Ziemassvētku uzvedums 2006
Dzīvā glezna
Dzīvā glezna
I cēliens
1.aina
Skan mūzika. Izstāžu zālē tiek atvilkti aizkari. Kļūst redzama glezna. Gleznas centrā Jēzus Kristus silīte. Ap to Jāzeps un Marija, gani un Austrumu gudrie. Gleznas priekšā atrodas sols. Uz skatuves uznāk pensionāre un jauna sieviete ar divām meitām.
Pensionāre: Ilgi gan neesmu bijusi izstādē... Es jau arī šoreiz nemaz nebūtu nākusi, ja ieeja nebūtu brīva. Man patīk māksla, bet es nevaru atļauties staigāt pa muzejiem! Bet tas gan ir labi, ka uz Ziemassvētkiem kaut ko uzdāvina arī trūcīgajiem.
Jaunā sieviete: Es vēl neesmu pensijā, bet tāpat jau jāknapinās. Es jums teikšu , ja ir pusaugu bērni, un ja tu vēl esi vientuļā māte, tad nekāda rožainā dzīve jau nu nav. Bērniem gribās to, bērniem vajag vēl kaut ko, bet kur tam visam lai naudu ņem? Sāku jau domāt, ka jābrauc uz Īriju naudu sapelnīt.
1.meita: Nebrauc, mammiņ, lūdzu, nebrauc! Mēs neko tev vairs neprasīsim, lai tu nopērc, tikai nebrauc prom!
2.meita: Manai klasesbiedrenei mamma aizbrauca, tagad viņas tikai caur internetu sarunājas. Zini, ko viņa teica? Ka viņa agrāk nemaz nav zinājusi, cik bez mammas ir grūti.
1.meita: Mēs tevi nelaidīsim prom, mammu!
Jaunā sieviete: Klusu, ne tik skaļi! Mēs esam izstāžu zālē! Es jau vēl nekur nebraucu, nomierinieties!
Pensionāre: Un kas tad nabaga pensionāram par prieku? Pat svētkos nevar atļauties, ko sirds kāro!
Jaunā sieviete: Nekādas lielās dāvanas jau nu tiešām nebūs. Tāpēc jau es gribēju meitas atvest uz izstādi. Vismaz kāds Ziemassvētku prieks un pie tam vēl par brīvu.
Uz skatuves uznāk students un studente.
Students: (ierauga savu kursa biedreni) Sveika, tas nu gan pārsteigums! Atkal satiekamies!
Studente: Es pēc lekcijām te šad un tad iegriežos. Kopmītnēs nemitīgs troksnis. Nevar pamācīties.
Students: Mūsu kopmītnēs jau tāpat. Vispār apnicis. Tā velk uz mājām. Zini, kāds Pāvilostā klusums un miers! Vecāki arī aicina. Bet nevar jau tik bieži izbraukāt. Bet, ja būtu nauda, tad gan brauktu. Katru nedēļu.
Studente: Būtu jau forši īrēt pašai savu dzīvokli. Sapnis! Bet tad jāmeklē cits darbs. No tagadējās algas nesanāk. Vienīgais labums, darba laikā varu mācīties, bet ar naudu – tā knapāk. Studiju maksa jau atkal nākošajā semestrī paaugstināta...
Students: Es kādreiz domāju – Ziemassvētku laikā jau var pafantazēt - bet, ja kādreiz notiktu tā, ka man kāds kaut ko uzdāvinātu, tad tas būtu vienkārši neticami! Es visu dzīvē esmu sasniedzis tikai ar darbu, visu pats nopelnījis. Neviens man neko nav dāvinājis. Un viegli man nekas nav nācis. Dāvanas nav ko gaidīt, tā nenotiek.
Studente: Paklau, varbūt sākam mācīties?
Students: Ja jau esam uz šejieni atnākuši, paskatīsimies vispirms gleznas.
Jaunā sieviete: Iesim, meitenes, aplūkosim Ziemassvētku gleznu!
Pensionāre: Iesim, iesim!
Cilvēki nostājas gleznas priekšā. Skan mūzika. Glezna atdzīvojas. No tās izkāpj
gani.
2.aina
Gani pulcējas pie ugunskura. Dažs attin maizes sainīti, cits piemet ugunskurā malku. Vēl divi sāk celt telti.
1.gans: Šodien iegriezies auksts vējš. Visu dienu gaidīju, kad varēšu pasildīties pie ugunskura.
2.gans: Tāds jau tas mūsu darbs ir – aukstumā un vējos, karstumā un svelmē. Gans ir vienmēr savā vietā.
3.gans: Un tu domā, ka to kāds novērtē? Paldies pasaka, tā no sirds? Iemet saujā algu un viss.
4.gans: Un to tu sauc par algu? Tos nabagu grašus?
1.gans: Nabagi jau mēs arī esam, brāļi. Gana darbu augstu nevērtē.
2.gans: Bet par ganu tomēr nevar būt jebkurš!
3.gans: Nevar gan. Tas nu ir pilnīgi skaidrs. Nu kaut vai laika apstākļi, vai tad mēs varam izvēlēties, kad dzīt lopus ganībās? Nē, jāiet, vienalga kāds laiks.
4.gans: No plēsīgiem zvēriem arī baidīties nedrīkstam. Ganāmpulks jāsargā, par katru aitu jāatbild. Kas atliek? Jācīnās.
1.gans: Nu, bet tad, kad beidzot vakarā aitas sadzītas kūtī, tu pārskaiti visas, bet vienas trūkst. Ir jums tā bijis?
2.gans Daudzreiz! Ko darīt, vakariņas jāatliek, jāceļas atkal augšā un jāiet atpakaļ, pazudušo aitu meklēt. Lai kā arī negribētos.
3.gans: Un tad, kad esam tālu no apdzīvotām vietām, tad visa mantība jānēsā somā līdzi.
4.gans: Bet šeit, Betlēmes laukos, gan ir labas ganības. Un arī cilvēki ir tuvu.
1.gans: Paskatieties, tur Betlēmes māju logos spīd gaisma! Kad es iedomājos, ka tur cilvēki dara savus ikdienas darbus, tad es arī vairs nejūtos tik vientuļš.
Gani izdzird mūzikas skaņas un pārsteigti pieceļas kājās. Tuvojas eņģeļu koris.
Eņģelis: Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs!
Eņģeļu koris: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!
Eņģelis: Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.
Eņģeļi aiziet. Gani priecīgi pārsteigti uzlūko viens otru.
1.gans: Tie taču bija eņģeļi, sūtņi no debesīm!
2.gans: Viņi nāca tieši pie mums, ar ziņu no Dieva.
3.gans: Viņi nāca pie mums, te uz lauka, nevis pie cilvēkiem siltajās Betlēmes mājās.
4.gans: Bet vai jūs saprotat?! Kurš cilvēks ir redzējis eņģeļus? Un mēs redzējām!!! Dievs sūtīja pie mums, vienkāršiem, nabadzīgiem ganiem veselu eņģeļu kori, lai mūs iepriecinātu.
1.gans: Jā, par prieku viņi runāja. Kā viņi teica? Jums šonakt Pestītājs dzimis!
2.gans: Mēs neesam nabagi! Mēs esam visbagātākie cilvēki pasaulē! Iesim pie Kristus un pārliecināsimies par to!
II cēliens
1.aina
Izstāžu zālē ienāk trīs sievietes un vīrietis.
1.sieviete: Skatījāties vakar to vēlo raidījumu Latvijas TV?
Vīrietis: Tu domā to, kur uzaicina uz studiju psihologus un tad var zvanīt un uzdot arī savus jautājumus?
2.sieviete: Man ļoti patīk raidījuma vadītājs. Viņš vienmēr runā tik mierīgā balsī.
3.sieviete: Un cik viņš ir gudrs cilvēks!
Vīrietis: Nekad viņš nedod gatavas atbildes. Un es tam pilnībā pievienojos. Cilvēkam jāmeklē pašam.
1.sieviete: Un katrs pats atradīs savu patiesību. Kam tik es neesmu izgājusi cauri! Tagad mana dzīves filozofija ir joga. Visiem iesaku. Tā ir visaugstākā gudrība. Der miesai un dvēselei.
2.sieviete: Mani interesē zināšanas. Tāpēc daudz lasu. Esmu iepazinusies ar bezgala daudz dažādām mistiskām gudrībām. Domāju, ka tikai šajās apslēptajās zināšanās var meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem. Tāpēc es lasu daudz tādu literatūru. Gan jau kādu dienu atradīšu to, ko meklēju.
3.sieviete: Pats augstākais tomēr ir cilvēka prāts. Cilvēks spēj uzlidot kosmosā. Cilvēks spēj klonēt citu cilvēku. Cilvēks var visu, ko tikai viņš grib. Es ticu cilvēka prāta spējām. Visa pasaule vēl redzēs, ko cilvēks var izdarīt.
Vīrietis: Dāmas, priecājos par mūsu domu saskaņu! Mēs visi esam meklējoši cilvēki. Dzīves jēga ir nepārtraukti meklēt. Tā ir vislielākā gudrība.
1.sieviete: Nu, redzēsim, ko šodien varēsim gūt no šīs izstādes...
Vīrietis: Māksla visprecīzāk var izteikt mistiskās vibrācijas...
Cilvēki nostājas gleznas priekšā. Skan mūzika. Glezna atdzīvojas. No tās izkāpj 3
austrumu Gudrie.
2.aina
Gudrie atrodas mazā observatorijā. Viens lūkojas teleskopā, otrs pieraksta mērījumus, trešais – pārskata grāmatas.
1.Gudrais: Ir laiks! Vai esiet gatavi?
2.Gudrais: Tūlīt, nevaru atrast lineālu... kur es to vakarnakt noliku...ā, tepat jau ir. Esmu gatavs.
3.Gudrais: Vai tu notīrīji teleskopa stiklu? Varēsi labi saskatīt?
1.Gudrais: Jā, redzamība ir laba... Šis brīnišķīgais skats! Kosmosa kārtība un skaistums!
2.Gudrais: Jā, viss tik pazīstams, prognozējams un zināms. Kosmosu es pazīstu kā savu kabatu.
3.Gudrais: Ne velti mūs godā par Gudrajiem.
1.Gudrais: Sāksim nu beidzot pierakstīt mērījumus!
2.Gudrais: Šodien, 30.augustā. mediešu un persiešu impērijā, veikti pētījumi par zvaigžņu stāvokli...
1.Gudrais: Ekvatoriālās koordinātes...galaktiskās koordinātes...paspēji pierakstīt? Lūdzu, salīdzini!
3.Gudrais: Salīdzinu ar vakarnakts pierakstiem...nē, tas nevar būt!
1.Gudrais: Skatās teleskopā Kas te notiek? Neticami! Ko tas nozīmē?
2.Gudrais: Ko jūs tur abi runājiet? Kas jūs tā satraucis?
1.Gudrais: Es redzu jaunu zvaigzni! Acīmredzot tā nākusi no austrumu puses. Tā atrodas uz horizonta līnijas, un pārējās planētas – saule, mēness, Merkurs, Jupiters un Venēra atrodas zem horizonta līnijas. Ko tas nozīmē?
3.Gudrais: Ļauj paskatīties!
2.Gudrais: Tāda zvaigzne vēl nekad nav spīdējusi, tā zvaigznes vēl nekad nav stāvējušas. Tā ir kāda zīme...
1.Gudrais: Tas nozīmē, ka ir piedzimis jauns ķēniņš, kuram par godu atspīdējusi šī zvaigzne. Ķēniņš, kurš valdīs pār visu pasauli.
3.Gudrais: Mēs esam liecinieki vēsturiskam notikumam!
2.Gudrais: Mēs domājām, ka visu zinām, un, ka nekas vairs nespēs mūs pārsteigt. Mūsu mērījumi bija vienmēr precīzi, un salīdzinājumi ar iepriekšējiem mērījumiem pārsteigumus neradīja.
1.Gudrais: Bet tagad ir atklājusies jauna gudrība, kas ir lielāka par mūsu prāta spējām. Ko lai darām? Mēs taču nevaram vienkārši turpināt savu darbu it kā nekas nebūtu noticis!
3.Gudrais: Es gribu iet pie šī ķēniņa!
2.Gudrais: Es arī! Un es gribu visu savu gudrību un zināšanas nolikt pie Viņa kājām.
1.Gudrais: Atzīt šo ķēniņu ir lielākā gudrība.Tad celsimies un iesim!
III cēliens
1.aina
Izstāžu zālē uz sola sēž meitene. Pēc brīža aizelsies atskrien puisis.
Meitene: Tu atkal kavē...
Puisis: Nu, piedod, aizķeršanās darbā. Bet, lūk, tā tev! Puisis pasniedz meitenei puķi. Nu ko, tad ejam?
Meitene: Pagaidi, vēl nesteidzies! Apsēdies man blakus, mums jāparunā!
Puisis: Mazliet negribīgi apsēstas. Par ko tad tu vēlies runāt?
Meitene: Par mūsu nākotni. Par mūsu nākotnes plāniem.
Puisis: Un kādu tu redzi mūsu nākotni?
Meitene: Nu, protams, kopā ar tevi! Mēs dzīvotu baltā namiņā, mums būtu divi bērni ... iezvanās puiša telefons.
Puisis: Atvaino, es pavisam īsi... runā pa telefonu
Meitene: ...un tad es vēl gribētu tevi redzēt citā darbā...
Puisis: Kas vainas darbam? Es tik labi pelnu!
Meitene: Bet tev atliek tik maz laika pašam sev ... un arī man...
Puisis: Bet man patīk šis darbs! Beidzot es esmu izsities dzīvē uz augšu!
Meitene: Neuztraucies tik ļoti! Ne jau par dabu es gribēju ar tevi runāt. Saki...kādu tu redzi mūsu nākotni?
Puisis: Arī kopā ar tevi, tu taču to zini! Bet...teikšu tev atklāti, mani baida doma par ģimeni, par precēšanos un saistībām uz visu mūžu.
Meitene: Es tevi saprotu, es arī reizēm tā jūtos. Bet kā lai mēs zinām, ka mums tas izdosies? Kā mēs varam būt droši, ka mūsu mīlestība būs stipra un turēs mūs kopā visu mūžu? Vai tu to man vari pateikt?
Puisis: domīgi klusē Nedomā šodien par to! ... Kas šī īsti ir par vietu? Izstāžu zāle? Tad jau iesim paskatīties, kas te interesants atrodams!
Puisis un meitene nostājas pie gleznas. Skan mūzika. Glezna atdzīvojas. No gleznas
izkāpj Jāzeps un Marija.
2.aina
Skan mūzika.Uz skatuves viens otram pretī nāk puisis un meitene.
Jāzeps: Marija! Starp visām meitenēm es ieraudzīju tevi un iemīlēju...
Marija: Un es starp visiem puišiem redzēju tikai tevi, Jāzep! Arī es tevi iemīlēju.
Jāzeps: Es to zinu skaidri, ka Dievs mūs ir savedis kopā.
Marija: Arī es tam ticu, Jāzep! Un Dievs nekad nekļūdās.
Jāzeps: Nu tagad mēs esam saderināti. Marija, vai tu to vari aptvert?! Pavisam drīz mēs svinēsim kāzas, un tad mēs būsim kopā katru dienu, visu mūžu, cik Dievs mums dos. Cik es esmu laimīgs!
Marija: Jāzep, vai tu jau esi domājis par mūsu dzīvi, kādu tu to gribētu? Kur mēs dzīvosim? Kā iztiksim?
Jāzeps: Neskaitāmas reizes... Pēdējā laikā es par to vien domāju. Un tu?
Marija kautrīgi pamāj.
Jāzeps: Es strādāšu savā galdnieka darbnīcā, tu jau zini, man labi sokas. Šodien atkal dabūju jaunu pasūtījumu. Jāuztaisa kādai mājai izturīgas durvis. Darbs ir, tad jau varēšu uzturēt ģimeni. Es gribu lai tev nekas netrūktu, mana mīļā Marija! Un... es jau gribētu lielu ģimeni. Un tu?
Marija: Bērni ir Dieva svētība. Dieva dāvana. Es jau tagad domāju par to kā iekārtošu mūsu māju. Cik labi, ka varēsim palikt šeit pat – Nācaretē! Te ir mūsu ģimenes, te mūsu draugi. Un tu tik labi esi iestrādājies, tava darbnīca jau kļuvusi plašā apkārtnē pazīstama.
Jāzeps: Priecājos, ka mūsu plāni saskan! Kaut gan... man tev jāsaka, ka man vissvarīgākais tomēr ir...
Marija: Es pateikšu tavā vietā, Jāzep, jo es domāju tāpat kā tu. Arī man vissvarīgākais ir, lai mani plāni saskan ar Dieva plāniem. To tu gribēji teikt, vai ne?
Jāzeps un Marija saliek lūgšanā rokas.
