Cilvēka kārības vai Dieva griba/ Draudzība ar pasauli

Jēkabs rakstīja kristiešiem, kuriem bija dažādas problēmas. 3.nodaļu Jēkabs noslēdz ar vārdiem ”Tie kas sēj miera sēklas pļaus to, kas ir taisnīgs(3:18) 4.nodaļā Jēkabs raksta par cilvēka sirds grēcīgumu. 3.nodaļa beidzas ar vārdiem par mieru, tad nākamā nodaļa Jēkaba vēstulē ar karu 4:1- 1 No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jēkabs raksta par karu, kas norisinās ticīgos un viņu starpā- un Dievs ir apbēdināts, kad sadraudzību izjauc nesaskaņas, jo Dievs vēlas laimēs būtu vienoti it visā.! Draudzē un vienam ar otru brāļu un māsu mīlestībā. Jēkabs norāda 4:2- Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Un 3pantā min, ka neiegūstam jo lūdzam ar ļaunām sirdīm. Ik dienas notikumos tas atspoguļojas. Kari pasaulē un kari kristiešu dzīvē sākas ar cīņu cilvēku sirdīs. Tādi cilvēki nepiedzīvos lūgšanu spēku, vai nu viņi aizmirst lūgt, vai arī to motīvi ir egoistiski. Tāpēc, ka tie ir neatsaucīgi pret Dievu, Dievs būs neatsaucīgs pret tiem un tie neko nesaņems. Jēk. 4. nodaļas pirmie panti raksturo ticīgos kā sašķeltus iekšēja rūgta strīda dēļ.

Pārdomām!!!!!!

Bībelē ir daudz apsolījumu par lūgšanu, jo pārāk bieži, kad mēs lūdzam nekas nenotiek- Ir jāapstājas un jājautā sev pašiem, kāpēc nekas nenotiek manā dzīvē. Vai tas ir grēka rezultāts, jeb tā nav Dieva griba. Apstājies un lūdz, lai Svētais Gars tev to uzrāda. Bet ļoti daudzi atmet cerības un pārtrauc cik bieži mēs vainojam Dievu, ka netiek atbildētas mūsu lūgšanas, bet mums vajadzētu paskatīties uz mūsu pašu kļūdām, nevis tajās vainot Dievu.

Jk. 4:1-3, Jēkabs saviem lasītājiem uzdod jautājumu: vai viņi domā pakļauties Dieva gribai, vai arī apmierināt savas kārības laicīgās baudās? Jēkabs brīdina, ka dzīve, kuras mērķis ir baudas un īslaicīgu velmju apmierināšana noved vienīgi pie ķildām, naida un šķelšanās. „Jūs iekārojat, bet neiegūstat, jūs nogalināt un degat skaudībā, bet nevarat sasniegt.” (Jēk. 4:2) Atkārtotās atsauksmes uz skaudību, iekārošanu un baudkāri (sal. ar Jēk. 3:14, 16) atspoguļo redzējumu, kas ir līdzīgs Jēzus paustajam Kalna svētrunā, kur redzeslokā ir iekšēja motivācija, nevis tikai ārējas darbības. Tāpēc nogalināšana, iespējams, ir domāta plašākā nozīmē, ietverot arī dusmas. “Nemieru rada mīlestība pret savu es. Ja esam piedzimuši no augšienes, mums būs tāds pats prāts, kāds bija Jēzum, tāds prāts, kas Viņam lika pazemoties, lai mēs tiktu izglābti. Tad mēs nemeklēsim augstāko vietu. Mēs ilgosimies sēdēt pie Jēzus kājām un mācīties no Viņa. Mēs sapratīsim, ka mūsu darba vērtību nenosaka sevis izrādīšana un pasaulē saceltais troksnis vai mūsu pašu spēka radītā aktivitāte un dedzība. Mūsu darba vērtība ir proporcionāla Svētā Gara saņemšanai. Uzticēšanās Dievam atraisa svētākās gara īpašības, tā ka mēs varam saglabāt pacietību.” (E. Vaita „Laikmetu ilgas” 330., 331. lpp.)

Citāts: Aleksandrijas Filons savā laikā rakstīja'' Palūkojieties uz nepārtraukto karošanu, kas verd starp cilvēkiem pat miera laikā, kas notiek ne tikai starp tautām, valstīm un pilsētām, bet arī starp atsevišķām mājām, vai starp cilvēkiem. Palūkojieties uz neaprakstāmām vētrām, kuras ļaužu sirdis saceļ dzīves straujais ritējums, un tikai padomājiet, vai kāds tādā vētrā un starp tādiem mētājošiem milzīgiem jūras viļņiem spēj saglabāt mieru??? Visiem kariem ir viens mērķis, ko sasniegt, iegūt varu dzīšanās pēc goda, dzīves īslaicīgām baudām. Iekāre noved pie ienaida, škelšanās. Iekāre tā ir ļaunuma sakne, kas sagrauj cilvēku dzīvi rada skelšanos.

Tit.3:3

Jo arī mēs kādreiz bijām neprātīgi, nepaklausīgi, maldījāmies, kalpodami dažādām iekārēm un priekiem, dzīvodami ļaunprātībā un skaudībā, ienīsti un cits citu nīzdami.

Bet tad : Dievs atbrīvo un atjauno Svētajā Garā.

Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem,
Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā,

Dzīšanās pēc kārībām noved pie:

1. Tas padara cilvēkus savstarpēji naidīgus. Kārības bieži vien ir: nauda,vara, prestižs, pasaulīgie materiālie labumi. Paklausība Dieva gribai cilvēkus apvieno, jo tāda jau arī ir viņa griba, lai tie cits citu mīlētu un cits citam kalpotu, bet sekošana kaislību aicinājumam uz baudām sasķeļ.
2. Kaislība uz baudu aizver iespēju lūgt. Ja cilvēks lūdz Dievu tikai apmierināt viņa velmes, Dievs nevar atbildēt uz tik egoistiskām lūgšanām. Patiesai lūgšanai jabeidzas ar vārdiem''Tavs prāts lai notiek''

Jk.4:4-8,-

Autors te domā par garīgu neuzticību, nevis miesisku. Jer.3:20- Bet vai! Kā sieva ir neuzticīga savam draugam, tā arī jūs Man esat bijuši neuzticīgi, Israēla nams!" saka Tas Kungs. Baznīca ir Kristus līgava''

2.Kor.11:2- Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu. ,

Efez. 5:24-28- 24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
25 Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā,
26 lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu,
27 Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.
28 Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu.

Ļoti bīstama ir kristiešu draudzība ar pasauli.. 4.pantā Jēkabs nosauc kristiešus tos kristiešus, kas ir pieņēmuši pasaules filozofiju un dzīvo saskaņā ar to, nevis seko Dievam, par ''laulības pārkāpējiem'' Viņš uzskata, ka kristieši kuru domas tiek vērstas uz pasauli pārkāpj laulību jeb savienību ar Kristu. Jo Kristus ir draudzes galva.

Jēzus teica: ''Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. ( ,Mateja 6:24)

1 Jņ. 2:15- Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības;

Tiek runāts par pasauli, kura ir nomaldījusies no patiesības un nepazīst Dievu. Rom. 8:7-8, -Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj. Miesas cilvēki nevar patikt Dievam.

Veltot savu dzīvi pasaulīgām lietām cilvēks kļūst naidīgs Dievam.

Pārdomām:

Dievs uzskata pazemību par lielu tikumu. Viņš saka, ka ienīst lepnumu un augstprātību(Sal.p.8:13) Bijība Tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augstprātību un ikvienu ļaunu ceļu, un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām. Bijība tā Kunga priekšā, kas sasniedz visu un ved uz rezultātu, bet lepnība kas noved pie posta un ved prom no Dieva gribas.

Fil.4:13-

Kāds ir patiesi pazemīgs cilvēks: tas, kas pakļaujas pilnīgi Dievam. Tas, kas pretojas velnam, noraidot viņa plānus un stājoties viņam pretī. Tāds, kas tuvojas Dievam Ebr. 7:19, Jk. 4:8- Dievs priecājas, kad viņa bērni tuvojas Viņam mīlestībā un lūgšanā. Ka zina grēka noželas vērtību. Viņš rauda, ka ir bijis neuzticīgs Dievam.

Fil.4:13- Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru,

tas parāda, ka ar Dievu mēs visu spēsim, tāpēc mums ir jāturas pie Dieva, jāpakļaujas Viņa gribai, jābūt pazemīgiem Dieva priekšā un ar bijību jāizturas pret Dieva noliktiem likumiem, lai mēs iemantotu svētības savā dzīvē.

Dievs parāda žēlastību kam, pazemīgajiem, kāpēc? Augstprātīgs cilvēks neapzinas savu patieso stāvokli un vajadzību. Viņš domā, ka viņam nekā nevajag, nesaprot, ka patiesībā ir nabags, akls un kails. Pazemīgs gars nes mūs pie Dieva, lepnums padara Dievu par mūsu ienaidnieku.

Lepnība:

Kas ir lepnība? Rakstura īpašība, kas izpaužas pārmērīgi labās domās par sevi.

Tas, kas uzskata sevi augstāk par citiem cilvēkiem. Lepnība ir visa ļaunuma sakne. Tāpēc Dievs mūs jau brīdināja, ka stājas pretī lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību. Viena no lepnības pazīmēm ir domāt, ka mēs esam labāki par citiem. Lepns cilvēks nekādi nevar pieņemt domu, ka citi cilvēki ir tikpat vērtīgi kā viņš

Lepnu cilvēku raksto piemēram:

1. Personīgā svarīguma sajūta.
2. Sevis un citu pazemošana, noniecināšana (piemēram: “es esmu tāds grēcinieks”)
3. Doma par to, ka esmu labāks par citiem.
4. Lielība.
5. Citu cilvēku nopelnu piesavināšanās.
6. Manipulēšana ar citiem cilvēkiem sava labuma gūšanai.
7. Tieksme kontrolēt situāciju, atsakoties uzņemties atbildību (sūdzēšanās par to, cik viss ir slikti, bet kad piedāvā pārņemt iniciatīvu, tad atrunājas ar to, ka nav laika).
8. Pastavīga vēlme būt uzmanības centrā.
9. Augstprātīga attieksme un uzvedība.
10. Citu cilvēku uzlūkošana no augšas.
11. Izrādīt savu apģērbu un talantus, kas varētu liecināt par turīgumu un pārākumu.
12. Atteikšanās no palīdzības.
13. Uzņemties uz sevi vairāk darbus, nekā var izdarīt.
14. Pļāpīgums un tieksme runāt par savām problēmām.
15. Tieksme apvainoties.
16. Domāšana par to, ko citi par mani domā un runā.
17. Atteikšanās mainīties, vai domāt par to, ka vajadzētu mainīties
18. Savas uzvedības manieres mainīšana artkarībā no tā, ar tu ko runā.
19. Nepateicība.
20. Tieksme vienmēr izteikt pēdējo vārdu («Jums ir taisnība, bet…»). ).
21. Atgādināšana citiem cilvēkiem par viņu kļūdām.

Viņš nezina savas vajadzības, jo sajūsminās par sevi pašu un aizmirst kas tam nepieciešams un kur nu vel redzēt, kas citam vaajdzīgs.

1. Sargā savu neatkarību un varu.
2. Viņš nepazīst savu grēku un nezin no kā viņam ir nepieciešama pestīšana, atbrīvošana.

Pazemība ir ceļš uz godu. Bībele saka: „Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana pamācības 29:23)

Pazemīgs cilvēks

1. Ja velnam izrādīs pretestību viņš bēgs. 1.Pet. 5:8-9- 8 Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.
   Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē.
   velns var cīnīties ar mums, bet mūs nevar uzvarēt, jo esam Dieva bērni. Spilgts piemērs un iedvesma no kā mēs varam mācīties ir Jēzus, kad tas tika kārdināts, kurās Jēzus pastāvēja ar Dieva vārdu.
2. Pazemīgs cilvēks zina, ka viņam dota privilēģija pieeja pie Dieva, jo tie saņems žēlastību.

Jes.57:15-'' Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem,kam sagrauzts un pazemīgs gars''

Apzinoties savu vājumu,ka vieni paši neko nespējam un esot pazemīgiem un paklausīgiem Dievam mēs smelsim spēku no Dieva.

Ebr. 4:16,- Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā. 


Svētruna sludināta Auces baptistu draudzē 09.07.2017 ( Arnolds Bērziņš)