Dievs ir mīlestība 2.Daļa

Dievs ir mīlestība – sajūtams
Mēs Dievu nevaram redzēt, bet sajust varam, dažkārt visai spēcīgi. Dieva mīlestība ir tā, kas liek mums tiekties pēc viņa. Mīlestība ir attiecības un, lai tās būtu pilnīgas tai jābūt abpusējai. Mēs Dieva mīlestību sajūtam, bet vai viņš sajūt tavējo? Ja kāds saka: “Nu dziļi sirdī es jau Dievu mīlu,” tas nozīmē tikai to, ka esmu savu mīlestību dziļi sirdī iesprostojis. Jānis raksta “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” Palikt mīlestībā uz Dievu un uz cilvēkiem, nozīmē palikt ar Dievu. Un patiesībā šie vārdi saka vēl vairāk – tas nozīmē ielaist Dievu sevī. Tāpēc viņam ir svarīgas tavas attiecības ar kaimiņiem – labajiem un ļaunajiem. Pat ja kāds no cilvēkiem ar kuriem tev regulāri jāsatiekas ir lielākais no visiem iedomājamiem ļaunumiem, viņu izmainīt var tikai šī patiesā Dieva mīlestība. Šādus cilvēkus mums ar savām pamācībām mainīt nav iespējams, bet, ja tu viņus nemīli, tad tu ierobežo Dieva mīlestību, kura ir tevī. Tas nozīmē ierobežot Jēzu un tas nozīmē, nevis apliecināt, bet aizliegt.
Mums nav viegli mīlēt, tas tiesa. Tāpēc pats svarīgākais, ir būt ciešās attiecībās ar mūsu Glābēju Jēzu pašiem, lai tā mīlestība, kas jums dāvāta, būtu pilnīga. Tad Dievs būs sajūtams gan tev, gan taviem apkārtējiem.

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas. (1.Kor.13:4-8a)

Kā saule liek atplaukt dabai pavasarī un vasarā, tā Dieva Svētais Gars liek cilvēka sirdī brīnišķīgāko no dāvanām – mīlestību, kas tuvākam ļauna nedara un nekad nebeidzas. Tas ir tas veids kā Gars dara dzīvu Dieva vārdu un burtu, kas mums dots. Jo tad šeit nav vairs baiļu un aprēķina. Ir patiesa, tīra un brīva mīlestība uz Dievu un savu tuvāko. Tā mēs visi esam Dieva ģimene – viena Debestēva bērni un brāļi un māsas Kristū. Mēs varam daudz ko dzīvē nesaprast un nezināt, taču ar lieliem un neizdzēšamiem burtiem mums ir jāieraksta savās sirdīs tieši šie vārdi no Bībeles – DIEVS IR MĪLESTĪBA. Tas ir mūsu ticības un cerības pamats par pestīšanu Kristū. (Jāņa ev. 3:16) Tā ir mūsu paļāvība un drošība visos dzīves gadījumos, jo .. „nekas mūs nevar šķirt no Viņa mīlestības ..” (Romiešiem 8: 39) „Bez apstājas Dievs savā mīlestībā mums dara vienmēr labu un tikai labu, sarga mūs nakti un dienu, liek saulei spīdēt un mēnesim un no zemes izaugt labībai, apģērbam un visam, kas mums vajadzīgs. Un tā tas katru gadu, katru dienu un katru acumirkli. Kāds prieks dzīvot šai brīnišķīgajā Dieva mīlestības darbu pasaulē!” (Mārtiņš Luters)

Tur, kur ir patiesa mīlestība, tur vienmēr būs ziedošanās. Tāpēc mana mīlestības mēraukla ir mana spēja ziedoties. Mēs runājam un apgalvojam to, ka mēs mīla Dievu, mēs iedvešam sev šo patiesību, taču mēs nedrīkstam aizmirst faktu, ka mūsu mīlestības pret Dievu mēraukla nav tikai mūsu mutes apliecība. Tās mēraukla ir mūsu ziedošanās!
Pats Dievs ir mīlestības etalons, Viņš ir mīlestības pilnība. Pie kā vēl mēs varētu mācīties mīlēt, ja ne pie Dieva. Mēs šajā pasaulē piedzimstam kā egoisti. Grēks tas ir egoisms, tā ir dzīve sev: man ir interesanti, man ir patīkami, man gribās, tāpēc es to daru, man nepatīk, es negribu, tāpēc es to nedaru.
Patiesā aina par neatdzimušu cilvēku ir šāda-viņš dzīvo sev, savam komfortam, domā tikai par to, kas viņam ir izdevīgi un labi, visas viņa domas ir egoistiskas.
Tomēr, tad kad Dievs satiekas ar cilvēku, kad cilvēks pieņem Jēzu Kristu savā sirdī, kaut kas viņā izmainās. Dieva mīlestība piepilda viņa sirdi. Dievs ir mīlestība, tāpēc tad kad pieņemam Kristu savās sirdīs, Viņa mīlestība iemājo un dzīvo mūsos.
Ja Dievs ir mīlestība, kam apstiprinājumu mēs redzam Bībelē, tad mums ir jānoskaidro, kā mīlestība uzvedās, ņemot par piemēru Pašu Dievu.

«Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību» (Jāņa 3: 16)

Dievs tik ļoti iemīlēja pasauli, ka atdeva pašu dārgāko, Savu vienpiedzimušo Dēlu. Viņš ziedoja Savu Dēlu, lai grēks vairs nevaldītu pār mums, lai mēs nedegtu mūžīgi elles ugunīs, lai mums nākotnē būtu cerība.
Kā mēs varam zināt un noticēt tam, ka Dievs mūs mīl? Mēs varam par to lasīt Bībelē, bet vai Viņa mīlestība ir tikai vārdos? Mēs varam lasīt, ka Dievs mūs mīl, un tas ir vispatiesākais pravietiskais vārds, kuru Dievs tev saka katru dienu, kad tu nāc Viņa klātbūtnē. Tomēr mēs zinām ka Dievs mūs mīl ne tikai tāpēc, ka Viņš to saka, bet tāpēc ka ar Savu upuri Dievs mums ir pierādījis Savu mīlestību.

«Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.» (Rom.5:

Pievērsiet uzmanību frāzei «Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda» Dieva mīlestība ir pierādīta mīlestība. Tā ir pierādīta ar upuri.

 



Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki
 
Attiecīgi, upuris ir mūsu mīlestības mēraukla un pierādījums!
Katram no mums ir vajadzīga šī mīlestība, tāpēc ka tā mūs dziedina un dod mums uzdrīkstēšanos.

Mana ziedošanās nosaka to, cik ļoti es mīlu Dievu!

Mīlestība nav jūtas, tā ir spēja ziedoties, bet ziedošanās ir lēmums. Mīlestībā protams ir arī jūtas. Ja mēs mīlam Dievu, tad mūsu attiecībām ar Dievu nevajadzētu būt tikai jūtu līmenī.
Bībelē tiek runāts par cilvēkiem, kurus Dievs sauc par Saviem draugiem. Kas īpašs ir šajos cilvēkos? Viņi visi pierādīja savu mīlestību pret Dievu ar savu ziedošanos. Viņi neatļāvās darīt daudzas lietas tikai tāpēc, ka viņi mīlēja Dievu un vēlējās būt sadraudzībā ar Viņu.
Mana spēja ziedoties, nosaka, cik ļoti es mīlu Dievu.