Jāzeps Dievs, pateicamies, ka tu esi devis mums vienam otru! Paldies, ka varam plānot savu dzīvi. Bet mēs lūdzam, lai tavs nodoms piepildās mūsu dzīvē. Tavs prāts lai notiek!
Marija: Āmen!
Jāzeps un Marija atvadās un aiziet.
3. aina
Istaba. Marija aizņemta ikdienišķos darbos. Parādās eņģelis.
Eņģelis: Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ar tevi!
Marija: Kas tas par sveicienu?
Eņģelis: Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: JĒZUS. Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.
Marija: Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.
Eņģelis: Svēts Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Jo Dievam nekas nav neiespējams.
Marija: Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.
Eņģelis aiziet. Marija nometas ceļos.
Marija: Dievs, tu uzlūkoji mani, vienkāršu meiteni... tu izvēlējies mani, lai es laistu pasaulē Dēlu, kas būs visu cilvēku Pestītājs...
Marija pieceļas kājās.
Marija: Viņa vārdu sauks Jēzus. Tas taču nozīmē – Dievs glābj! Pasaulē viss mainīsies. Bet arī mana dzīve mainīsies. Vai Jāzeps to sapratīs?
4. aina
Galdnieka darbnīca. Jāzeps strādā, bet darbs nevedas. Beidzot viņš nomet darbarīkus un izmisumā noslīgst uz krēsla.
Jāzeps: Es pat strādāt vairs nespēju! Varu domāt tikai par vienu – Marija gaida bērnu. Un tas nav mans bērns! Ir tikai viens izskaidrojums – viņa mani vairs nemīl. Un tomēr, es negribu viņai pārmest un citu priekšā darīt viņai kaunu. Jāzeps pielec kājās. Man jāiet projām. Tad visi vainos mani nevis Mariju. Jā, tas būs pareizais lēmums. Rīt agri no rīta es došos prom.
Nakts. Jāzeps guļ. Piepeši viņam sapnī parādās eņģelis.
Eņģelis: Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: „Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa vārdu sauks Immanuēls, tas ir tulkots: Dievs ar mums.”
5. aina
Jāzeps un Marija satiekas.
Jāzeps: Marija!
Marija: Jāzep! Atceries, mēs toreiz plānojām savu dzīvi, bet mēs tomēr lūdzām, lai Dieva nodoms piepildās mūsu dzīvē.
Jāzeps: Un tā notika. Es to uzreiz nesapratu, bet naktī Dievs sūtīja pie manis eņģeli. Tagad es zinu. Šis bērns, ko tu gaidi, būs cilvēku Pestītājs.
Marija: Cik daudz lielāki par mūsu plāniem ir Dieva plāni!
Jāzeps: Un mēs varam tajos piedalīties! Tu drīksti būt Viņa māte, un es drīkstēšu par Viņu rūpēties un gādāt. Mums abiem ir vieta Dieva lielajos nodomos!
IV cēliens
1.aina
Uz skatuves glezna. Tajā redzama vienīgi Jēzus Kristus silīte. Uz skatuves uznāk pensionāre, jaunā sieviete ar meitām, students un studente.
Pensionāre: Kāda iespaidīga glezna! Tā mani ļoti uzrunāja.
Students: Tie gani Ziemassvētku gleznā, viņi taču arī bija nabagi.
Studente: Tāpat kā es, arī viņi varēja tikai noskatīties citu cilvēku gaišajos dzīvokļos.
1.meita: Un arī alga par darbu viņiem nebija liela.
2.meita: Tieši tāpat kā tev, mammu!
Jaunā sieviete: Viņi tomēr neatstāja savu darbu un turpināja rūpēties par savām aitiņām. Es sapratu...apkampj savas meitiņas.
Pensionāre: Jā, viņi bija nabagi, bet kļuva par visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē, jo viņi atrada Jēzu, savu Pestītāju.
Students: Dievs apdāvināja mani šovakar. Jēzus ir mana lielākā bagātība.
Skan mūzika. Šie cilvēki iekāpj gleznā un nostājas ganu vietā.
2. aina
Uz skatuves uznāk trīs sievietes un vīrietis.
1.sieviete: Cik dīvaina glezna! Tik sarežģīta un tomēr tik ļoti vienkārša.
2.sieviete: Tie Austrumu gudrie, viņi taču bija izglītoti un zinoši vīri, viņi izzināja kosmosa noslēpumus...
3.sieviete: ...bet viņi aizgāja un noliecās pie silītes, kur gulēja Jēzus Kristus un pielūdza Viņu!
Vīrietis: Arī es visu mūžu meklēju... Šovakar es atradu! Visas dzīves atbildes ir tur - pie Jēzus Kristus. Atzīt Dievu ir vislielākā gudrība.
Skan mūzika. Cilvēki iekāpj gleznā un nostājas Austrumu gudro vietā pie silītes.
3. aina
Uz skatuves uznāk meitene un puisis.
Meitene: Marija un Jāzeps! Cik tuvi viņi man šķita, cik saprotami!
Puisis: Tu man jautāji, kā lai zinām, ka mums izdosies? Tu jautāji, kā mēs varam būt droši, ka mīlestība būs pietiekoši stipra un pietiks visam mūžam. Tagad es tev varu atbildēt.
Meitene: Tagad tu to zini?
Puisis: Skatoties uz Jāzepu un Mariju, es sapratu, ka uzticot Dievam savus nākotnes plānus, daudz kas mainīsies. Bet es zinu droši, mums izdosies! Dievs pats vadīs mūsu dzīvi daudz labāk nekā to spētu mēs paši.
Meitene: Un Jēzus mācīs mums vienam otru mīlēt, un mīlestība pietiks visam mūžam, jo Jēzus pats ir mīlestība.
Skan mūzika. Puisis un meitene iekāpj gleznā un nostājas Jāzepa un Marijas vietā.
Uz ekrāniem parādās uzraksts „Gleznas autors – Dievs”
1.aina
Skan mūzika. Izstāžu zālē tiek atvilkti aizkari. Kļūst redzama glezna. Gleznas centrā Jēzus Kristus silīte. Ap to Jāzeps un Marija, gani un Austrumu gudrie. Gleznas priekšā atrodas sols. Uz skatuves uznāk pensionāre un jauna sieviete ar divām meitām.
Pensionāre: Ilgi gan neesmu bijusi izstādē... Es jau arī šoreiz nemaz nebūtu nākusi, ja ieeja nebūtu brīva. Man patīk māksla, bet es nevaru atļauties staigāt pa muzejiem! Bet tas gan ir labi, ka uz Ziemassvētkiem kaut ko uzdāvina arī trūcīgajiem.
Jaunā sieviete: Es vēl neesmu pensijā, bet tāpat jau jāknapinās. Es jums teikšu , ja ir pusaugu bērni, un ja tu vēl esi vientuļā māte, tad nekāda rožainā dzīve jau nu nav. Bērniem gribās to, bērniem vajag vēl kaut ko, bet kur tam visam lai naudu ņem? Sāku jau domāt, ka jābrauc uz Īriju naudu sapelnīt.
1.meita: Nebrauc, mammiņ, lūdzu, nebrauc! Mēs neko tev vairs neprasīsim, lai tu nopērc, tikai nebrauc prom!
2.meita: Manai klasesbiedrenei mamma aizbrauca, tagad viņas tikai caur internetu sarunājas. Zini, ko viņa teica? Ka viņa agrāk nemaz nav zinājusi, cik bez mammas ir grūti.
1.meita: Mēs tevi nelaidīsim prom, mammu!
Jaunā sieviete: Klusu, ne tik skaļi! Mēs esam izstāžu zālē! Es jau vēl nekur nebraucu, nomierinieties!
Pensionāre: Un kas tad nabaga pensionāram par prieku? Pat svētkos nevar atļauties, ko sirds kāro!
Jaunā sieviete: Nekādas lielās dāvanas jau nu tiešām nebūs. Tāpēc jau es gribēju meitas atvest uz izstādi. Vismaz kāds Ziemassvētku prieks un pie tam vēl par brīvu.
Uz skatuves uznāk students un studente.
Students: (ierauga savu kursa biedreni) Sveika, tas nu gan pārsteigums! Atkal satiekamies!
Studente: Es pēc lekcijām te šad un tad iegriežos. Kopmītnēs nemitīgs troksnis. Nevar pamācīties.
Students: Mūsu kopmītnēs jau tāpat. Vispār apnicis. Tā velk uz mājām. Zini, kāds Pāvilostā klusums un miers! Vecāki arī aicina. Bet nevar jau tik bieži izbraukāt. Bet, ja būtu nauda, tad gan brauktu. Katru nedēļu.
Studente: Būtu jau forši īrēt pašai savu dzīvokli. Sapnis! Bet tad jāmeklē cits darbs. No tagadējās algas nesanāk. Vienīgais labums, darba laikā varu mācīties, bet ar naudu – tā knapāk. Studiju maksa jau atkal nākošajā semestrī paaugstināta...
Students: Es kādreiz domāju – Ziemassvētku laikā jau var pafantazēt - bet, ja kādreiz notiktu tā, ka man kāds kaut ko uzdāvinātu, tad tas būtu vienkārši neticami! Es visu dzīvē esmu sasniedzis tikai ar darbu, visu pats nopelnījis. Neviens man neko nav dāvinājis. Un viegli man nekas nav nācis. Dāvanas nav ko gaidīt, tā nenotiek.
Studente: Paklau, varbūt sākam mācīties?
Students: Ja jau esam uz šejieni atnākuši, paskatīsimies vispirms gleznas.
Jaunā sieviete: Iesim, meitenes, aplūkosim Ziemassvētku gleznu!
Pensionāre: Iesim, iesim!
Cilvēki nostājas gleznas priekšā. Skan mūzika. Glezna atdzīvojas. No tās izkāpj
gani.
2.aina
Gani pulcējas pie ugunskura. Dažs attin maizes sainīti, cits piemet ugunskurā malku. Vēl divi sāk celt telti.
1.gans: Šodien iegriezies auksts vējš. Visu dienu gaidīju, kad varēšu pasildīties pie ugunskura.
2.gans: Tāds jau tas mūsu darbs ir – aukstumā un vējos, karstumā un svelmē. Gans ir vienmēr savā vietā.
3.gans: Un tu domā, ka to kāds novērtē? Paldies pasaka, tā no sirds? Iemet saujā algu un viss.
4.gans: Un to tu sauc par algu? Tos nabagu grašus?
1.gans: Nabagi jau mēs arī esam, brāļi. Gana darbu augstu nevērtē.
2.gans: Bet par ganu tomēr nevar būt jebkurš!
3.gans: Nevar gan. Tas nu ir pilnīgi skaidrs. Nu kaut vai laika apstākļi, vai tad mēs varam izvēlēties, kad dzīt lopus ganībās? Nē, jāiet, vienalga kāds laiks.
4.gans: No plēsīgiem zvēriem arī baidīties nedrīkstam. Ganāmpulks jāsargā, par katru aitu jāatbild. Kas atliek? Jācīnās.
1.gans: Nu, bet tad, kad beidzot vakarā aitas sadzītas kūtī, tu pārskaiti visas, bet vienas trūkst. Ir jums tā bijis?
2.gans Daudzreiz! Ko darīt, vakariņas jāatliek, jāceļas atkal augšā un jāiet atpakaļ, pazudušo aitu meklēt. Lai kā arī negribētos.
3.gans: Un tad, kad esam tālu no apdzīvotām vietām, tad visa mantība jānēsā somā līdzi.
4.gans: Bet šeit, Betlēmes laukos, gan ir labas ganības. Un arī cilvēki ir tuvu.
1.gans: Paskatieties, tur Betlēmes māju logos spīd gaisma! Kad es iedomājos, ka tur cilvēki dara savus ikdienas darbus, tad es arī vairs nejūtos tik vientuļš.
Gani izdzird mūzikas skaņas un pārsteigti pieceļas kājās. Tuvojas eņģeļu koris.
Eņģelis: Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs!
Eņģeļu koris: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!
Eņģelis: Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.
Eņģeļi aiziet. Gani priecīgi pārsteigti uzlūko viens otru.
1.gans: Tie taču bija eņģeļi, sūtņi no debesīm!
2.gans: Viņi nāca tieši pie mums, ar ziņu no Dieva.
3.gans: Viņi nāca pie mums, te uz lauka, nevis pie cilvēkiem siltajās Betlēmes mājās.
4.gans: Bet vai jūs saprotat?! Kurš cilvēks ir redzējis eņģeļus? Un mēs redzējām!!! Dievs sūtīja pie mums, vienkāršiem, nabadzīgiem ganiem veselu eņģeļu kori, lai mūs iepriecinātu.
1.gans: Jā, par prieku viņi runāja. Kā viņi teica? Jums šonakt Pestītājs dzimis!
2.gans: Mēs neesam nabagi! Mēs esam visbagātākie cilvēki pasaulē! Iesim pie Kristus un pārliecināsimies par to!
II cēliens
1.aina
Izstāžu zālē ienāk trīs sievietes un vīrietis.
1.sieviete: Skatījāties vakar to vēlo raidījumu Latvijas TV?
Vīrietis: Tu domā to, kur uzaicina uz studiju psihologus un tad var zvanīt un uzdot arī savus jautājumus?
2.sieviete: Man ļoti patīk raidījuma vadītājs. Viņš vienmēr runā tik mierīgā balsī.
3.sieviete: Un cik viņš ir gudrs cilvēks!
Vīrietis: Nekad viņš nedod gatavas atbildes. Un es tam pilnībā pievienojos. Cilvēkam jāmeklē pašam.
1.sieviete: Un katrs pats atradīs savu patiesību. Kam tik es neesmu izgājusi cauri! Tagad mana dzīves filozofija ir joga. Visiem iesaku. Tā ir visaugstākā gudrība. Der miesai un dvēselei.
2.sieviete: Mani interesē zināšanas. Tāpēc daudz lasu. Esmu iepazinusies ar bezgala daudz dažādām mistiskām gudrībām. Domāju, ka tikai šajās apslēptajās zināšanās var meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem. Tāpēc es lasu daudz tādu literatūru. Gan jau kādu dienu atradīšu to, ko meklēju.
3.sieviete: Pats augstākais tomēr ir cilvēka prāts. Cilvēks spēj uzlidot kosmosā. Cilvēks spēj klonēt citu cilvēku. Cilvēks var visu, ko tikai viņš grib. Es ticu cilvēka prāta spējām. Visa pasaule vēl redzēs, ko cilvēks var izdarīt.
Vīrietis: Dāmas, priecājos par mūsu domu saskaņu! Mēs visi esam meklējoši cilvēki. Dzīves jēga ir nepārtraukti meklēt. Tā ir vislielākā gudrība.
1.sieviete: Nu, redzēsim, ko šodien varēsim gūt no šīs izstādes...
Vīrietis: Māksla visprecīzāk var izteikt mistiskās vibrācijas...
Cilvēki nostājas gleznas priekšā. Skan mūzika. Glezna atdzīvojas. No tās izkāpj 3
austrumu Gudrie.
2.aina
Gudrie atrodas mazā observatorijā. Viens lūkojas teleskopā, otrs pieraksta mērījumus, trešais – pārskata grāmatas.
1.Gudrais: Ir laiks! Vai esiet gatavi?
2.Gudrais: Tūlīt, nevaru atrast lineālu... kur es to vakarnakt noliku...ā, tepat jau ir. Esmu gatavs.
3.Gudrais: Vai tu notīrīji teleskopa stiklu? Varēsi labi saskatīt?
1.Gudrais: Jā, redzamība ir laba... Šis brīnišķīgais skats! Kosmosa kārtība un skaistums!
2.Gudrais: Jā, viss tik pazīstams, prognozējams un zināms. Kosmosu es pazīstu kā savu kabatu.
3.Gudrais: Ne velti mūs godā par Gudrajiem.
1.Gudrais: Sāksim nu beidzot pierakstīt mērījumus!
2.Gudrais: Šodien, 30.augustā. mediešu un persiešu impērijā, veikti pētījumi par zvaigžņu stāvokli...
1.Gudrais: Ekvatoriālās koordinātes...galaktiskās koordinātes...paspēji pierakstīt? Lūdzu, salīdzini!
3.Gudrais: Salīdzinu ar vakarnakts pierakstiem...nē, tas nevar būt!
1.Gudrais: Skatās teleskopā Kas te notiek? Neticami! Ko tas nozīmē?
2.Gudrais: Ko jūs tur abi runājiet? Kas jūs tā satraucis?
1.Gudrais: Es redzu jaunu zvaigzni! Acīmredzot tā nākusi no austrumu puses. Tā atrodas uz horizonta līnijas, un pārējās planētas – saule, mēness, Merkurs, Jupiters un Venēra atrodas zem horizonta līnijas. Ko tas nozīmē?
3.Gudrais: Ļauj paskatīties!
2.Gudrais: Tāda zvaigzne vēl nekad nav spīdējusi, tā zvaigznes vēl nekad nav stāvējušas. Tā ir kāda zīme...
1.Gudrais: Tas nozīmē, ka ir piedzimis jauns ķēniņš, kuram par godu atspīdējusi šī zvaigzne. Ķēniņš, kurš valdīs pār visu pasauli.
3.Gudrais: Mēs esam liecinieki vēsturiskam notikumam!
2.Gudrais: Mēs domājām, ka visu zinām, un, ka nekas vairs nespēs mūs pārsteigt. Mūsu mērījumi bija vienmēr precīzi, un salīdzinājumi ar iepriekšējiem mērījumiem pārsteigumus neradīja.
1.Gudrais: Bet tagad ir atklājusies jauna gudrība, kas ir lielāka par mūsu prāta spējām. Ko lai darām? Mēs taču nevaram vienkārši turpināt savu darbu it kā nekas nebūtu noticis!
3.Gudrais: Es gribu iet pie šī ķēniņa!
2.Gudrais: Es arī! Un es gribu visu savu gudrību un zināšanas nolikt pie Viņa kājām.
1.Gudrais: Atzīt šo ķēniņu ir lielākā gudrība.Tad celsimies un iesim!
III cēliens
1.aina
Izstāžu zālē uz sola sēž meitene. Pēc brīža aizelsies atskrien puisis.
Meitene: Tu atkal kavē...
Puisis: Nu, piedod, aizķeršanās darbā. Bet, lūk, tā tev! Puisis pasniedz meitenei puķi. Nu ko, tad ejam?
Meitene: Pagaidi, vēl nesteidzies! Apsēdies man blakus, mums jāparunā!
Puisis: Mazliet negribīgi apsēstas. Par ko tad tu vēlies runāt?
Meitene: Par mūsu nākotni. Par mūsu nākotnes plāniem.
Puisis: Un kādu tu redzi mūsu nākotni?
Meitene: Nu, protams, kopā ar tevi! Mēs dzīvotu baltā namiņā, mums būtu divi bērni ... iezvanās puiša telefons.
Puisis: Atvaino, es pavisam īsi... runā pa telefonu
Meitene: ...un tad es vēl gribētu tevi redzēt citā darbā...
Puisis: Kas vainas darbam? Es tik labi pelnu!
Meitene: Bet tev atliek tik maz laika pašam sev ... un arī man...
Puisis: Bet man patīk šis darbs! Beidzot es esmu izsities dzīvē uz augšu!
Meitene: Neuztraucies tik ļoti! Ne jau par dabu es gribēju ar tevi runāt. Saki...kādu tu redzi mūsu nākotni?
Puisis: Arī kopā ar tevi, tu taču to zini! Bet...teikšu tev atklāti, mani baida doma par ģimeni, par precēšanos un saistībām uz visu mūžu.
Meitene: Es tevi saprotu, es arī reizēm tā jūtos. Bet kā lai mēs zinām, ka mums tas izdosies? Kā mēs varam būt droši, ka mūsu mīlestība būs stipra un turēs mūs kopā visu mūžu? Vai tu to man vari pateikt?
Puisis: domīgi klusē Nedomā šodien par to! ... Kas šī īsti ir par vietu? Izstāžu zāle? Tad jau iesim paskatīties, kas te interesants atrodams!
Puisis un meitene nostājas pie gleznas. Skan mūzika. Glezna atdzīvojas. No gleznas
izkāpj Jāzeps un Marija.
2.aina
Skan mūzika.Uz skatuves viens otram pretī nāk puisis un meitene.
Jāzeps: Marija! Starp visām meitenēm es ieraudzīju tevi un iemīlēju...
Marija: Un es starp visiem puišiem redzēju tikai tevi, Jāzep! Arī es tevi iemīlēju.
Jāzeps: Es to zinu skaidri, ka Dievs mūs ir savedis kopā.
Marija: Arī es tam ticu, Jāzep! Un Dievs nekad nekļūdās.
Jāzeps: Nu tagad mēs esam saderināti. Marija, vai tu to vari aptvert?! Pavisam drīz mēs svinēsim kāzas, un tad mēs būsim kopā katru dienu, visu mūžu, cik Dievs mums dos. Cik es esmu laimīgs!
Marija: Jāzep, vai tu jau esi domājis par mūsu dzīvi, kādu tu to gribētu? Kur mēs dzīvosim? Kā iztiksim?
Jāzeps: Neskaitāmas reizes... Pēdējā laikā es par to vien domāju. Un tu?
Marija kautrīgi pamāj.
Jāzeps: Es strādāšu savā galdnieka darbnīcā, tu jau zini, man labi sokas. Šodien atkal dabūju jaunu pasūtījumu. Jāuztaisa kādai mājai izturīgas durvis. Darbs ir, tad jau varēšu uzturēt ģimeni. Es gribu lai tev nekas netrūktu, mana mīļā Marija! Un... es jau gribētu lielu ģimeni. Un tu?
Marija: Bērni ir Dieva svētība. Dieva dāvana. Es jau tagad domāju par to kā iekārtošu mūsu māju. Cik labi, ka varēsim palikt šeit pat – Nācaretē! Te ir mūsu ģimenes, te mūsu draugi. Un tu tik labi esi iestrādājies, tava darbnīca jau kļuvusi plašā apkārtnē pazīstama.
Jāzeps: Priecājos, ka mūsu plāni saskan! Kaut gan... man tev jāsaka, ka man vissvarīgākais tomēr ir...
Marija: Es pateikšu tavā vietā, Jāzep, jo es domāju tāpat kā tu. Arī man vissvarīgākais ir, lai mani plāni saskan ar Dieva plāniem. To tu gribēji teikt, vai ne?
Jāzeps un Marija saliek lūgšanā rokas.
Jāzeps Dievs, pateicamies, ka tu esi devis mums vienam otru! Paldies, ka varam plānot savu dzīvi. Bet mēs lūdzam, lai tavs nodoms piepildās mūsu dzīvē. Tavs prāts lai notiek!
Marija: Āmen!
Jāzeps un Marija atvadās un aiziet.
3. aina
Istaba. Marija aizņemta ikdienišķos darbos. Parādās eņģelis.
Eņģelis: Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ar tevi!
Marija: Kas tas par sveicienu?
Eņģelis: Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: JĒZUS. Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.
Marija: Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.
Eņģelis: Svēts Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Jo Dievam nekas nav neiespējams.
Marija: Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.
Eņģelis aiziet. Marija nometas ceļos.
Marija: Dievs, tu uzlūkoji mani, vienkāršu meiteni... tu izvēlējies mani, lai es laistu pasaulē Dēlu, kas būs visu cilvēku Pestītājs...
Marija pieceļas kājās.
Marija: Viņa vārdu sauks Jēzus. Tas taču nozīmē – Dievs glābj! Pasaulē viss mainīsies. Bet arī mana dzīve mainīsies. Vai Jāzeps to sapratīs?
4. aina
Galdnieka darbnīca. Jāzeps strādā, bet darbs nevedas. Beidzot viņš nomet darbarīkus un izmisumā noslīgst uz krēsla.
Jāzeps: Es pat strādāt vairs nespēju! Varu domāt tikai par vienu – Marija gaida bērnu. Un tas nav mans bērns! Ir tikai viens izskaidrojums – viņa mani vairs nemīl. Un tomēr, es negribu viņai pārmest un citu priekšā darīt viņai kaunu. Jāzeps pielec kājās. Man jāiet projām. Tad visi vainos mani nevis Mariju. Jā, tas būs pareizais lēmums. Rīt agri no rīta es došos prom.
Nakts. Jāzeps guļ. Piepeši viņam sapnī parādās eņģelis.
Eņģelis: Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: „Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa vārdu sauks Immanuēls, tas ir tulkots: Dievs ar mums.”
5. aina
Jāzeps un Marija satiekas.
Jāzeps: Marija!
Marija: Jāzep! Atceries, mēs toreiz plānojām savu dzīvi, bet mēs tomēr lūdzām, lai Dieva nodoms piepildās mūsu dzīvē.
Jāzeps: Un tā notika. Es to uzreiz nesapratu, bet naktī Dievs sūtīja pie manis eņģeli. Tagad es zinu. Šis bērns, ko tu gaidi, būs cilvēku Pestītājs.
Marija: Cik daudz lielāki par mūsu plāniem ir Dieva plāni!
Jāzeps: Un mēs varam tajos piedalīties! Tu drīksti būt Viņa māte, un es drīkstēšu par Viņu rūpēties un gādāt. Mums abiem ir vieta Dieva lielajos nodomos!
IV cēliens
1.aina
Uz skatuves glezna. Tajā redzama vienīgi Jēzus Kristus silīte. Uz skatuves uznāk pensionāre, jaunā sieviete ar meitām, students un studente.
Pensionāre: Kāda iespaidīga glezna! Tā mani ļoti uzrunāja.
Students: Tie gani Ziemassvētku gleznā, viņi taču arī bija nabagi.
Studente: Tāpat kā es, arī viņi varēja tikai noskatīties citu cilvēku gaišajos dzīvokļos.
1.meita: Un arī alga par darbu viņiem nebija liela.
2.meita: Tieši tāpat kā tev, mammu!
Jaunā sieviete: Viņi tomēr neatstāja savu darbu un turpināja rūpēties par savām aitiņām. Es sapratu...apkampj savas meitiņas.
Pensionāre: Jā, viņi bija nabagi, bet kļuva par visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē, jo viņi atrada Jēzu, savu Pestītāju.
Students: Dievs apdāvināja mani šovakar. Jēzus ir mana lielākā bagātība.
Skan mūzika. Šie cilvēki iekāpj gleznā un nostājas ganu vietā.
2. aina
Uz skatuves uznāk trīs sievietes un vīrietis.
1.sieviete: Cik dīvaina glezna! Tik sarežģīta un tomēr tik ļoti vienkārša.
2.sieviete: Tie Austrumu gudrie, viņi taču bija izglītoti un zinoši vīri, viņi izzināja kosmosa noslēpumus...
3.sieviete: ...bet viņi aizgāja un noliecās pie silītes, kur gulēja Jēzus Kristus un pielūdza Viņu!
Vīrietis: Arī es visu mūžu meklēju... Šovakar es atradu! Visas dzīves atbildes ir tur - pie Jēzus Kristus. Atzīt Dievu ir vislielākā gudrība.
Skan mūzika. Cilvēki iekāpj gleznā un nostājas Austrumu gudro vietā pie silītes.
3. aina
Uz skatuves uznāk meitene un puisis.
Meitene: Marija un Jāzeps! Cik tuvi viņi man šķita, cik saprotami!
Puisis: Tu man jautāji, kā lai zinām, ka mums izdosies? Tu jautāji, kā mēs varam būt droši, ka mīlestība būs pietiekoši stipra un pietiks visam mūžam. Tagad es tev varu atbildēt.
Meitene: Tagad tu to zini?
Puisis: Skatoties uz Jāzepu un Mariju, es sapratu, ka uzticot Dievam savus nākotnes plānus, daudz kas mainīsies. Bet es zinu droši, mums izdosies! Dievs pats vadīs mūsu dzīvi daudz labāk nekā to spētu mēs paši.
Meitene: Un Jēzus mācīs mums vienam otru mīlēt, un mīlestība pietiks visam mūžam, jo Jēzus pats ir mīlestība.
Skan mūzika. Puisis un meitene iekāpj gleznā un nostājas Jāzepa un Marijas vietā.
Uz ekrāniem parādās uzraksts „Gleznas autors – Dievs”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru