Ziemassvētku uzvedums 2004

Ziemassvētku uzvedums 2004

„Ziemassvētku brīnums”

I cēliens
1. aina

Teicējs: Ir Ziemassvētku vakars. Latvijā snieg. Lielas baltas pārslas kavēdamās
krīt uz zemi un klusina cilvēku steigu, it kā vēlēdamās apturēt skriešanu un kaut ko pateikt. Atskan baznīcas zvani. Ļaudis steidzas uz dievnamu. Nāk ar kājām, piebrauc ar mašīnām. Priecīgi satraukti ver dievnama durvis un, laimīgi par atrasto brīvo vietu, apsēžas. Nu uz kādu īsu brīdi steiga rimusi un sirds kaut ko gaida. Kā jau katros Ziemassvētkos tā gaida brīnumu. Ka notiks kaut kas neparasts un pārvērtīs visu dzīvi. Bet vai tad tā notiek? Vai Ziemassvētkos notiek brīnumi?

Uz skatuves baznīcas durvis. Uzraksts „Ģimeņu dievkalpojums plkst. 16.00” Fonā skan mūzika. Ļaudis nāk uz baznīcu. Jaunieši. Vecāki ļaudis. Sieviete ar bērnu ratiņiem. Daži sasveicinās, apkampjas, tad ieiet baznīcā. Pie baznīcas durvīm katrā pusē stāv 2 meitenes –eņģeļi, un, kad kāds iegājis baznīcā priecīgi spēlē.

Atskan mašīnas bremzēšanas troksnis. Pēc brīža uz skatuves uznāk jauna sieviete ar diviem bērniem. Pēc brīža lēnām tuvojas arī kundze gados ar spieķi rokā.


Māte: Kas to būtu domājis, ka tik daudz mašīnu uz ceļiem . Nu kur viņiem
visiem jābrauc? Nevar sēdēt mājās! Pievēršas bērnam. Nu ko tu tur tūļājies? Kas tev ir ar to zābaku?

Zēns: Atkal atsējies.

Vecmāmiņa: Nevar nopirkt bērnam normālus zābakus. Ar spieķi piedauza pie zēna
zābakiem. Vienu ziemu nostaigā un jāmet ārā. Kad mēs augām, tad ar vienām kurpēm no ganiem līdz kāzām staigājām un nekas netaisījās vaļā. Bet kas tie tādi ir? Un ar tādiem iet uz baznīcu!!!

Māte: Smīkņādama. Nu, jūs jau, vīramāt, vēl tagad ar tiem saviem zābakiem
varētu staigāt.

Meitene: Kur tētis palika?

Māte: Meklē kur nolikt mašīnu. Tas jau būtu brīnums, ja viņš varētu kādu brīvu vietu atrast.

Meitene: Mamm, vai tad tas ir brīnums, ja atrod brīvu vietu, kur nolikt mašīnu? Es domāju, ka brīnums...

Māte: Re, kur tētis jau nāk!

Tēvs: Jūs vēl te?! Es domāju, ka esat jau aizņēmuši vietas. Brīnums, ja vēl dabūsim sēdvietas. Citādi atkal jāstāv kājās.

Vecmāmiņa: Jūs dariet kā ziniet, bet es jau nu gan kājās nestāvēšu. Pagriežas pret dēlu un vedeklu. Bērnus jūs ņemiet pie sevis, es gribu mieru un klusumu. Viņi jau baznīcā nemaz nemāk uzvesties. Nosaka pie sevis: Brīnums, kur tādi bērni gadījušies!?


Meitene: Tēti, bet vai tad tas ir brīnums!?

Tēvs: Kas tad?

Zēns: Mamma teica, ka tas ir brīnums, ja tu atradīsi kur mašīnu nolikt…

Meitene: Un tu teici, ka brīnums būs tad, ja mēs dabūsim sēdvietas baznīcā…

Zēns: Un vecmāmiņa teica, ka mēs ar māsu esam „gadījušies” un, ka tas ir brīnums.

Māte: Nu redzi, cik daudz brīnumu vienā vakarā.

Meitene: Bet vai tad tas ir brīnums??? Vai tad Ziemassvētkos nenotiek nekādi īsti brīnumi?

Māte un tēvs: Smiedamies. Kā nu ne, kā nu ne, tieši Ziemassvētkos notiek visīstākie brīnumi. Iesim nu iekšā!

Vecmāmiņa, ar paceltu spieķi atbrīvodama sev ceļu, pirmā dodas iekšā baznīcā, aiz viņas – māte, tēvs, meitene. Zēns arī grib doties iekšā, tad ierauga eņģeļus, eņģeļi viņam priecīgi pamāj un sāk spēlēt. Zēns ieiet baznīcā un aizver durvis.



II cēliens
1. aina

Uz skatuves stāv koris un dzied dziesmu. Tad teicējs sāk lasīt Ziemassvētku evaņģēliju.


Teicējs: Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Lk. 2:1-3

Pēc lasījuma koris aiziet. Uz skatuves Betlēmes aina – trīs durvis. Pie vienām notiek tirgošanās. Tur pārdod audumus, augļus, maizi. Otrās ir viesnīcas durvis. Virs trešajām durvīm rakstīts „Pierakstīšanās”

Tirgotājs: Betlēmes maize, svaiga maize, vakara cepiens! Betlēmes maize, svaiga maize, vakara cepiens! Pagriežas pret blakus esošo viesnīcas saimnieku: Labi gan, ka ķeizars izsludināja to pierakstīšanos, tik daudz cilvēku mūsu mazajā pilsētiņā nekad vēl nav bijis. Un visi izsalkuši un tik pērk un pērk. Betlēmes maize, svaiga maize, vakara cepiens! Tikai pus denārijs, kungs. Veseli ēduši!
Viens ceļinieks, nopircis maizi, dodas pierakstīties. Arī tur jāsamaksā.
Nāk vēl divi cilvēki. Dodas pie viesnīcas saimnieka.


Saimnieks: Sveicināti, Jūs noteikti būsiet pārguruši!

1. cilvēks: Jā, Tik garš ceļš!

2. cilvēks: Mēs meklējam, kur varētu palikt pa nakti!

Saimnieks: Jā, zinu, zinu. Mana viesnīca gan jau ir pārpildīta, nemaz nezinu, vai būs vēl kāda brīva vieta…vajadzēs paskatīties.

Saimnieks zīmīgi nokrekšķinās, liekot saprast, ka visu var sarunāt, ja vien ir nauda.

1. cilvēks: Attapdamies: Mēs varam samaksāt!

2. cilvēks: Lūdzu, ļaujiet mums palikt!

Saimnieks: Nu labi, māja gan ir pilna, bet jums vieta atradīsies! Nāciet iekšā.

1. un 2. : O! Paldies…Viesi ieiet namā.

Saimnieks: Jā, jā, laiki ir labi! Kas prot izmantot izdevības, tas ir visādā ziņā gudrs cilvēks. Kā, piemēram, es! Vajag tikai uzņemt savā mājā īstos cilvēkus. Un tos es saožu jau pa gabalu.


Teicējs: Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc, ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Lk. 2:4-5

Uznāk Jāzeps ar Mariju.


Marija: Cik es esmu nogurusi!

Jāzeps: Jā, mums jāsameklē mājvieta!

Marija: Tas būs grūti, paskat, cik daudz cilvēku!

Jāzeps: Tomēr mēģināsim, gan Dievs mums palīdzēs! Tomēr vispirms
aiziesim pierakstīties.

Ierēdnis: Vārds?

Jāzeps: Jāzeps.

Ierēdnis: No kādas cilts?

Jāzeps: No ķēniņa Dāvida cilts.

Ierēdnis: Amats?

Jāzeps: Galdnieks.

Ierēdnis: Kā sievu sauc?

Jāzeps: Marija.

Ierēdnis: No kuras pilsētas?

Jāzeps: Nācaretes.

Ierēdnis: Nākošais!

Jāzeps un Marija dodas pie viesnīcas durvīm un klauvē. Iznāk viesnīcas saimnieks, pētoši noskata ceļiniekus un, sapratis, ka tie nav nekādi turīgie, izturas noraidoši.

Saimnieks: Nav vairs brīvu vietu. Meklējiet citur!

Jāzeps: Bet varbūt tomēr atradīsies kāds brīvs kaktiņš? Mana sieva gaida
bērniņu. Vismaz viņai vajadzētu kādu gultas vietu.

Saimnieks: Gultas vietu par velti neviens nedod. Un jūs jau, cik saprotu, neesat nekādi maksātāji, vai ne? Domīgi lūkojas uz Mariju. Es jau neesmu bez sirds. Es jau esmu labs cilvēks. Ne tāds kā tie tur. Ziniet ko, došu jums savu lopu kūti. Gani ar lopiem ir uz lauka. Kūtī būs kluss un silts. Vai tā nav laba doma! Ejiet tik uz kūti!

Jāzeps un Marija aiziet. Prožektori izdziest. Skan mūzika – ievads kora dziesmai. Nomaina dekorācijas.


2. aina

Kūts. Centrā silīte. Marija sēž, Jāzeps stāv kājās. Uz skatuves nostājas koristi ar aizdegtām svecēm rokās. Dziesma.

Teicējs: Un tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais dēls, un viņa to ietina autiņos un lika silē, jo tiem tur citur nebija telpas tai mājvietā. Lk. 2:6-7

Pēc dziesmas koristi noliek savas sveces pie silītes. Aiziet.

3. aina
Teicējs: Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus. Lk. 2:8

Uz skatuves kāpnēm nostājas četri gani ar laternām rokās.

1. gans: Vai jūs sadzināt aitas aplokā? Pārējie gani atbild apstiprinoši.

3. gans: Es paņēmu līdzi savu vismīļāko aitiņu. Viņai bez manis ir bēdīgi. Tev jau arī zem mēteļa kaut kas kust.

1. gans: Tas ir mans jēriņš. Viņš tik ļoti ir pieradis pie manis. Ja es viņu atstātu vienu, viņš blētu tik skaļi, ka pamodinātu visas pārējās aitas. Laikam jau esmu viņu izlutinājis…Cik šonakt skaidras debesis!

2. gans: Jā, paskatieties, cik spožas zvaigznes… un it sevišķi tā viena zvaigzne…

Visi gani: Kur?

2. gans: Nu tur! Rāda uz zvaigzni virs altāra. Tā nemirgo, bet spīd vienādi spoži.
Agrāk es tādu nebiju redzējis.

3. gans: Jāsapulcina aitiņas tuvāk ugunskuram.

4. gans: Jā, lai viņām ir drošāk! Ganāmpulkam aplokā arī ir labi un droši aiz augstajiem mūriem. Un arī mēs šeit esam ērti iekārtojušies, vai ne?

2. gans: Cik jauki ir tā pie ugunskura sildīties!

3. gans: Jā, un tik kluss visapkārt!

4. gans: Pilsētā gan cilvēku daudz! Tāda kņada, pērk un pārdod un meklē
naktsmājas. Mūsu mazajā Betlēmē nekad nav bijis tik daudz cilvēku.

1. gans: Tā gan, sabraukuši no malu malām.

2. gans: Traki tā braukt tik tālu prom no mājām. Es gan negribētu.

3. gans: Jā, kas tad pieskata viņu aitiņas? Gani neizpratnē parausta plecus.

2. gans: Tik ātri jau tā burzma neizklīdīs.

1. gans: Saimnieks vēl dažu labu jēriņu nokaus ciemiņiem…

Atspīd spoža gaisma, gani nobīstas. Pa vidus eju nāk eņģelis.

Visi gani viens caur otru sauc: KAS TAS?!?!?

Eņģelis: Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku,
kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu. Lk.2:10-12

Eņģelim pievienojas arī citi eņģeļi.

Visi eņģeļi: Gods Dievam augstībā,
Un miers virs zemes,
Un cilvēkiem labs prāts! Lk. 2:14

Eņģeļi aiziet.

1. gans: Tas bija eņģelis!

3. gans: Daudz, daudz eņģeļu.

2. gans: Viņi tik skaisti dziedāja.

1.,3.,4. : Jā! Ļoti skaisti! Un viņi dziedāja tikai mums

3. gans: Un mūsu aitiņām!

2. gans: Bet tas pirmais eņģelis kaut ko teica!

1. gans: Jā, viņš teica, lai mēs priecājamies, jo mums šodien Pestītājs dzimis…

4. gans: Jā, un ka Viņš ir mūsu ķēniņš!

3. gans: Eņģelis teica, ka mēs varam aiziet pie viņa ciemos. Iedomājies, ciemos
pie ķēniņa!

4. gans: Pagaidiet, bet kā mēs viņu atradīsim?

1. gans: Eņģelis teica, ka viņš ir ietīts autiņos un guļ silītē.
Bet silīte taču atrodas … kūtī?!

2. gans: Vai tas varētu būt, ka ķēniņš piedzimis kūtī un guļ silītē?

3. gans: Bet tieši tā eņģelis teica!

1. gans: Šajā apvidū ir tikai viena lopu kūtiņa un tā ir mūsējā!!!

3. gans: Tad jau tas nav tālu.

4. gans: Ejam!

3. gans: Bet, kur paliks aitiņas?!

2. gans: Ņemsim viņas līdz.

Visi aiziet skaitīdami: Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
4. aina.


Teicējs: Un tie steigdamies nāca un atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu.Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Lk.2:16-19

Gani uzkāpj uz skatuves un sačukstas.

1. gans: Tas ir tas bērniņš, par kuru eņģeļi mums pavēstīja!
2. gans: Viņš ir Ķēniņš, tad pielūgsim Viņu.

Gani nometas ceļos un pielūdz Bērnu silītē. Mūzika.



5. aina

Teicējs: Tā piedzima Jēzus Kristus, Dieva sūtītais, cilvēku Glābējs. Šis vīrs, pēc kura dzimšanas pasaule skaita savu laiku, piedzima kūtī, tika guldīts lopu silītē un pat tā nepiederēja viņam pašam. Viņš teica par sevi, ka savas zemes dzīves laikā viņam nebija kur savu galvu nolikt. Viņš bija Ķēniņš, bet Viņam nebija armijas, Viņš bija Valdnieks, bet viņam nebija miesassargu. Viņam seko miljoniem cilvēku, bet Viņš mācīja ļaudis, iekāpis svešā laivā. Viņš iejāja Jeruzālemē uz ēzelīša, ko Viņš bija aizņēmies. Viņš turēja pēdējo mielastu izīrētā telpā. Viņš neprasīja sev neko. Vienīgā mājvieta, kuru Viņš vēlētos iegūt, ir cilvēka sirds.

Kad Viņa māte Marija Betlēmē meklēja vietu, kur Jēzum piedzimt, viņai teica: „Vietu nav” Vēl arvien daudzi cilvēki tā saka: „Jēzu, Tev manā sirdī vietas nav.”

„Pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Jņ. 1:10-12

Kā ir ar tavu sirdi? Kas tur valda? Tā ir Ziemassvētku vēsts: Vienīgā vieta, kur Jēzus Kristus vēlas mājot ir cilvēka sirds. Un kad Viņš tur ienāk, tad notiek brīnums.

Mūzika. Nodziest prožektori. Uz skatuves paliek tikai silīte. Aiz silītes stāv Jēzus.

III cēliens
aina

Uz skatuves uznāk ģimene.

Vecmāmiņa: Skaists dievkalpojums bija, es pat apraudājos.

Tēvs: Baznīcā esam bijuši, tagad brauksim mājās, ēst baigi gribās.

Māte: Bērni, nāciet. Nākošgad atkal atnāksim.

Visi aiziet, paliek tikai zēns. Viņš stāv pie silītes. Skan mūzika. Zēns nometas ceļos.

Zēns: Jēzu…tu teici, ka vienīgā mājvieta, kur Tu gribi dzīvot, ir sirds. Un, ka tur, kur Tu dzīvo, notiek brīnums. Jēzu Kristu, ienāc manā sirdī! Un vēl, ienāc manās mājās – pie mammas, tēta, vecmāmiņas un māsas. Es tevi gaidīšu. Āmen.

Zēns pieceļas, tad aiziet. Mūzika. Prožektori nodziest. Nomaina dekorācijas.

aina

Ģimenes istaba parastā daudzdzīvokļu namā. Eglīte istabas stūrī. Skan skaļa mūzika. Māte klāj galdu. Tēvs liek dāvanas zem eglītes. Abi mēģina sarunāties, pārkliedzot mūziku. Beidzot galds ir saklāts.

Māte: Bērni! Nu cik reizes jāsauc? Pie galda!

Ieskrien abi bērni un cenšas viens otru noķert, skrienot apkārt galdam. Istabā ienāk vecmāmiņa, bērni viņu gandrīz nogāž no kājām.

Vecmāmiņa: Gāzīs vēl vecu cilvēku nost no kājām. Ka sadošu jums abiem,
nezināsiet vairs ne rīta, ne vakara! Draud ar savu spieķi.

Māte: Bērni, kas jāsaka?

Bērni: Piedod…

Māte: Sēdieties nu vienreiz pie galda. Vīrs, nu izslēdz taču to mūziku.

Tēvs: Kas tev atkal nepatīk?

Meitene: Es sēdēšu uz šī krēsla, jo tas ir tuvāk eglītei.

Zēns: Kāpēc tu? Es tur gribu sēdēt!

Meitene: Nekā nebija, meitenēm ir priekšroka!

Zēns: Paklausies…

Istabā ienāk Jēzus. Neviens Viņu neredz. Viņš pieiet pie zēna un uzliek roku viņam uz pleca. Uz mirkli visi „sastingst”, skan klusa mūzika.

Zēns: Labi, sēdi tur. Ir taču Ziemassvētki.

Tēvs: Siev, bet kur tad ir alus”??? Kur mans aliņš?

Māte: Varbūt šoreiz iztiksi? Aizmirsu nopirkt.
Un vispār, tu jau par daudz dzer to alu.

Tēvs: Atkal sāksi?! Tu man visus svētkus sabojāji!!! Bez alus vispār nav svētku! Braukšu nopirkt, ja jau tu nevarēji to izdarīt.

Māte: Lūdzu, nebrauc prom, ēdiens atdzisīs.
Mēs taču visi sēžam jau pie galda.

Tēvs strauji pielec kājās, dusmās saviebtu seju. Bet Jēzus pienāk pie viņa un uzliek roku viņam uz pleca. Visi „sastingst”, skan klusa mūzika. Tēvs apsēžas.

Māte: Es tev varu piedāvāt kafiju…

Tēvs: Nu labi, lai būtu kafija.

Jēzus pieiet pie vecmāmiņas un uzliek savu roku viņai uz pleca. Visi „sastingst”, skan klusa mūzika.

Vecmāmiņa: Bērni, panāciet šurpu! Bērni pieiet un nostājas katrs savā pusē vecmāmiņai. Man priekš jums kaut kas ir, kaut kas garšīgs. Iedod katram kādu saldumu. Jūs jau esiet mani mīļie, labie mazbērniņi! Vai gribiet es jums pastāstīšu kādu interesantu stāstu?

Bērni: Jā, vecmāmiņ, stāsti par savu dzīvi, kad tu biji maziņa!

Bērni apsēžas vecmāmiņai pie kājām un klausās stāstu. Māte iedod tēvam kafiju. Tētis viņu apkampj un abi laimīgi lūkojas viens otrā un uz bērniem. Un Jēzus stāv aiz viņiem, svētījot pacēlis rokas.

aina

Istabā palicis tikai zēns un Jēzus.

Zēns: Šovakar viss bija citādāk. Tētis, mamma, vecmāmiņa, māsa un arī es pats biju citādāks. Kāpēc? Kas notika šovakar?

Jēzus: Vai tu atceries, ko tu šodien lūdzi baznīcā?

Zēns: Jā, es lūdzu, lai Jēzus ienāk manā sirdī
un lai Jēzus ienāk arī manā ģimenē.

Jēzus: Jā, to tu lūdzi…

Zēns: Strauji pielecot kājās. Tā lūgšana piepildījās!!!! Pagriežas pret Jēzu. Tu ienāci mūsu ģimenē un tāpēc viss bija citādāk.
Tu tas biji, Jēzu, kas visu izmainīja!!!

Jēzus: Tas jau ir Ziemassvētku brīnums.