”Par nelaimi, katrs no mums kādreiz ir darbojies sātana labā. Mums, cilvēkiem, tas bieži vien notiek it kā pats no sevis, bet Dievs to vērtē diezgan nopietni.Elena Vaita raksta: “Meklēt citu Kristus sekotāju raksturos vainas, pārrunāt tās un pārspīlēt viņu kļūdas ir sātana darbs. Sātans ir brāļu apsūdzētājs un katrs, kas iesaistās šādā darbībā, skaidri parāda, kāds gars to vada.” Brāļi un māsas, mēs dzīvojam karalaukā. Brāļu apsūdzētājs cīnīsies līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņš ir gatavs aizraut sev līdzi iespējami vairāk cilvēku. Ja vēlamies uzvarēt šajā karā, mums jāpārtrauc tēmēt citam uz citu, apšaujot ievainotos karabiedrus. Mums jāpievērš uzmanība tam, kā izturamies cits pret citu. Pazemībā jānāk pie tiem, kam esam nodarījuši pāri. Atkl. 12:11,12 daži teologi uzskata par Jāņa atklāsmes kulmināciju — tur aprakstīts, kā mēs sakausim apsūdzētāju sātanu — proti, Jēzus spēkā un daloties savos piedzīvojumos, nevis apsūdzot savus brāļus un māsas.Iemesls, kādēļ vairums cilvēku atstāj adventistu draudzi, nav ne mazākā mērā saistīts ar mūsu doktrīnām. Viņi pamet draudzi, jo tos ir aizvainojusi citu tās locekļu kritika un nosodījums. Tomēr, kaut gan nevaram būt atbildīgi par citu izvēli pamest mūsu draudzi, ir jācenšas vairāk līdzināties Kristum, kas nenosoda grēcinieku un arī neatbalsta grēku.Jēzus atbildeKad apsūdzētāji torīt atstāja Templi, sieviete bija bailēs sakņupusi. Viņa gaidīja sāpīgo akmens krusu, kas sadragātu viņas augumu. Taču pēc pēdējā apsūdzētāja aiziešanas Jēzus piecēlās un līdzjūtīgi apvaicājās: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” (Jāņa 8:10)Sieviete lēnām piecēlās, ieraudzīja, ka visi apsūdzētāji ir aizgājuši, un izbrīnīta atbildēja: “Neviens, Kungs.” (11. pants)Jēzus, bezgrēcīgais Dieva Dēls, būtu varējis raidīt pirmo akmeni. Jēzum bija visas tiesības nosaukt katru Marijas grēku. Kāpēc Viņš tā nedarīja? Šī bija iespēja parādīt viņai bauslības pārkāpuma nopietnību. Tomēr Viņš izvēlējās žēlastību.“Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (11. pants)Nepazudināt, neatbalstot grēkuKāpēc Jēzus neizmantoja iespēju pamācīt šo sievieti? Vai, nepiespriežot viņai taisnīgo sodu, Viņš neparādīja savu atbalstu tās rīcībai?Kad Ādams un Ieva bija krituši grēkā, viņi slēpās. Bailes un kauns iet roku rokā ar grēku. Tāpat slēpjamies arī mēs. Nav vajadzības norādīt uz mūsu grēku. Mēs tāpat ļoti labi apzināmies, ka esam nokļuvuši sātana valgos. Apsūdzētājs mūs nosoda. Kas vēl ir vajadzīgs?Šī sieviete apzinājās savu grēku. Bailes, kauns un dzīve nošķirtībā turēja viņu savos dzelzs grožos. Viņa labi zināja, ko nozīmē slēpties — slēpties no Dieva, no ģimenes un pašai no sevis. Jēzus piedodošie vārdi atbrīvoja viņu no visām baiļu un kauna saitēm. Tajā dienā Jēzus viņai piedāvāja žēlastību. Brīvību, kas radās bezierunu mīlestības spēkā.Ja Dieva Dēls, pats būdams bezgrēcīgs, varēja piedot, nevis nosodīt, un negoda vietā piedāvāt žēlastību, kas esam mēs, lai nedarītu tāpat?Žēlastības spēkā Jēzus mēģināja atjaunot šīs sievietes attiecības ar Dievu. Viņai vairs nebija jāslēpjas. Tikai pēc tam Viņš aicināja sievieti paklausīt. Viņš piedāvāja kļūt ne tikai par viņas Glābēju, bet arī dzīves Kungu. Tāpat mēs esam aicināti staigāt paklausībā Viņa Vārdam, taču staigājam paklausībā tikai tāpēc, ka esam ieguvuši un arī turpinām baudīt nenosodošo mīlestību. Mēs nepaklausām, lai saņemtu šādu mīlestību!Tikai Kristus žēlastība dod mums spēku paklausīt, un tieši mūsu mīlestība, nevis nosodījums, stiprina mūsu brāļus un māsas Kristū.Īstais darbsVai esat gatavi strādāt? Vai vēlaties pievienoties Dievam Viņa žēlastības darbā un gāzt mūsu brāļu apsūdzētāju, atbalstot citam citu? Šis darbs nav viegls, taču Jēzus mūs ir apgādājis ar visu nepieciešamo, lai to varētu pabeigt. Tas notika tad, kad mūsu putekļos ierakstītie grēki tika noslaucīti ar Jēzus roku, jo Viņš zina katru mūsu domu, tomēr mīl mūs.Jautājumi pārrunām:1. Kāda bija Jēzus attieksme pret sievieti, kas bija aizturēta par laulības pārkāpšanu?2. Kā iespējams nenosodīt grēcinieku, tajā pašā laikā neatbalstot grēku?3. Kā varam iedrošināt mūsu brāļus un māsas Kristū šajā cīņā?Bonita Džoinere Šīldsa ir “Adventis7. nodaļa «Žēlastība un draudze»
Lerijs PičersKo mums māca stāsts par Pēteri?Cilvēki vēlas faktus. Mums nepatīk, ja laipnās sarunās draudzes sabatskolā lieto īpašības vārdus vispārākajā pakāpē. Mēs uzticamies cilvēku saprātam, ko Dievs tiem devis un vēlamies dzirdēt reālistisku stāstījumu. Varbūt mums tomēr nebūtu jābaidās lietot tādus vārdus kā bezbailīgs, pārsteidzošs, bijājams un izcils? Tos visus lietoja evaņģēliju autori. Tie bija nepieciešami, lai aprakstītu neaptveramās lietas, ko darīja Jēzus. Lasot evaņģēlijus, jūs varat just godbijību un apbrīnu, kādu viņi izjuta pret Jēzu.Stāsti, kurus Jēzus pavēstīja evaņģēliju autoriem, apliecina, ka Dieva žēlastība aktivizē Viņa mīlestību. Dieva žēlastība ir aktīva, tādēļ spēj saistīt mūs ar Kristu un Viņa ļaudīm, apbruņot mūs ar Viņa apsolītajām dāvanām un dot mums spēku liecināt. Dieva žēlastība un mīlestība rada sadraudzību, kurā kristietis var dzīvot un strādāt, ceļot Debesu valstību.Žēlastības sadraudzībaMēs varam mācīties, kā žēlastība saista mūs ar Kristu, iepazīstot Jēzus piedzīvojumus ar Pēteri. No Jāņa rakstītā uzzinām, ka Jēzus atrada Pēteri strādājam savā pasaulē, kurā valdīja smakojošas zivis, labojamas laivas, vīri ar dzelzs muskuļiem un negantas vētras.Divi Jāņa Kristītāja mācekļi bija dzirdējuši, kā Jānis Kristītājs Jēzu pasludināja par “Dieva Jēru”. (Jāņa 1:35) Šie vārdi izraisīja Jāņa un Andreja sirdīs nevaldāmu ziņkārību, kas lika viņiem iet un iepazīties ar šo Vīru.Tobrīd Dieva mīlestība piepildīja Andreja sirdi. Pārliecināts, ka ir atradis Mesiju, viņš nespēja rimties, līdz nebija uzmeklējis savu brāli Sīmani. Lai pamudinātu viņu tikties ar Jēzu, Andrejs brālim sacīja: “Mēs esam atraduši Mesiju.” (Jāņa 1:41) Šokēts, tomēr ieinteresēts un cerēdams, ka brālim varētu būt taisnība, Sīmanis sekoja Andrejam, lai pats savām acīm redzētu šo Jēzu.Pirmajā tikšanās reizē Jēzus izdara kaut ko ievērojamu. Viņš pārdēvē Sīmani. Jēzus vairs nesauks viņu vecajā vārdā par Sīmani, Jāņa dēlu, bet gan par Kēfu (klinti), ko tulkojumā zinām kā Pēteri. Jēzus izmantoja žēlastības spēku, lai piesaistītu Pēteri savai sirdij. Šī saite kļuva tik cieša, ka plātīgais, lielīgais un muskuļainais zvejnieks atteicās no saviem plāniem un nodeva sevi Jēzus valstības celšanai.Pirmā žēlastības iezīmeDieva žēlastība mūs aktīvi iesaista sadraudzībā ar Jēzu. Žēlastība aktīvi meklē tos, kas cer, cenšas atrast pazudušos, atrod atstumtos un izmanto katru izdevību, lai sasniegtu nocietinātās sirdis. Žēlastība vēlas, lai katrs cilvēks sastaptu Jēzu.Kad tas notiek, Jēzum ir īpašs apsolījums, veltīts tiem, kas pievienojušies Dieva žēlastības sadraudzībai. “Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (Atkl. 2:17)Vai tas nav brīnišķīgi? Tāpat kā Jēzus aicināja un pārdēvēja Pēteri, Viņš aicina arī mūs un sola dot jaunu vārdu ikvienam, kas nāk pie Viņa. Jēzus apņemas iekļaut mūs savas žēlastības sadraudzībā. Ja reiz piederam Jēzum, tad absolūti nekas, neviens un nekāds spēks uz zemes nespēs atturēt mūsu Dievu no sadraudzības ar mums.Dieva žēlastības otrā iezīmeDieva žēlastība mums neļaus vienmēr saldi dusēt Jēzus žēlastības sadraudzībā. Dieva žēlastība negaidīs, lai mēs izlemtu, kad mums būs visizdevīgākais laiks. Žēlastība sauc mūs, lai ceļam Dieva valstību laikā, kuru pats Dievs izvēlas par īsto un pareizo gan Viņam, gan mums. Jēzus aicinājumu Pēteris saņēma brīdī, kad atradās darbā, nevis dievnamā. (Mat. 4:18) Jēzus negaidīja piemērotāku laiku. Gluži otrādi — Dieva žēlastība aicināja Pēteri tad, kad viņš bija ļoti aizņemts. Jēzus aicināja Pēteri pamest visu un kļūt par Viņa mācekli. Tas ir drosmīgs un apņēmīgs lūgums, žēlastības aicinājums darbībai Dieva labā.Iespējams, jūs arī dzirdat Jēzus drosmīgo aicinājumu strādāt Viņa labā. Jūs zināt, ka īstenībā esat ārkārtīgi aizņemti. Kā būs ar bērniem, māju, darbu, kaimiņiem, radiem un draugiem? Jums nav laika vēl kaut kam. Tomēr jūs jūtat aicinājumu izdarīt ko īpašu, veltītu Kungam.Varbūt jums būtu jāņem vērā Pētera piemērs — jāpārtrauc viss, ko darījāt un tūlīt jāatsaucas Jēzus žēlsirdīgajam, drosmīgajam aicinājumam. Tas var nebūt jums piemērotākais brīdis, bet Dieva plānā — īstais laiks. Pozitīvi atsaukdamies Jēzus aicinājumam, mēs pievienojamies cilvēku grupai, kas, izdzirdējuši šo aicinājumu, saka: “Jā, Kungs. Tu vari uz mani paļauties!”Ievērojiet, kā Elena Vaita apraksta ainu, kad Jēzus kalpošanai izvēlējās savus mācekļus: “Kad Jēzus bija beidzis savas pamācības mācekļiem, Viņš mazo grupiņu sapulcināja cieši ap sevi un, viņu vidū nometies ceļos un rokas izstiepis pār viņu galvām, izteica lūgšanu, nošķirdams tos savam svētajam darbam. Tā Kunga mācekļi tika iesvētīti Evaņģēlija kalpošanai.” Žēlastības trešā iezīmeAr šo nozīmīgo rīcību Jēzus parādīja, cik svarīgi mācekļiem būt vienotai komandai. Jēzus bija viņu vadonis. Tomēr viņi nebija vieni šajā darbā, Jēzus apvienoja viņus kā kolēģus, kā evaņģēlistu komandu.“Kristus izsūtīja savus mācekļus sludināt Evaņģēliju nevis pa vienam, bet pāros, lai patiesības izplatīšanā tie sadarbotos viens ar otru. Jēzus redzēja, ka tad panākumi būs labāki nekā gadījumā, ja mācekļi būtu sūtīti pa vienam. Vajag strādāt divatā, jo viens var iedrošināt otru un ir iespējams kopā apspriesties, lūgt un pētīt Bībeli.” Žēlastības ceturtā iezīmeDieva žēlastība nodrošina mūs ar dziedināšanu un mierinājumu, mīlestību un paļāvību, cerību un spēku dzīves tumšākajos brīžos. Atcerieties Jēzus apsolījumus: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20); “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebr. 13:5)Tomēr žēlastība nav maģisks spēks, kas no Dieva draudzes atvaira un novērš visas vētras vai traģēdijas. Mums tā kā tā savās dzīvēs būs jāpiedzīvo vētras. Var gadīties, ka banka, kurā krājat naudu vecumdienām, bankrotē. Pēkšņi nezin no kurienes uzradies ienaidnieks vēža izskatā var atņemt dzīvību jūsu laulātajam draugam. Štatu samazināšanā jūs varat zaudēt darbu. Jūsu bērna dumpīgais dzīvesveids var salauzt jūsu sirdi.Tas, ka esat sadraudzībā ar Dieva žēlastību, neatvairīs traģēdijas jūsu dzīvē. Taču brīžos, kad vētra trako visnežēlīgāk un mēs domājam, ka aiziesim bojā, parādās Dieva žēlastība. Paskatieties! Jēzus ir kopā ar jums dzīves vētrā. Viņš piedāvā savu palīdzību.Ja vētra plosās jūsu dzīvē šodien, ieklausieties Jēzus sacītajā: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs.” (Jes. 43:1 3)Pēdējā atklāsme Pētera piedzīvojumos ar Jēzus mīlestību un žēlastību ir piedošana. Pēteris bija zvērējis, ka aizstāvēs Jēzu, pat ja tas prasītu viņa dzīvību, bet neizturēja šo pārbaudījumu un cieta kaunpilnu sakāvi. Tas Pēteri satrieca un pazemoja.Kādu nakti pēc Jēzus augšāmcelšanās Pēteris aicināja citus mācekļus atkal kopīgi doties zvejā. Tomēr tonakt viņi atgriezās bez loma.Tad ieradās Jēzus un piepildīja tīklus ar zivīm. Viņš deva tiem arī brokastis. Izbrīnītais Pēteris tomēr cieta klusu, jo atcerējās, ka Jēzus jau otro reizi tagad piepilda viņa tīklus ar zivīm. Ko Viņš darīs tagad, Pēteris prātoja.Atbilde nebija ilgi jāgaida. “Pēter, vai tu Mani mīli?” Citu mācekļu klātbūtnē uzdotie Jēzus trīs jautājumi satrieca reiz tik pašpārliecināto sekotāju, iznīcinot viņa lepnumu un pretenciozitāti un salaužot viņa sirdi.Visu acu priekšā Pēteris atvēra savu dvēseli Jēzum. “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Trīs reizes Pēteris bija Jēzu noliedzis. Trīs reizes tagad Jēzus viņam jautāja: “Vai tu Mani mīli?”Jēzus žēlastība un mīlestība pret Pēteri iemācīja viņam un arī citiem mācekļiem izturēties pret grēciniekiem ar iecietību, sapratni un nenosodošu mīlestību. Lai gan Pēteris bija noliedzis savu Kungu, atklāti paustā Dieva mīlestība un žēlastība atjaunoja viņa vietu komandā.No Pētera pieredzes mēs saņemam nenovecojošas mācības. Pirmā — Dieva brīnumainā žēlastība piesaista mūs un tad vieno ar Kristu. Otrā — žēlastība savieno mūsu dažādās dzīves vienotā komandā, Dieva komandā. Trešā — Jēzus žēlastība mudina mūs liecināt un dod mūsu liecībai spēku. Ceturtā — žēlastība sadziedē mūsu salauztās dzīves un atjauno kritušos sadraudzībā. Piektā — Dieva bagātīgā žēlastība pārvērš tādus grēciniekus kā mani un tevi svētajos, kas vēlas dedzīgi kalpot Jēzum.Jautājumi pārrunām:1. Kā Dieva žēlastība apvieno ticīgos?2. Ko varam mācīties par mīlestību un žēlastību no stāsta par Pēteri?3. Kas ir “žēlastības aicinājums doties strādāt”?Lerijs Pičers ir “Christian Record Services International” prezidents
t Review” redaktora asistente.
8. nodaļa «Žēlastība un ticība»
Elena G. VaitaŽēlastība un ticība. Pieņemt tās un saprast to avotu nozīmē tikt pārveidotiem par spēcīgiem Dieva lieciniekiemKristus žēlastība un Viņa taisnība cilvēkiem tiek piedāvāta kā dāvana. Apustulis Pāvils Svētā Gara spēkā rakstīja: “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis Debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef. 2:4 8)Apziņa, ka Kristus taisnība ir mums piešķirta ne mūsu nopelna dēļ, bet kā Dieva dāvana, ir nenovērtējama. Dieva un cilvēku ienaidnieks nevēlas, lai šī patiesība tiktu skaidri pavēstīta cilvēcei, jo zina — ja cilvēki to pilnīgi pieņems, viņa vara tiks lauzta. Kamēr cilvēka prāts atrodas viņa kontrolē tā, ka šaubas, neticība un tumsa veido pieredzi tiem, kas sevi dēvē par Dieva bērniem, tikmēr viņš vienmēr spēs uzveikt cilvēkus ar kārdinājumiem. Mums ir jāveicina vienkāršā ticība, kas turas pie Dieva un Viņa Vārda. Dieva ļaudīm jābūt tādai ticībai, kas savieno viņus ar dievišķo spēku: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Tiem, kas tic, ka Dievs Kristus upura dēļ ir piedevis viņu grēkus, nav jāatkāpjas no labās ticības cīņas un nav jāpadodas kārdinājumiem. Viņu ticībai jāaug un jākļūst stiprākai, līdz viņu kristīgā dzīve, tāpat kā viņu vārdi, paudīs: “Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1. Jāņa 1:7)Ticība nozīmē uzticēšanos Dievam — ticēt, ka Viņš mūs mīl un zina vislabāk, kas mums nāk par labu. Tā vietā, lai mēs ietu paši savu ceļu, Viņš mūs vada un liek izvēlēties Viņa ceļu. Ticība mūsu nezināšanas vietā pieņem Dieva gudrību. Tā aizstāj mūsu vājumu ar Viņa spēku, mūsu grēcīgumu — ar Viņa taisnību. Mūsu dzīve un mēs paši jau piederam Viņam. Ticība atzīst piederību Dievam un pieņem Viņa svētības. Patiesība, krietnums un šķīstība ir atzīti par veiksmīgas dzīves noslēpumu. Tieši ticība ievieš šos principus mūsu dzīvē. Jebkura laba ierosme vai tiekšanās pēc labā ir Dieva dāvana. Ticība pieņem no Dieva dzīvi, kas vienīgā spēj sniegt mums izaugsmi un nest augļus.Kā lai vingrinām savu ticību? Katram Dieva apsolījumam ir savi nosacījumi. Ja vēlamies pildīt Viņa gribu, pretī iegūstam visu Dieva spēku. Lai kādu dāvanu Viņš mums apsolītu, pats apsolījums jau ir dāvana. “Sēkla ir Dieva Vārds.” Tāpat kā katrā zīlē ir ozols, Viņa apsolījumā ir Dieva dāvana. Ja mēs saņemam apsolījumu, iegūstam arī Viņa dāvanu.Ticība, kas ļauj mums saņemt Dieva dāvanas, jau pati par sevi ir dāvana, kas daļēji ir sniegta katram cilvēkam. Ja vingrinām ticību saskaņā ar Dieva Vārdu, tā aug. Lai stiprinātu ticību, mums tā regulāri jāsaskaņo ar Dieva Vārdu.Tie, kas uzticējāsCik bieži tie, kas uzticējušies Dieva Vārdam, lai gan cilvēciski būdami bezspēcīgi, tomēr ir pretojušies visas pasaules varai — Ēnohs, sirdsšķīsts un svētas dzīves apņemts, taisnības triumfā stingri pretojās savā ticībā samaitātajai paaudzei, kas prata tikai ņirgāties un izsmiet; Noa un viņa nams nostājās pret visu tā laika cilvēci — pret cilvēkiem ar labi attīstītām fiziskajām un prāta dotībām, bet sabojātu morāli; Israēla bērni kā bezspēcīgs, pārbiedēts vergu pūlis Sarkanās jūras krastā pret pasaules spēcīgākās nācijas spēcīgāko armiju; ganuzēns Dāvids, būdams Dieva iecelts troņmantnieks, — pret Saulu, kas jau bija ķēniņš ar nostiprinātu varu; Sadrahs un viņa biedri ugunī — pret Nebukadnēcaru, kas sēdēja tronī; Daniēls starp lauvām — pret saviem ienaidniekiem, kas ieņēma augstus amatus ķēniņa valstī; Jēzus pie krusta — pret jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem, kas piespieda pat romiešus pildīt viņu gribu; Pāvils važās, gaidot nāvessodu, — pret Neronu, tā laika pasaules impērijas despotu.Šādi piemēri atrodami ne tikai Bībelē. Tie piepilda katru cilvēces attīstības vēstures lappusi: valdieši un hugenoti, Viklifs un Huss, Hieronims un Luters, Tindeils un Nokss, Cincendorfs un Veslijs ir tikai daži no daudzajiem, kas liecināja par Dieva Vārda spēku pret cilvēku varu un politiku ļaunuma atbalstīšanā. Viņi bija īstie pasaules dižciltīgie. Viņu mūža ieguldījums bija karalisks.Ja glābšanas plāns sākas un beidzas ar dāvanu, tas arī tāpat jāturpina virzīt uz priekšu. Tas pats uzupurēšanās gars, kas nopirka mums glābšanu, mājos visu to sirdīs, kas bauda šo Debesu dāvanu. Apustulis Pēteris saka: “Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” (1. Pēt. 4:10) Tāpat arī Jēzus sacīja saviem mācekļiem, izsūtīdams tos pasaulē: “Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:8) Kas būs vienots ar Kristu, neatradīs sevī nekā savtīga vai īpaša. Kas dzer dzīvo ūdeni, redzēs, ka viņā plūst “ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvībai”. (Jāņa 4:14) Kristus Gars šādā cilvēkā ir kā ūdens strauts tuksnesī, kas plūst, lai veldzētu citu slāpes. Tas ir tas pats mīlestības un pašuzupurēšanās Gars, kas mājoja Kristū un vēlāk lika apustulim Pāvilam rakstīt: “Jo es esmu parādnieks grieķiem un barbariem, gudriem un nezinošiem.” (Rom. 1:14) “Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību.” (Ef. 3:8)Mūsu Kungs atstāja uzdevumu savai draudzei, lai tā atspoguļotu pasaulei to pārpilnību un bagātību, ko var rast Viņā. Mēs vienmēr saņemam no Dieva dāvanas, tāpēc arī mums tajās jādalās un jārāda pasaulei Kristus mīlestība un labvēlība. Kamēr visas Debesis ir kustībā, sūtot vēstnešus uz visām zemes malām pestīšanas darbā, arī dzīvā Dieva draudzei jāsadarbojas ar Jēzu. Mēs esam Viņa miesas locekļi. Viņš ir galva, kas pārvalda visus locekļus. Jēzus pats savā bezgalīgajā žēlastībā strādā pie cilvēku sirdīm, pārveidojot tās garīgā ziņā tik meistarīgi, ka eņģeļi šo procesu vēro ar prieku un apbrīnu. Tā pati nesavtīgā mīlestība, kas piemīt Meistaram, ir redzama arī Viņa patieso sekotāju dzīvē un raksturā. Kristus sagaida, ka cilvēki līdzināsies Viņa dievišķajam raksturam jau šeit uz zemes, tādā veidā ne tikai atspoguļojot Viņa godību un godinot Dievu, bet arī nesot Debesu gaismu pasaules tumsā. Tikai tā var piepildīties Kristus vārdi: “Jūs esat pasaules gaisma.”Dievs nešķiro ļaudis pēc tautībām, rases vai sabiedriskā stāvokļa. Viņš ir cilvēces Radītājs. Visi cilvēki kopš radīšanas nāk no vienas ģimenes un pēc pestīšanas arī kļūst par vienotu ģimeni. Kristus nāca, lai nojauktu visas sienas, kas atdala mūs, sagrautu visas Tempļa starpsienas, lai Dievs būtu brīvi pieejams katrai dvēselei. Viņa mīlestība ir tik plaša, tik dziļa un pilnīga, ka iekļūst visur. Tā paceļ un iznes no sātana apburtā maldu loka viņa piekrāptās dvēseles un novieto Dieva troņa tuvumā, ko ieskauj apsolījumu varavīksne. Kristū neeksistē ne jūdi, ne grieķi, ne vergi, ne brīvie. Visi ir vienoti Viņa dārgajās asinīs. *Evaņģēlija pamatsDieva žēlastība ir Evaņģēlija pamattēma. Dieva žēlastība ir Viņa mīlestības izpausme — mīlestības, kas ar Kristus starpniecību spēj glābt kritušo cilvēci un nodrošina cilvēciskā un dievišķā sadarbību un savienību.Kristus nemīl mūs tāpēc, ka mēs pirmie būtu mīlējuši Viņu; Viņš par mums nomira, “kamēr vēl bijām grēcinieki”. Viņš neizturas pret mums atbilstoši mūsu nopelnam. Lai gan mūsu grēki ir nosodāmi, Viņš mūs nepazudina. Gadu pēc gada Viņš pacieš mūsu vājumu un nezināšanu, mūsu nepateicību un ietiepību, nepastāvību un maldīšanos, mūsu cietsirdību un Viņa Svētā Vārda neievērošanu, tomēr Viņa roka vēl aizvien sniedzas pēc mums.Kādu neizmērojamu cenu Tēvam ar Dēlu maksāja žēlsirdīgais un brīnumainais mūsu glābšanas plāns! Kristus atteicās no sava augstā Debesu Pavēlnieka titula, nolika savu ķēnišķīgo tērpu un kroni, ietērpa savu dievišķumu cilvēciskumā un atnāca uz zemi, lai mājotu mūsu vidū un dāvātu gan vīriešiem, gan sievietēm žēlastību uzvarēt tā, kā uzvarēja Viņš. Par Ādama nepaklausību Dievam un ticību sātana meliem bija jāsamaksā ar Dieva Dēla dzīvību; lai gan šī neizmērojami dārgā maksa bija jāupurē, Dieva mīlestības un labsirdības spožums nu ir redzams vēl skaidrāk nekā radīšanas dienā. “Bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” (Rom. 5:20)Kungs Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību vienmēr tur izstieptu roku, aicinot pie sevis kritušos grēciniekus. Viņš pieņems visus. Viņš aicina visus. Viņa gods ir piedot pašiem lielākajiem grēciniekiem. Viņš atņems laupījumu varenajiem un atbrīvos gūstekņus, Viņš izraus degošu pagali no ugunskura, Viņš nolaidīs savas žēlastības zelta ķēdi līdz cilvēka samaitātības dziļumiem un pacels deģenerēto un grēka aptraipīto dvēseli.Kristus mīlestība ir pievērsta katram cilvēkam, jo tieši šī cilvēka dēļ Viņš ir atdevis savu dzīvību, lai atvestu to atpakaļ pie Dieva. Kā gans rūpējas par savām avīm, tā Jēzus rūpējas par katru dvēseli, kas zem vainas nastas ir bezpalīdzīga pret sātana meistarīgi izliktajām lamatām.Mūsu Pestītāja piemēram jābūt paraugam mūsu kalpošanā kārdinātajiem un maldos grimušajiem. Mums jāparāda citiem cilvēkiem tāda pati ieinteresētība, tāda pati sirsnība un līdzjūtība, kādu Viņš ir parādījis mums. Jēzus ir teicis: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Ja Kristus mājo mūsos, mēs atklāsim Viņa nesavtīgo mīlestību visiem, ar ko mums nākas saskarties. Redzot cilvēkus, kam vajadzīga līdzjūtība un palīdzība, mēs nejautāsim: “Vai viņi ir tā vērti?”, bet: “Kā varu darīt viņiem labu?”Jēzus brīnišķīgais dzīves paraugs, nepārspējamā laipnība, ar kuru Viņš izrādīja līdzjūtību nomāktajiem, Viņa prieks par tiem, kas līksmoja Viņa mīlestībā, dziļi ietekmēs arī visu Viņa patieso sekotāju raksturu. Mācoties no Jēzus, viņi jutīs līdzi citiem cilvēkiem nevis nelabprāt, bet no visas sirds, ar mīļiem vārdiem un palīdzošu roku cenšoties padarīt kopējo ceļu vieglāku tiem, kuru kājas kļuvušas gurdenas. Dieva žēlastībā, kas parādās cilvēku labestībā un mīlestībā, daudzas lietas, sākotnēji šķietami nepārvaramas, izrādīsies paveicamas. Nesavtīgums un pašuzupurēšanās kļūs par dzīves pamatlikumu. (..)Tieši mūsu raksturs un dzīves pieredze nosaka mūsu ietekmi uz citiem. Lai pārliecinātu citus par Kristus žēlastības spēku, mums jāpiedzīvo tās spēks savās sirdīs un dzīvēs. Evaņģēlijam, kuru sludinām, lai glābtu citu dvēseles, jābūt Evaņģēlijam, kura spēkā ir glābtas mūsu pašu dvēseles. Tikai ar dzīvu ticību Kristum kā savam Glābējam ir iespējams ietekmēt skeptisko pasauli. Ja vēlamies izvilkt grēciniekus no mežonīgās straumes, mūsu kājām jābūt uz stingrās Klints — Kristus Jēzus.Kristietības simbols nav kāda ārēji redzama zīme, tā nav krustu vai kroņu nēsāšana, bet gan Dieva un cilvēku savienības izpausme. Tikai Viņa žēlastības spēks, kas izpaužas, pārveidojot cilvēka raksturu, var pārliecināt pasauli, ka Dievs ir sūtījis savu Dēlu kā tās Pestītāju. Nekam citam nav tādas ietekmes kā nesavtīgai dzīvei. Evaņģēlija stiprākais arguments ir mīlams un mīlošs kristietis.Katru, kas kļūst par Dieva žēlastības ieguvēju, Viņš sūta strādāt citu labā. Dieva žēlastība visā tās pilnībā un efektivitātē ir apsolīta tieši tiem, kas iesaistās Viņa kalpošanas darbā. Mīlestība, ko dāvājis Svētais Dievs, jādāvā tālāk citiem. Pētot Kristus dzīvi, runājot ar Viņu, iepazīstot Viņu, ļaujot Viņa žēlastībai lietot sevi Viņa darbā, saņemot Kristus dāvātās svētības, mēs būsim spējīgi vairāk palīdzēt citiem. Tas, kas pasaulē ir labs, ar mūsu vārdiem un klātbūtni kļūs vēl stiprāks, bet ļaunumam būs jāatklājas tādam, kāds tas īstenībā ir.Līdz zīmei * lasījums ņemts no 1908. gada 24. decembra “Advent Review and Sabbath Herald”; pārējais — no 1908. gada 12. augusta “Signs of the Times”.Jautājumi pārrunām:1. Autore saka, ka sātans nevēlas, lai cilvēkiem tiktu skaidri pasludināta patiesība, ka Kristus taisnība ir bez maksas saņemama Dieva dāvana. No kā sātans baidās?2. Kā autore apraksta garu, kādā mums būtu jākalpo citiem? Kādus galvenos motivējošos faktorus viņa nosauc?3. Kādu savu dziļāko pārliecību kristietis paudīs pasaulei? Kur jūs te saskatāt savu lomu?Elena G. Vaita bija viena no Septītās dienas adventistu draudzes celmlaužiem. Viņas devums vēl aizvien ir pravietiska balss adventistu vidū.
9. nodaļa «Žēlastība nemiera laikā»
Jans PolsensAdventistu Baznīcas Ģenerālkonferences prezidenta vēstījumsGrūti atrast vārdu, kam būtu lielāka nozīme kristiešu dzīvē kā vārdam “žēlastība”, Dieva žēlastība. Lai kas mēs būtu kā indivīdi vai draudze un ticīgie kopumā, mūs ir veidojusi Dieva brīnišķīgā un neizprotamā žēlastība. Šī neaprakstāmā žēlastība, kas mīt Dieva mīlestības dziļumos, sasniegusi tādus necienīgus grēciniekus kā tevi un mani un ar Kristus pestīšanas darbu piedāvājusi mums Debesu bagātību.Draudzei ir regulāri jāpārdomā un jāpārrunā šis temats, jo pati tā esamība nozīmē žēlastības parādīšanu citiem. Atskatīties uz Dieva žēlastības brīnumu nozīmē izpētīt Kristus kalpošanu, nāvi, augšāmcelšanos un svētnīcas kalpošanu mūsu labā.Tomēr žēlastība ir kas vairāk par tematu pārdomām. Tas ir dzīvesveids. Tas ir mūs pārveidojošs spēks un dara mūs par žēlsirdīgiem cilvēkiem, kas ar savu dzīvi vienmēr pauž Dieva žēlastību arī citiem. Žēlastība vieno mūs apziņā par piedošanas nepieciešamību. Tā apliecina, ka glābšana iegūstama tikai Kristū un liek saprast, ka mūsu misija ir darīt zināmu izmisušajai pasaulei labo vēsti par Dieva piedodošo un svētojošo žēlastību.Šie lasījumi dod iespēju mūsu draudzes locekļiem visā pasaulē pārdomāt šo tematu un nodoties vēlreiz Dieva brīnišķīgās žēlastības brīnumam. Šī ir žēlastība, kas tika iemiesota Kristū un uztur mūs vienotus mūsu vēsts pasludināšanā un mūsu misijas izpildē. Mēs lūdzām, lai šos lasījumus uzraksta draudzes locekļi no dažādām pasaules malām, tā uzsverot mūsu draudzes starptautisko nozīmi. Lasiet, pētiet šīs vēstis un slavējiet Dievu par Viņa žēlastības brīnumu.“Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2. Kor. 13:13)
Abonēt:
Ziņas (Atom)