Šodienas Vecās Derības notikums ļoti daudz runā par attiecību atjaunošanu. Lai Ābrāms sekotu Dievam, Tas Kungs dod viņam apsolījumus. Un tā noteikti ir patiesība, kas ir lielas uzmanības vērta. Šeit parādās tas, kā Dievs darīs iespējamas attiecības ar cilvēku. To pamatā ir likti apsolījumi. Dievs nedraudēs, nepiespiedīs, nelietos represijas un iebiedēšanu. Dievs savu sarunu ar cilvēku, pirmāmkārtām, balstīs uz apsolījumiem. Viņš cilvēku vienkārši aicinās, nevis teiksim dzīs vai trieks. Ievērosim, ne Ābrāms uzrunā Dievu, bet Dievs aicina un Viņš arī apsola svētību.
Es tevi svētīšu... Ābrāms deva savu piekrišanu un gāja. Šo – “jā” vārdu, noteikti vajadzētu īpaši ievērot. Es domāju, ka tieši tajā arī var saredzēt to, kāpēc vēlāk šis vīrs tiks sauksts par ticības tēvu. Tas, ko Svētie Raksti sauc par ticību, tas vislābāk ir ieraugāms tajā, ko dara Ābrāms. Ticība nav vienkārša piekrišana kādam noteiktam uzskatam vai pasaules redzējumam, kā tas šodien daudzviet tiek saprasts. Ticība ir kā roka, kura satver Dieva apsolījumus un dara tos par saviem. Un, savukārt, neticība varētu būt arī kā roka, kura šajā gadījumā ir savilkta ciešā dūrē, kas neļaujas šos apsolījumus Dievam tajā ielikt.
Apsolītā zeme nav tukša, tā ir aizņemta. "Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi." Tas liek Ābrāmam atklāt nākamo soli attiecībās ar Dievu. Dievs sniedz skaistus svētības apsolījums, bet vienlaikus Dievs arī māca tiem uzticēties. Māca sagaidīt to laiku un brīdi, kad tie patiesi piepildīsies.
Un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. Un no turienes viņš devās kalnos, austrumos no Bēteles, un nostiprināja savas teltis, tā ka Bētele bija rietumos un Aja austrumos; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam un piesauca Tā Kunga Vārdu. Un Ābrāms devās tālāk un tālāk uz dienvidiem. Ar šiem vārdiem šodienas Vecās Derības stāsts tiek noslēgts. Un tas noteikti ir zīmīgi. Ļoti svarīga ir šī Ābrāma atbildes reakcija. Viņš ceļ altāri, vietu, kur piesaukt Dievu visiem redzot. Viņš iet un ceļ nākamo.Viņš iet un nes šo Dieva gaismu pasaulē. Ar to viņš it kā pasaka visiem, kas viņu redz – pielūgsmes un piesaukšanas vērts ir tikai viens Dievs. Dievs Tas Kungs, kas man atklājās žēlastībā un mīlestībā. Dievs, kas nevis biedē, pieprasa un paģērē upurus, bet Dievs, kas, pirmāmkārtām, apsola. Dievs, kas dod savas svētības, aizsardzības, gādības, mīlestības, želatības apsolījumus. Tādu Svētajos Rakstos ir pārpārēm un ir domāti ne tikai kādiem konkrētiem cilvēkiem pagātnē, bet ikvienam, kas savu ticības roku ir gatavs turēt atvērtu. Te varam jautāt arī sev, cik lielā mērā, cik daudzus no tiem esam atklājuši kā savus? Kā sev teiktus Dieva apsolījuma vārdus...
Ābrāmu pagodinoši dēvē par ticības tēvu. Tas ir ļoti spēcīgs apzīmējums. Tajā noteikti ir ietverts ļoti daudz. Un arī mēs šodien varam jautāt, kāpēc Svētajos Rakstos tik daudz uzmanības ir veltīts šim vienam cilvēkam? Tam varētu būt divi iemesli. Pirmkārt, Ābrāmam bija lemts tapt par tās tautas tēvu, no kuras šajā pasaulē nāks Pestītājs, Jēzus Kristus. Savukārt, otru iemeslu varētu izteikt šādi – kā Dievs rīkojās ar Ābrāmu, tā Dievs patiesībā rīkojās ar katru grēcinieku šajā pasaulē. Tieši tāpēc arī tik ļoti nozīmīgs ir šīs Ābrāma dzīves ceļš. Jo labāk mēs izprotam, kā Dievs runāja uz Ābrāmu, jo dziļāk mēs izprotam, kā Dievs runā uz mums.
. Mācīties šiem Dieva apsolījumiem sekot, mācīties sagaidīt to piepildīšanas laiku un vietu. Es domāju, ka tieši pretējo sevī jūtam visai bieži... Cik ātri un viegli mūsos gaist cerība uz Dievu, teiksim, saņemot sliktas ziņas, piedzīvojot zaudējumus, apkārtējo nosodījumu un naidu. Cik viegli cerība uz Dieva apsolījumiem piekāpjas mūsu paša garastāvokļa, noskaņojuma un dzīves daudzejādo izjūtu priekšā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru