Dažus cilvēkus moka nemiera gars. Viņi vienmēr gribēs riskēt. Bet citi prot mierīgi dzīvot tādos apstākļos,kādos jau nu dzīvo. Arī dēli, par kuriem lasām šodien, bija atšķirīgi.
Jaunākais dēls nav mierā ar pelēko ikdienu, tāpēc izmanto savas tiesības uz mantojumu un lūdz to jau priekšlaicīgi, tādējādi faktiski atklājot, ka vēlētos,kaut tēvs būtu jau miris. Viņam ir apnikušas ģimenēm es vērtības un tradīcijas,viņš grib prom. Izraēlā tādu rīcību uzskatīja par milzīgu apvainojumu. Bija uzskats, ka naudai jāpaliek ģimenē un savā zemē, tad tā varēja nest svētību. Bet jaunākais dēls pārkāpj šos likumus, aizejot uz svešu zemi un notriecot naudu ar pagāniem, kuri izraēliešu acīs bija nešķīsti. Pēc bauslības likumiem nepaklausīgus bērnus galējā gadījumā pat varēja nomētāt ar akmeņiem. Tāds būtu gals, kas sagaidītu pazudušo dēlu pēc likuma.
Vecākais dēls visu laiku ir bijis mājās, tomēr arī viņš te nejūtas laimīgs. Viņam dzīve kopā ar tēvu ir smags darbs, par kuru viņš pat nesaņem to, pēc kā ilgojas– teļu, lai varētu līksmoties kopā ar draugiem (ne jau ar tēvu). Bet viņš būtu varējis, ja vien būtu to lūdzis tēvam (31.p.). Tik bieži arī mēs neprotam novērtēt to, kas mums ir un ilgojamies pēc neesošā, lai arī neesam tik nekaunīgi, lai rīkotos kā jaunākais dēls.
Tēva sirds neklausa Vecās Derības likumam un nesoda pārnākušo dēlu, bet pieņem viņu mīlestībā. Tēva sirds zina, ka projām no mājām, projām no tēva mīlestības,bērns ir miris. Viņš pieņem dēlu atpakaļ, dodot jaunu dzīvību.
Jaunākais dēls nav mierā ar pelēko ikdienu, tāpēc izmanto savas tiesības uz mantojumu un lūdz to jau priekšlaicīgi, tādējādi faktiski atklājot, ka vēlētos,kaut tēvs būtu jau miris. Viņam ir apnikušas ģimenēm es vērtības un tradīcijas,viņš grib prom. Izraēlā tādu rīcību uzskatīja par milzīgu apvainojumu. Bija uzskats, ka naudai jāpaliek ģimenē un savā zemē, tad tā varēja nest svētību. Bet jaunākais dēls pārkāpj šos likumus, aizejot uz svešu zemi un notriecot naudu ar pagāniem, kuri izraēliešu acīs bija nešķīsti. Pēc bauslības likumiem nepaklausīgus bērnus galējā gadījumā pat varēja nomētāt ar akmeņiem. Tāds būtu gals, kas sagaidītu pazudušo dēlu pēc likuma.
Vecākais dēls visu laiku ir bijis mājās, tomēr arī viņš te nejūtas laimīgs. Viņam dzīve kopā ar tēvu ir smags darbs, par kuru viņš pat nesaņem to, pēc kā ilgojas– teļu, lai varētu līksmoties kopā ar draugiem (ne jau ar tēvu). Bet viņš būtu varējis, ja vien būtu to lūdzis tēvam (31.p.). Tik bieži arī mēs neprotam novērtēt to, kas mums ir un ilgojamies pēc neesošā, lai arī neesam tik nekaunīgi, lai rīkotos kā jaunākais dēls.
Tēva sirds neklausa Vecās Derības likumam un nesoda pārnākušo dēlu, bet pieņem viņu mīlestībā. Tēva sirds zina, ka projām no mājām, projām no tēva mīlestības,bērns ir miris. Viņš pieņem dēlu atpakaļ, dodot jaunu dzīvību.
Ko tev izsaka vārdi„Viss, kas ir Mans, ir arī tavs”? Kas ir tas, kas pieder Dievam un arī tev?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru