Ko "Dievs apsolījis tiem, kas viņu mīl " (Jēk.vēst.1:12 ;)
12 Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl.
2:5
5 Klausaities, mani mīļotie brāļi, vai Dievs tos, kas pasaulei ir nabagi, nav izredzējis par bagātniekiem ticībā un tās valsts mantiniekiem, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl?
par Viņa likumu ievērošanu (Jāņa ev.14:15).Dieva apsolījumi Vecajā Derībā pauž patiesu kristieša cerību. Visatbildīgākajā brīdī, kad Pāvilu tiesāja, viņš runāja par nākamo balvu, kuras dēļ ir vērts zaudēt visu šajā dzīvē :
"Un nu es stāvu un topu tiesāts par to cerību - uz to no Dieva mūsu tēviem doto apsolīšanu ;
"Un nu es stāvu un topu tiesāts par to cerību - uz to no Dieva mūsu tēviem doto apsolīšanu ;
Jāņa ev 14:25
15 Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.
Par šo cerību ... es no tiem Jūdiem tieku apsūdzēts'' (Ap.d.26:27).
27 Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici."
Lielu savas dzīves daļu viņš veltīja Evanģēlija sludināšanai - prieka vēstij, kas
" mūsu tēviem apsolīta " , ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams (Ap.d. 13:32).
" mūsu tēviem apsolīta " , ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams (Ap.d. 13:32).
32 Arī mēs jums sludinām, ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš tēviem devis,
Pāvils skaidroja, ka ticība Dieva apsolījumiem, devusi viņam cerību tikt uzmodinātam no miroņiem (Ap.d. 26:6 - 8; sal.23:8)
6 Un tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs apsolījumu, ko Viņš mūsu tēviem devis,
7 ko mūsu divpadsmit ciltis cer iemantot, bez mitēšanās Dievam kalpodamas nakti un dienu. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.
8 Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?
7 ko mūsu divpadsmit ciltis cer iemantot, bez mitēšanās Dievam kalpodamas nakti un dienu. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.
8 Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?
Sal.23:8
Viņa apsolījumā dot mums mūžīgo dzīvi caur Kristu. Tāds nodoms Viņam bijis jau no aizlaikiem:
"Mūžīgas dzīvošanas cerībā, ko Dievs, kas nevar melot, no mūžīgiem laikiem ir apsolījis,
"Mūžīgas dzīvošanas cerībā, ko Dievs, kas nevar melot, no mūžīgiem laikiem ir apsolījis,
Jo tā dzīvība ir parādīta, un mēs to esam redzējuši, un apliecinājam un pasludinājam jums to mūžīgo dzīvību, kas bija pie tā Tēva un mums ir parādīta '' (1.Jāņ.1:2). Ka jūs tanī laikā bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un svešinieki tām apsolīšanas derībām, bez cerības un bez Dieva pasaulē '' (Ef. 2:12). Maz ticams, ka viņu iepriekšējā pagānu ticība deva tiem cerību un zināšanas par Dievu. Nezināt Dieva apsolījumus, par kuriem stāsta Vecā Derība, tas faktiski nozīmē būt " bez cerības un būt bez Dieva pasaulē." Atceraties, ka Pāvils nosaucis kristieša cerību kā "cerību uz apsolījumu, kas dotu no Dieva mūsu (ebreju) tēviem" (Ap.d. 26:6). "Kad tie neklausa Mozu (tātad pirmās piecas grāmatas Bībelē) un tos praviešus, tad tie arī neticēs, kaut ir kāds no miroņiem augšām celtos" (Luk.16:31). Daži cilvēki uzskatīja, ka viņiem pietiek tikai ar ticību par Jēzus augšāmcelšanos
Lk.16:30
30 Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.
bet Jēzus pats teica, ka ar to vien - nezinot pamatojumu Vecajā Derībā, - nepietiek. Jēzus izskaidroja, ka apustuļi pēc Viņa krustā sišanas zaudēja ticību tieši savas nevērīgās attieksmes dēļ pret Veco Derību :"Tad Viņš uz tiem sacīja : ak! jūs neprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko tie pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?Un sākdams no Mozus, no visiem praviešiem izskaidroja visus
Rakstus par Sevi" (Luk 24:25 - 27).
25 Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!
26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?"
27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izPievērsiet uzmanību Jēzus vārdiem, ka visa Vecā Derība runā par Viņu. Ne tāpēc, ka apustuļi nekad nebūtu lasījuši vai dzirdējuši vārdus no Vecās Derības , bet viņi nesaprata šo vārdu dziļāko jēgu. Lai stiprinātu patiesu ticību, svarīgāk ir pareizi izprast Dieva Vārdu, nekā vienkārši to lasīt. skaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.
26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?"
27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izPievērsiet uzmanību Jēzus vārdiem, ka visa Vecā Derība runā par Viņu. Ne tāpēc, ka apustuļi nekad nebūtu lasījuši vai dzirdējuši vārdus no Vecās Derības , bet viņi nesaprata šo vārdu dziļāko jēgu. Lai stiprinātu patiesu ticību, svarīgāk ir pareizi izprast Dieva Vārdu, nekā vienkārši to lasīt. skaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.
"Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis.
Bet, ja jūs neticiet viņa rakstiem , kā jūs ticēsiet Maniem vārdiem?" (Jāņa 5:46,47).
Bet, ja jūs neticiet viņa rakstiem , kā jūs ticēsiet Maniem vārdiem?" (Jāņa 5:46,47).
Neraugoties uz Bībeles lasīšanu, viņi nesaskatīja tajā reālu vēstījumu par Jēzu, kaut gan viņiem patika doma par apsolīto glābšanu. Jēzum vajadzēja pateikt:
"Meklējiet Rakstos (t..i. lasat tos uzmanīgi - Ap.d. 17:11), jo jūs domājat, ka tajos iegūsit mūžīgo dzīvību; bet tie ir , kas dod liecību par Mani " (Jāņ. 5:39). Tā var gadīties daudziem cilvēkiem, kuru zināšanas ir virspusējas par atsevišķām Vecās Derības vietām un nostādnēm : ja viņu zināšanas balstās uz nejauši izvēlētām lappusēm Rakstos. Tādā gadījumā Kristus
vārdi un Evanģēlija vēsts par Dieva Valstību joprojām aizslīd no cilvēka.Šai nodaļā mēģināts izskaidrot šādiem cilvēkiem Vecās derības apsolījuma reālo jēgu :
- Edenes dārzā,
- Noasam,
- Abraāmam,
- Dāvidam.
"Meklējiet Rakstos (t..i. lasat tos uzmanīgi - Ap.d. 17:11), jo jūs domājat, ka tajos iegūsit mūžīgo dzīvību; bet tie ir , kas dod liecību par Mani " (Jāņ. 5:39). Tā var gadīties daudziem cilvēkiem, kuru zināšanas ir virspusējas par atsevišķām Vecās Derības vietām un nostādnēm : ja viņu zināšanas balstās uz nejauši izvēlētām lappusēm Rakstos. Tādā gadījumā Kristus
vārdi un Evanģēlija vēsts par Dieva Valstību joprojām aizslīd no cilvēka.Šai nodaļā mēģināts izskaidrot šādiem cilvēkiem Vecās derības apsolījuma reālo jēgu :
- Edenes dārzā,
- Noasam,
- Abraāmam,
- Dāvidam.
Apsolījums Ēdenē!
Aizkustinošs stāstījums par vīrieša krišanu grēkā mums atklājas Pirmajā Mozus grāmatā, 3.nodaļā. Čūska tika nolādēta par to , ka nepareizi tulkoja Dieva vārdu un ieveda kārdināšanā Ievu, lai tā nepaklausītu Dieva teiktajam. Par savu nepaklausību vīrietis un sieviete tika sodīti. Bet cerību stars tomēr ielaužas šai tumsā, kad Dievs saka čūskai : "Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu: šis samīs tev galvu , un tu viņam iedursi papēdī.(1.Moz.gr. 3:15).
Šis pants ir ļoti lakonisks; mēs centīsimies noskaidrot atsevišķu vārdu nozīmi. Vārds "sēkla" nozīmē pēcnācēju vai bērnu un vienlaicīgi var attiekties uz cilvēkiem, kuri saistīti kā noteikta veida "sēklas". Vēlāk mēs redzēsim ,ka Jēzus bija Abraāma "sēkla" (Gal. 3:16), bet, ja mēs caur kristību esam saistīti Kristus līdzībā, tad arī mēs kļūstam sēklas (Gal. 3:27-29). Vārds "sēkla" tāpat var nozīmēt atdzimšanas ideju kā tādu (1.Pēt. 1:23). Sēkla nes sava tēva raksturīgās iezīmes. Tāpēc čūskas sēkla:
- sagroza Dieva vārdu,
- melo,
- ieved citus grēkā.
- sagroza Dieva vārdu,
- melo,
- ieved citus grēkā.
6.nodaļā mēs redzēsim,ka burtiskā nozīmē netiek domāts cilvēks, kurš to izdara, bet mūsos ir :
- " vecais cilvēks " - miesa (Rom. 6:6),
- " garīgais cilvēks " (1.Kor. 2:14),
- " vecais cilvēks, samaitāts caur viltīgām kārībām" (Ef. 4:22)
- " vecais cilvēks ar viņa darbiem " (Kol. 3:9).
Šis " grēcīgais cilvēks " , kurš atrodas mūsos, Bībeles skaidrojumā jāsaprot kā "nelabais" (velns), čūskas sēkla.
Sievietes sēkla nozīmē īpašu individuālu personību - " tu (čūskas sēkla) viņam iedursi papēdī" (1.Moz. 3:15). Šis cilvēks nepārtraukti iznīcinās čūskas sēklu, t.i., grēku - kurš "tev sadragās galvu". Sitiens pa galvu nozīmē čūskas nāvi, jo viņas sirds atrodas galvā. Vienīgais cilvēks, kurš spēja kļūt par sievietes sēklu, bija Kungs Jēzus Kristus.
- " vecais cilvēks " - miesa (Rom. 6:6),
- " garīgais cilvēks " (1.Kor. 2:14),
- " vecais cilvēks, samaitāts caur viltīgām kārībām" (Ef. 4:22)
- " vecais cilvēks ar viņa darbiem " (Kol. 3:9).
Šis " grēcīgais cilvēks " , kurš atrodas mūsos, Bībeles skaidrojumā jāsaprot kā "nelabais" (velns), čūskas sēkla.
Sievietes sēkla nozīmē īpašu individuālu personību - " tu (čūskas sēkla) viņam iedursi papēdī" (1.Moz. 3:15). Šis cilvēks nepārtraukti iznīcinās čūskas sēklu, t.i., grēku - kurš "tev sadragās galvu". Sitiens pa galvu nozīmē čūskas nāvi, jo viņas sirds atrodas galvā. Vienīgais cilvēks, kurš spēja kļūt par sievietes sēklu, bija Kungs Jēzus Kristus.
" Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība iekš Kristus Jēzus mūsu Kunga, kas nāvi (vienlaicīgi arī grēka varu Rom. 6:23) izdeldējis un dzīvību un neiznīcību gaismā vedis caur to evanģēliju "(2.Tim.1:10).
"Dievs ir sūtījis savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas" t.i., bībelisko velnu (nelabo), čūskas sēklu (Rom.8:3).
Jēzus ir atklājies, lai grēkus atņemtu (1. Jāņa v.3:5).
"Un tā vārdu tev nebūs saukt Jēzus (nozīmē "Glābējs"); jo Viņš izpestīs savus ļaudis no viņu grēkiem" (Mat.1:21).
"Un tā vārdu tev nebūs saukt Jēzus (nozīmē "Glābējs"); jo Viņš izpestīs savus ļaudis no viņu grēkiem" (Mat.1:21).
Jēzu dzemdēja sieviete (Gal.4:4); viņš bija Marijas dēls, bet viņa Tēvs bija Dievs. Šai nozīmē viņš bija sievietes sēkla, kaut gan Dieva radīts tādā veidā, ka pasaulē ienāca tā - kā neviens cits cilvēks. Sievietes sēkla var īslaicīgi tikt grēka skarta - ar čūskas sēklu: " tu iedzelsi viņam papēdī" (1. Moz. 3:15). Čūskas kodiens papēdī parasti norāda uz īslaicīgu brūci, salīdzinot ar sekām, kas rodas no nāvējoša sitiena pa čūskas galvu. Daudzu patreiz lietoto izteicienu aizsākums atrodams bībelē, piemēram,"iedod viņam pa galvu" (t.n.pilnīgi apturēt vai nobeigt kaut ko), domājams pamatojas uz Jēzus pravietojumu, kurš raidīja nāvējošo sitienu pa čūskas galvu. Grēka nosodījums (čūskas sēkla) tika realizēts, pirmkārt, caur Kristus sišanu krustā. Pievērsiet uzmanību, ka iepriekš citētie panti runā par Kristus uzvaru pagātnes formā. Īslaicīgais ievainojums papēdī sekojoši attiecas uz Viņa nāvi triju dienu garumā.Viņa augšāmcelšanās apstiprināja to, ka šis ievainojums ir īslaicīgs, salīdzinot ar nāvējošo sitienu, kas tika dots grēkam. Jāatzīmē, ka fakti vēsturē pierāda to, ka upuri, kurus sodīja piesitot pie koka stabiem, tika pienagloti caur pēdām. Tādā veidā Jēzus tika " ievainots papēdī" caur savu nāvi. Panti Jer. 53:4,5 stāsta, ka Dievs Kristu "ievainoja" caur viņa krusta nāvi. Tas saistās tieši ar pravietojumu 1.Mozus gr. 3:15, kas runā par to, ka Kristus tiks ievainots caur čūskas sēklu. Dievs strādāja izmantojot ļaunumu, kas Kristum bija jāizcieš. Viņš šeit tiek parādīts kā tas, kurš nodod Kristu ciešanām (Jes.53:10) vadot ļaunuma spēkus, kas mocīja Viņa Dēlu. Tādā veidā Dievs rada, ar ļaunuma starpniecību, nododot pārbaudījumiem ikkatru no Saviem bērniem.
Konflikts šodien
Jums varētu rasties jautājums: "Ja Kristus iznīcinājis grēku un nāvi (čūskas sēklu), tad kāpēc šīs izpausmes eksistē vēl patreiz?" Atbilde būtu tāda, ka pie krusta Jēzus iznīcināja grēka varu sevī: pravietojums 1. Mozus gr. 3:15 vēsta vispirms par konfliktu starp Jēzu un grēku. Tagad tas nozīmē to, ka Kristus mūs aicina pievienoties viņa uzvarai, jo tādējādi mēs arī spējam uzvarēt grēku un nāvi. protams, arī patiesi ticīgie ir pakļauti grēkam un nāvei, bet caur sievietes sēklu un caur kristību (gal. 3:27-29) viņi var iemantot grēka piedošanu un tikt izglābti no nāves, kas ir grēka sekas. Tādā veidā Kristus ir iznīcinājis nāvi pie krusta perspektīvā (2 Tim.1:10); tikai tad, kad piepildīsies Dieva nodoms attiecībā uz zemi, Kristus tūkstošgadu valdīšana laika beigās, cilvēki faktiski pārstās mirt, - nāve pazudīs no zemes virsas: "Jo Viņam pienākas valdīt, iekams Viņš visus ienaidniekus būs licis sevim apakš kājām. Tas pēdējais ienaidnieks, kas taps ideldēts, ir nāve" (1 Kor.15:25,26).
Ja mēs tiekam kristīti Jēzus vārdā, tad tādi apsolījumi par Jēzu kā 1. Mozus gr. 3:15 attiecas tieši uz mums. tad tie vairs nebūs tikai interesantas vietas Bībelē; šie pravietojumi un apsolījumi doti tieši mums. Kā sievietes sēkla mēs tāpat izjutīsim īslaicīgu grēka uzvaru sevī. Ja mūsu kungs neatgriezīsies mūsu dzīves laikā, mēs tāpat būsim "ievainoti papēdī" un tāpat nomirsim. Bet, ja patiesi esam sievietes sēkla, tad šī "brūce" būs tikai īslaicīga. Tie, kuri tiek kristīti Jēzus vārdā, iegremdējot ūdenī, saista sevi ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos, ko simbolizē iznākšana no ūdens (Rom. 6 : 3-5). Ja savā būtībā esam sievietes sēkla, tad mūsu dzīvē ļoti tieši izjutīsim 1.Mozus gr. 3:15 teikto - vienmēr pastāvīgu konflikta izjūtu (" cīņu " ) iekšēji - starp patieso un nepatieso.
Apustulis Pāvils aprakstījis šo gandrīz šizofrēnisko konfliktu starp grēku un sevi pašu, šo iekšējo cīņu (Rom.7:14-25).
Kristības Kristus vārdā šo konfliktu ar grēku, kurš dabiski norisinās mūsos, vēl vairāk saasinās, tas pieaugs ik dienas. No vienas puses konflikts ir smags, jo grēka vara ir liela. Bet no otras puses, šis konflikts nav tik nozīmīgs, jo mēs zinām, ka esam Kristū, kurš jau ir uzvarējis šai cīņā. Pievērsiet uzmanību, ka ticīgie tiek aprakstīti kā sieviete - pants Ef.5:23-32, t.i., būtībā sievietes sēkla.
Tāpat kā sievietes sēkla simbolizē Jēzu un arī tos cilvēkus, kuri cenšas līdzināties Viņam raksturā, tāpat čūskas sēkla pārstāv grēku (bībelisko "velnu") un tos cilvēkus, kuri atklāti pauž grēka un čūskas raksturīpašības. Tādi cilvēki izrādīs necieņu pret Dieva Vārdu vai sagrozīs to, un šī rīcība novedīs viņus kaunā un atsvešinās no Dieva, tāpat kā notika ar Ādamu un Ievu. Tā kā ebreji bija tie, kas faktiski noveda Jēzu līdz nāvei,t.i.,ievainoja sievietes sēklu papēdī, tad jāpieņem,ka viņi bija pirmie, kas simbolizēja čūskas sēklu.Tas tiek apstiprināts no Jāņa Kristītāja un Jēzus:
"Un daudz farizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības (ebreju grupa, kas notiesāja Jēzu), viņš tiem sacīja: "jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis izbēgt no tās nākamās dusmības? " (Mat. 12:25,34)
Ja mēs tiekam kristīti Jēzus vārdā, tad tādi apsolījumi par Jēzu kā 1. Mozus gr. 3:15 attiecas tieši uz mums. tad tie vairs nebūs tikai interesantas vietas Bībelē; šie pravietojumi un apsolījumi doti tieši mums. Kā sievietes sēkla mēs tāpat izjutīsim īslaicīgu grēka uzvaru sevī. Ja mūsu kungs neatgriezīsies mūsu dzīves laikā, mēs tāpat būsim "ievainoti papēdī" un tāpat nomirsim. Bet, ja patiesi esam sievietes sēkla, tad šī "brūce" būs tikai īslaicīga. Tie, kuri tiek kristīti Jēzus vārdā, iegremdējot ūdenī, saista sevi ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos, ko simbolizē iznākšana no ūdens (Rom. 6 : 3-5). Ja savā būtībā esam sievietes sēkla, tad mūsu dzīvē ļoti tieši izjutīsim 1.Mozus gr. 3:15 teikto - vienmēr pastāvīgu konflikta izjūtu (" cīņu " ) iekšēji - starp patieso un nepatieso.
Apustulis Pāvils aprakstījis šo gandrīz šizofrēnisko konfliktu starp grēku un sevi pašu, šo iekšējo cīņu (Rom.7:14-25).
Kristības Kristus vārdā šo konfliktu ar grēku, kurš dabiski norisinās mūsos, vēl vairāk saasinās, tas pieaugs ik dienas. No vienas puses konflikts ir smags, jo grēka vara ir liela. Bet no otras puses, šis konflikts nav tik nozīmīgs, jo mēs zinām, ka esam Kristū, kurš jau ir uzvarējis šai cīņā. Pievērsiet uzmanību, ka ticīgie tiek aprakstīti kā sieviete - pants Ef.5:23-32, t.i., būtībā sievietes sēkla.
Tāpat kā sievietes sēkla simbolizē Jēzu un arī tos cilvēkus, kuri cenšas līdzināties Viņam raksturā, tāpat čūskas sēkla pārstāv grēku (bībelisko "velnu") un tos cilvēkus, kuri atklāti pauž grēka un čūskas raksturīpašības. Tādi cilvēki izrādīs necieņu pret Dieva Vārdu vai sagrozīs to, un šī rīcība novedīs viņus kaunā un atsvešinās no Dieva, tāpat kā notika ar Ādamu un Ievu. Tā kā ebreji bija tie, kas faktiski noveda Jēzu līdz nāvei,t.i.,ievainoja sievietes sēklu papēdī, tad jāpieņem,ka viņi bija pirmie, kas simbolizēja čūskas sēklu.Tas tiek apstiprināts no Jāņa Kristītāja un Jēzus:
"Un daudz farizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības (ebreju grupa, kas notiesāja Jēzu), viņš tiem sacīja: "jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis izbēgt no tās nākamās dusmības? " (Mat. 12:25,34)
Pasaulei, pat reliģiskai pasaulei arī piemīt čūskas sēklas raksturojuma elementi. Tikai cilvēki, kuri kristīti Jēzus vārdā ir savienoti ar sievietes sēklu; visi pārējie - dažādās pakāpēs pārstāv čūskas sēklu. Turpmākie citāti parāda, kā Jēzus izturējās pret cilvēkiem, kas savā būtībā bija čūskas sēkla:
- Viņš sludināja tiem mīlestības un patiesības garā, bet vienlaicīgi
- Viņš nepieļāva viņu ceļiem un domām ietekmēt sevi, un
- Viņš parādīja tiem Dieva mīlošo raksturu, kā piemēru liekot savu dzīvi.
- Viņš sludināja tiem mīlestības un patiesības garā, bet vienlaicīgi
- Viņš nepieļāva viņu ceļiem un domām ietekmēt sevi, un
- Viņš parādīja tiem Dieva mīlošo raksturu, kā piemēru liekot savu dzīvi.
Neskatoties uz to, Viņu neieredzēja. Greizsirdība vērsās pret Viņu par to, ka sevī Viņš atrada spēku padevībai Dievam. Pat Viņa ģimene (Jāņa 7:5; Marka 3:21 ) un tuvākie draugi (Jāņa 6:66) lika Viņam šķēršļus, bet citi atstāja Viņu pavisam. Pāvils piedzīvoja to pašu, uzrunādams tos, kuri bijuši līdzās visādos apstākļos:
"Vai tad es nu jums ienaidnieks tapis,jums patiesību sacīdams?" (Gal.4:16).
"Vai tad es nu jums ienaidnieks tapis,jums patiesību sacīdams?" (Gal.4:16).
Patiesība nekad nemēdz būt populāra; zinot un dzīvojot tā kā mums jādzīvo,mēs vienmēr radīsim sev kādu problēmu,kura var novest mūs pat līdz vajašanām:
"Bet itin kā to brīdi tas, kas bija piedzimis pēc miesas, vajāja to, kas bija piedzimis pēc Gara, tāpat arī tagad" (Gal.4:29;1.Pēt.vēst.1:23).
"Bet itin kā to brīdi tas, kas bija piedzimis pēc miesas, vajāja to, kas bija piedzimis pēc Gara, tāpat arī tagad" (Gal.4:29;1.Pēt.vēst.1:23).
Ja mēs patiesi esam vienoti ar Kristu, tad mums nākas piedzīvot Viņa ciešanas, lai būtu iespējams ņemt līdzdalību Viņa uzvarā. Šeit atkal Pāvils sniedz nepārspētu piemēru :
"Tāpēc es visu panesu to izredzēto dēļ..."
"Tas ir patiesīgs vārds, jo ja mērs līdz mirstam , tad arī līdz dzīvosim; Ja panesam, tad arī līdz valdīsim "(2 Tim. 2:10-12).
"Ja viņi Mani (Jēzu) vajājuši, viņi vajās arī jūs ...
Bet to visu viņi jums darīs Mana vārda dēļ" (Jāņa 15:20,21),
t.i., tāpēc, ka esam kristīti mūsu Kunga Jēzus vārdā (Ap.d.2:38;8:16)
Lasot šādus pantus, neviļus jūtam vēlēšanos sacīt: "Ja jau tas ir tā, un viss, kas saistīts ar Jēzu, ar sievietes sēklu, tas es labāk nevēlos saistīties ar visu šo." Protams, no mums negaida,lai mēs mēs darītu ko tādu, kas nav pa spēkam. Tomēr zināma pašuzupurēšanās ir nepieciešama, lai pilnībā vienotos ar Kristu; mūsu un Viņa saskarsme atnesīs tik lielu uzvaru, ka "šīs ciešanas, kuras pārdzīvojam patlaban, nekādā ziņā nav salīdzināmas ar to slavu, kura mūsos atklāsies. " Arī patreiz Viņa upuris palīdz mūsu lūgšanās pēc palīga, lai, pārvarot ikdienas grūtības, mēs tuvotos Dievam. Un tam vēl pievienojot šo apstiprinājumu, kurš īpaši tiek uzsvērts vairākās kristadelfiešu Bībelēs:
"Bet Dievs ir uzticīgs; tas neļaus jūs vairāk kārdināt nekā spējat, bet tai kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka varat panest" (1.Kor.10:13)
"To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī.
Pasaulē jums būs bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis." (Jāņa 16:33)
"Ko lai nu par to sakam? Ja Dievs priekš mums, kas būs pret mums?" (Rom.8:31)
"Tāpēc es visu panesu to izredzēto dēļ..."
"Tas ir patiesīgs vārds, jo ja mērs līdz mirstam , tad arī līdz dzīvosim; Ja panesam, tad arī līdz valdīsim "(2 Tim. 2:10-12).
"Ja viņi Mani (Jēzu) vajājuši, viņi vajās arī jūs ...
Bet to visu viņi jums darīs Mana vārda dēļ" (Jāņa 15:20,21),
t.i., tāpēc, ka esam kristīti mūsu Kunga Jēzus vārdā (Ap.d.2:38;8:16)
Lasot šādus pantus, neviļus jūtam vēlēšanos sacīt: "Ja jau tas ir tā, un viss, kas saistīts ar Jēzu, ar sievietes sēklu, tas es labāk nevēlos saistīties ar visu šo." Protams, no mums negaida,lai mēs mēs darītu ko tādu, kas nav pa spēkam. Tomēr zināma pašuzupurēšanās ir nepieciešama, lai pilnībā vienotos ar Kristu; mūsu un Viņa saskarsme atnesīs tik lielu uzvaru, ka "šīs ciešanas, kuras pārdzīvojam patlaban, nekādā ziņā nav salīdzināmas ar to slavu, kura mūsos atklāsies. " Arī patreiz Viņa upuris palīdz mūsu lūgšanās pēc palīga, lai, pārvarot ikdienas grūtības, mēs tuvotos Dievam. Un tam vēl pievienojot šo apstiprinājumu, kurš īpaši tiek uzsvērts vairākās kristadelfiešu Bībelēs:
"Bet Dievs ir uzticīgs; tas neļaus jūs vairāk kārdināt nekā spējat, bet tai kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka varat panest" (1.Kor.10:13)
"To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī.
Pasaulē jums būs bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis." (Jāņa 16:33)
"Ko lai nu par to sakam? Ja Dievs priekš mums, kas būs pret mums?" (Rom.8:31)
Apsolījumi Noasam
Cilvēces attīstības vēsturē, kopš Ādama un Ievas laikiem, cilvēks kļuva arvien vairāk samaitāts. Notikumi attīstījās tā, ka civilizācija sasniedza morālās degradācijas stadiju, un tad Dievs nolēma noslaucīt no zemes virsas visu miesu, izņemot Noasu un viņa ģimeni (1.Moz.6:5-8).
Dievs lika Noasam izgatavot šķirstu, kurā ar savu ģimeni un dzīvniekiem no visām kārtām varētu paglābties pasaules plūdu laikā. Jāatzīmē, ka bez šo plūdu apraksta Bībelē, ir pietiekami daudz zinātnisku datu, kas apstiprina notikušo plūdu faktu. Pievērsiet vērību tam, ka Zeme (kā planēta) netika iznīcināta; bojā aizgāja sabojātā cilvēces sabiedrība, kas atradās uz tās.
"Tad visa miesa apmira, kas virs zemes kustās" (1.Moz.7:21)
Jēzus (Mat.24:37) un Pēteris (2.Pēt.3:6-12) tajā tiesā, kas norisinājās Noasa laikā, simboliski redzēja to tiesu, kura notiks pie otrreizējās Kristus atnākšanas. Šādi - neprātīgi samaitātā cilvēce Noasa laikā tiek salīdz ināta ar mūsdienu pasauli, kurai tiks iznests spriedums Kristus atgriešanās laikā.
Lielās cilvēku apgrēcības dēļ, kā arī mūsu planētas pašiznīcināšanās programmas realizācijas dēļ, pieaug ticība pat kristiešu vidū, ka mūsu zeme tiks iznīcināta. Šāds uzskats skaidri demonstrē pilnīgu Bībeles vēstījuma neizpratni par to, ka Dievs uzrauga visu, kas notiek uz mūsu planētas un ka Jēzus Kristus drīz atgriezīsies, lai nodibinātu šeit uz zemes Dieva Valstību. Ja cilvēkam būtu ļauts iznīcināt savu planētu, tad šie apsolījumu nevarētu tikt izpildīti. 5.nodaļas 4.7. apakšpunktā ir parādīti neapstrīdami pierādījumi tam, ka Dieva Valstība būs uz zemes.Šeit kā pierādījumu, ka zeme un saules sistēma netiks iznīcinātas, lasīsim dažus pantus no Bībeles :
"Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis " (P.s..78:69)
" ... bet zeme pastāv mūžīgi nasatricināta" (Sal.māc. 1:4)
"Teiciet Viņu saule un mēness, teiciet Viņu, visas spožās zvaigznes! Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam; Viņš tiem devis likumu, ko tiem nebūs pārkāpt " (Ps 148:3-6)
"Tik tiešām ...tā kunga godība piepildīs visu zemi, kā ūdeņi piepilda jūru (1.Moz. 11:9; 4.Moz.14:210)
- grūti iedomāties, ka Dievs pieļautu zemes pašiznīcināšanu. Šis apsolījums vēl nav piepildīts.
Dievs, kurš radīja zemi, ne velti to darījis; Viņš radījis to apdzīvošanai (1.Moz. 45:18). Ja Dievs būtu radījis zemi tādēļ, lai redzētu tās iznīcināšanu, tad viņa darbs būtu bijis veltīgs.
Taču atgriezīsimies pie 1.Mozus grāmatas, kurā Dievs to visu apsola Noasam. Kad Noass uzsāka dzīvi pēc plūdiem jaunā pasaulē, viņam noteikti bija bažas par iespējamu atkārtotu iznīcināšanu. Šī doma varēja atkārtoties ikreiz, kad lija lietus. Tāpēc Dievs deva vairākus apsolījumus, ka tādi plūdi nekad vairs neatkārtosies:
Dievs lika Noasam izgatavot šķirstu, kurā ar savu ģimeni un dzīvniekiem no visām kārtām varētu paglābties pasaules plūdu laikā. Jāatzīmē, ka bez šo plūdu apraksta Bībelē, ir pietiekami daudz zinātnisku datu, kas apstiprina notikušo plūdu faktu. Pievērsiet vērību tam, ka Zeme (kā planēta) netika iznīcināta; bojā aizgāja sabojātā cilvēces sabiedrība, kas atradās uz tās.
"Tad visa miesa apmira, kas virs zemes kustās" (1.Moz.7:21)
Jēzus (Mat.24:37) un Pēteris (2.Pēt.3:6-12) tajā tiesā, kas norisinājās Noasa laikā, simboliski redzēja to tiesu, kura notiks pie otrreizējās Kristus atnākšanas. Šādi - neprātīgi samaitātā cilvēce Noasa laikā tiek salīdz ināta ar mūsdienu pasauli, kurai tiks iznests spriedums Kristus atgriešanās laikā.
Lielās cilvēku apgrēcības dēļ, kā arī mūsu planētas pašiznīcināšanās programmas realizācijas dēļ, pieaug ticība pat kristiešu vidū, ka mūsu zeme tiks iznīcināta. Šāds uzskats skaidri demonstrē pilnīgu Bībeles vēstījuma neizpratni par to, ka Dievs uzrauga visu, kas notiek uz mūsu planētas un ka Jēzus Kristus drīz atgriezīsies, lai nodibinātu šeit uz zemes Dieva Valstību. Ja cilvēkam būtu ļauts iznīcināt savu planētu, tad šie apsolījumu nevarētu tikt izpildīti. 5.nodaļas 4.7. apakšpunktā ir parādīti neapstrīdami pierādījumi tam, ka Dieva Valstība būs uz zemes.Šeit kā pierādījumu, ka zeme un saules sistēma netiks iznīcinātas, lasīsim dažus pantus no Bībeles :
"Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis " (P.s..78:69)
" ... bet zeme pastāv mūžīgi nasatricināta" (Sal.māc. 1:4)
"Teiciet Viņu saule un mēness, teiciet Viņu, visas spožās zvaigznes! Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam; Viņš tiem devis likumu, ko tiem nebūs pārkāpt " (Ps 148:3-6)
"Tik tiešām ...tā kunga godība piepildīs visu zemi, kā ūdeņi piepilda jūru (1.Moz. 11:9; 4.Moz.14:210)
- grūti iedomāties, ka Dievs pieļautu zemes pašiznīcināšanu. Šis apsolījums vēl nav piepildīts.
Dievs, kurš radīja zemi, ne velti to darījis; Viņš radījis to apdzīvošanai (1.Moz. 45:18). Ja Dievs būtu radījis zemi tādēļ, lai redzētu tās iznīcināšanu, tad viņa darbs būtu bijis veltīgs.
Taču atgriezīsimies pie 1.Mozus grāmatas, kurā Dievs to visu apsola Noasam. Kad Noass uzsāka dzīvi pēc plūdiem jaunā pasaulē, viņam noteikti bija bažas par iespējamu atkārtotu iznīcināšanu. Šī doma varēja atkārtoties ikreiz, kad lija lietus. Tāpēc Dievs deva vairākus apsolījumus, ka tādi plūdi nekad vairs neatkārtosies:
"Redzi, es ceļu savu derību ar jums un ar jūsu dzimumu pēc jums; un neviena miesa vairs netaps izdeldēta ūdens plūdos, un plūdi vairs nemaitās zemi ..."
Šī derība tika apstiprināta ar varavīksni:
"Savu varavīksni padebešos Es esmu licis, un tā būs derības
zīme starp mani un starp zemi
Tad es pieminēšu savu derību, kas ir starp mani un jums un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā. Un ūdensplūdi vairs nenāks samaitāt nevienu miesu" (1.Moz. 9:13-17).
"Savu varavīksni padebešos Es esmu licis, un tā būs derības
zīme starp mani un starp zemi
Tad es pieminēšu savu derību, kas ir starp mani un jums un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā. Un ūdensplūdi vairs nenāks samaitāt nevienu miesu" (1.Moz. 9:13-17).
Tā kā šī ir mūžīgā derība starp Dievu un cilvēkiem un dzīvniekiem uz zemes, tad sekojoši cilvēkiem un dzīvniekiem jādzīvo uz zemes vienmēr. Tas pats par sevi ir pierādījums, ka Dieva Valstība drīzāk būs uz zemes nevis debesīs.
Apsolījumi Noasam veido pamatu Valstības Evanģēlijam; tas atklāj cik lielu uzmanību Dievs veltī mūsu planētai un kāds ir Viņa nodoms par mūžīgo dzīvi uz tās. Pat dusmībā viņš atceras žēlastību (Hab. 4:2), tāda ir viņa mīlestība, ka Viņš gādā arī par saviem radījumiem dzīvnieku pasaulē (1 Kor. 9:9 sal.Jon.4:11).
Apsolījumi Noasam veido pamatu Valstības Evanģēlijam; tas atklāj cik lielu uzmanību Dievs veltī mūsu planētai un kāds ir Viņa nodoms par mūžīgo dzīvi uz tās. Pat dusmībā viņš atceras žēlastību (Hab. 4:2), tāda ir viņa mīlestība, ka Viņš gādā arī par saviem radījumiem dzīvnieku pasaulē (1 Kor. 9:9 sal.Jon.4:11).
Apsolījums Ābrahamam!
3.4: Apsolījumi Abraāmam 
Evanģēlijs, kuru sludināja Jēzus un apustuļi, pamatos neatšķiras no tā, ko zināja Abraāms. Dievs visu to "Abraāmam pa priekšu sludinājis" (Gal. 3:8). Kad mēs zināsim, kas bija sacīts Abraāmam, tad mēs iegūsim noteiktu priekšstatu par kristietības evanģēliju.Ir arī citi norādījumi uz to, ka "Evanģēlija vēsts nav sākta sludināt tikai Jēzus dzīves laikā:
"Un mēs arīdzan jums pasludinājam to evanģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi " (Ap.d. 13:32).
"Un mēs arīdzan jums pasludinājam to evanģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi " (Ap.d. 13:32).
-Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts par apustuli sludināt Dieva enaģēliju, ko viņš papriekš caur saviem praviešiem (piem, Abraāmu
- 1.Moz. 20:7) svētos rakstos apsolījis (Rom.1: 1,2).
- "Jo tāpēc arī mirušajiem tas enanģēlijs ir sludināts (1.Pēt.v. 4:6)
- t.i., ticīgajiem, kuri dzīvoja un nomira līdz 1.gs. pirms m.ē.
- "Jo arī mums evanģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem " (Ebr. 4:20, t.i., izraēliešiem tuksnesī.
- 1.Moz. 20:7) svētos rakstos apsolījis (Rom.1: 1,2).
- "Jo tāpēc arī mirušajiem tas enanģēlijs ir sludināts (1.Pēt.v. 4:6)
- t.i., ticīgajiem, kuri dzīvoja un nomira līdz 1.gs. pirms m.ē.
- "Jo arī mums evanģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem " (Ebr. 4:20, t.i., izraēliešiem tuksnesī.
Apsolījumi Abraāmam ietver divas pamattēmas : 1) par Abraāma īpašiem pēcnācējiem un 2) par zemi pēc apsolījuma.
Šie apsolījumi tiek komentēti Jaunajā Derībā un atbilstoši mūsu nodomam ļaut Bībelei skaidrot pašai sevi, mēs šeit apvienosim abu Derību mācību, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par apsolījumiem, ko Dievs devis Abraāmam.
Iesākumā Abraāms dzīvoja Ūras pilsētā. Plaukstošā pilsētā, kas patreiz atrodas Irakā. Šodienas arheoloģija apliecinājusi augsto civilizācijas līmeni, kas bija sasniegts līdz Abraāma laikiem. Bija attīstīti : banku sistēma, sociālā apkalpošana un attiecīga infrastruktūra. Nezinot neko citu, Abraāms dzīvoja šajā pilsētā; cik zināms, kā mierīgs cilvēks. Bet tad viņš saņēma neparastu Dieva aicinājumu atstāt šo labiekārtoto dzīvi un doties ceļojumā uz apsolīto zemi. Bet nebija pilnīgas skaidrības, kur šī zeme atrodas un kāda izskatās. Kopumā šis ceļojuma garums sastādīja 2400 km.
Viņa dzīves laikā Dievs vairākkārt parādījās Abraāmam,atkārtodams un paplašinādams viņam Savus apsolījumus. Tie pamatā sastāda Kristus Evanģēliju. Kā patiesi kristieši mēs pieņemam sev šo aicinājumu, kas tika dots Abraāmam, - atlikt savas pārejošās lietas un virzīties uz priekšu, dzīvojot ticībā pēc Dieva Vārda un pieņemot Dieva apsolījumus tādus, kādi tie ir. Mēs labi spējam saprast kā Abraāms pārdomāja šos apsolījumus sava ceļojuma laikā. "Ticības spēkā Abraāms ir paklausījis aicinājumam iet (no Ūres pilētas) uz to vietu (Kanaāna),ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams kurp viņš iet" (Ebr.11:8).
Kad iesākam pārdomāt Dieva apsolījumus, mēs arī nezinām precīzi stādīties priekšā apsolīto Dieva Valstības zemi. Bet mūsu ticībai Dieva Vārdam jābūt tādai, lai mēs pazemīgi paklausītu. Abraāma saskarsme ar apkārtējiem daudzejādā ziņā bija līdzīga mūsējai. Varam iedomāties sevi viņa vietā , - cik smagi mums būtu pieņemt tik grūtu un saviļņojošu lēmumu, sekojot Dieva apsolījumam, doties tālā un nezināmā ceļā. Nāktos pieredzēt savādus skatienus no darba kolēģu puses un no kaimiņiem. ("Viņu ķērusi reliģija! "...). Tas viss bija labi zināms Ābraāmam. Noteikti nepieciešama stipra griba un veselais prāts, lai pieņemtu pareizo lēmumu un tad realizētu to. Un tieši apsolījumi bija vienīgais stimuls, lai spētu pārvarēt daudzās grūtības ceļojuma laikā, kurš ilga vairākus gadus. Droši vien tie bija iegūluši viņa atmiņā un katru dienu viņš pārdomāja to patieso nozīmi. Stipri ticot un rīkojoties saskaņā ar ticību, mēs varam iemantot tādu godu, kāds bija Abraāmam - saukties par Dieva draugiem, iepazīt Viņu (1.Moz. 18:17) un turēt ciešu cerību uz mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā.Šeit vēlreiz atgādināsim, ka Kristus Evanģēlijs pamatojas uz tiem apsolījumiem, kas doti Abraāmam. Lai patiesi ticētu kristietības vēstij, mums nepieciešami jāzin tos apsolījumus, ko Dievs devis Abraāmam. Bez tiem mūsu ticība nebūs ticība. Ar vērīgām acīm uzmanīgi jālasa un jāpārlasa visi dialogi starp Dievu un Abraāmu.
Šie apsolījumi tiek komentēti Jaunajā Derībā un atbilstoši mūsu nodomam ļaut Bībelei skaidrot pašai sevi, mēs šeit apvienosim abu Derību mācību, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par apsolījumiem, ko Dievs devis Abraāmam.
Iesākumā Abraāms dzīvoja Ūras pilsētā. Plaukstošā pilsētā, kas patreiz atrodas Irakā. Šodienas arheoloģija apliecinājusi augsto civilizācijas līmeni, kas bija sasniegts līdz Abraāma laikiem. Bija attīstīti : banku sistēma, sociālā apkalpošana un attiecīga infrastruktūra. Nezinot neko citu, Abraāms dzīvoja šajā pilsētā; cik zināms, kā mierīgs cilvēks. Bet tad viņš saņēma neparastu Dieva aicinājumu atstāt šo labiekārtoto dzīvi un doties ceļojumā uz apsolīto zemi. Bet nebija pilnīgas skaidrības, kur šī zeme atrodas un kāda izskatās. Kopumā šis ceļojuma garums sastādīja 2400 km.
Viņa dzīves laikā Dievs vairākkārt parādījās Abraāmam,atkārtodams un paplašinādams viņam Savus apsolījumus. Tie pamatā sastāda Kristus Evanģēliju. Kā patiesi kristieši mēs pieņemam sev šo aicinājumu, kas tika dots Abraāmam, - atlikt savas pārejošās lietas un virzīties uz priekšu, dzīvojot ticībā pēc Dieva Vārda un pieņemot Dieva apsolījumus tādus, kādi tie ir. Mēs labi spējam saprast kā Abraāms pārdomāja šos apsolījumus sava ceļojuma laikā. "Ticības spēkā Abraāms ir paklausījis aicinājumam iet (no Ūres pilētas) uz to vietu (Kanaāna),ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams kurp viņš iet" (Ebr.11:8).
Kad iesākam pārdomāt Dieva apsolījumus, mēs arī nezinām precīzi stādīties priekšā apsolīto Dieva Valstības zemi. Bet mūsu ticībai Dieva Vārdam jābūt tādai, lai mēs pazemīgi paklausītu. Abraāma saskarsme ar apkārtējiem daudzejādā ziņā bija līdzīga mūsējai. Varam iedomāties sevi viņa vietā , - cik smagi mums būtu pieņemt tik grūtu un saviļņojošu lēmumu, sekojot Dieva apsolījumam, doties tālā un nezināmā ceļā. Nāktos pieredzēt savādus skatienus no darba kolēģu puses un no kaimiņiem. ("Viņu ķērusi reliģija! "...). Tas viss bija labi zināms Ābraāmam. Noteikti nepieciešama stipra griba un veselais prāts, lai pieņemtu pareizo lēmumu un tad realizētu to. Un tieši apsolījumi bija vienīgais stimuls, lai spētu pārvarēt daudzās grūtības ceļojuma laikā, kurš ilga vairākus gadus. Droši vien tie bija iegūluši viņa atmiņā un katru dienu viņš pārdomāja to patieso nozīmi. Stipri ticot un rīkojoties saskaņā ar ticību, mēs varam iemantot tādu godu, kāds bija Abraāmam - saukties par Dieva draugiem, iepazīt Viņu (1.Moz. 18:17) un turēt ciešu cerību uz mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā.Šeit vēlreiz atgādināsim, ka Kristus Evanģēlijs pamatojas uz tiem apsolījumiem, kas doti Abraāmam. Lai patiesi ticētu kristietības vēstij, mums nepieciešami jāzin tos apsolījumus, ko Dievs devis Abraāmam. Bez tiem mūsu ticība nebūs ticība. Ar vērīgām acīm uzmanīgi jālasa un jāpārlasa visi dialogi starp Dievu un Abraāmu.
Zeme
1) "Izej no savas zemes ... uz zemi, kuru Es tev rādīšu" (1.Moz. 12:1)
2) "Un viņš savos pārgājienos gāja ... Un tas Kungs teic Abraāmam:
"Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem. jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem" (1.Moz. 13:3, 14,15,17).
3) "Tanī dienā tas Kungs noslēdza ar Abraāmu derību, sacīdams : "Taviem pēcnācējiem es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei - Eifratas upei ". (1.Moz. 15:18).
4) "Un Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks, visu Kānaāna zemi, par mūžīgu īpašumu". (1.Moz. 17:8).
5) "Jo tā apsolīšana, ka viņš būšot pasaules mantinieks, Abraāmam
jeb viņa sēklai nav notikusi caur bauslību, bet caur ticības taisnību (Rom. 4:13).
2) "Un viņš savos pārgājienos gāja ... Un tas Kungs teic Abraāmam:
"Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem. jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem" (1.Moz. 13:3, 14,15,17).
3) "Tanī dienā tas Kungs noslēdza ar Abraāmu derību, sacīdams : "Taviem pēcnācējiem es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei - Eifratas upei ". (1.Moz. 15:18).
4) "Un Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks, visu Kānaāna zemi, par mūžīgu īpašumu". (1.Moz. 17:8).
5) "Jo tā apsolīšana, ka viņš būšot pasaules mantinieks, Abraāmam
jeb viņa sēklai nav notikusi caur bauslību, bet caur ticības taisnību (Rom. 4:13).
Mēs varam izsekot kā pakāpeniski paplašinās Abraāmam dotās atklāsmes:
1) Ir zeme, uz kuru Es gribētu, lai tu dodies.
2) "Visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem." Pievērsiet uzmanību tam, ka šis apsolījums par mūžīgo dzīvi tiek izteikts bez romantiska oreola un pacēluma; cilvēks - rakstnieks, bez šaubām, izteiktu šos vārdus ar lielu emocionālu izteiksmību un iedvesmu.
3) Apsolītās zemes teritorija tika noteikta ļoti konkrēti.
4) Abraāmam nebija jāgaida apsolījuma piepildījums savas dzīves laikā; viņam bija jākļūst par ''cittautieti'' zemē, tomēr vēlāk viņš tur
dzīvos vienmēr. Jēga šeit ir tāda, ka viņš gan nomirs,bet vēlāk augšāmcelsies, lai saņemtu šo apsolījumu.
5) Pāvils iedvesmas brīdī, jādomā, uztvēra Abraāma dotos apsolījumus it kā tie nozīmētu visas zemes iemantošanu.
1) Ir zeme, uz kuru Es gribētu, lai tu dodies.
2) "Visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem." Pievērsiet uzmanību tam, ka šis apsolījums par mūžīgo dzīvi tiek izteikts bez romantiska oreola un pacēluma; cilvēks - rakstnieks, bez šaubām, izteiktu šos vārdus ar lielu emocionālu izteiksmību un iedvesmu.
3) Apsolītās zemes teritorija tika noteikta ļoti konkrēti.
4) Abraāmam nebija jāgaida apsolījuma piepildījums savas dzīves laikā; viņam bija jākļūst par ''cittautieti'' zemē, tomēr vēlāk viņš tur
dzīvos vienmēr. Jēga šeit ir tāda, ka viņš gan nomirs,bet vēlāk augšāmcelsies, lai saņemtu šo apsolījumu.
5) Pāvils iedvesmas brīdī, jādomā, uztvēra Abraāma dotos apsolījumus it kā tie nozīmētu visas zemes iemantošanu.
Raksti iziet ārpus saviem pieņemtajiem ietvariem un atgādina mums, ka Abraāms nepiedzīvoja apsolījuma piepildījumu savas dzīves laikā:
"Ticības spēkā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs.." (Ebr. 11:9)
"Ticības spēkā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs.." (Ebr. 11:9)
Līdzīgi imigrantam, kā sveštautietis viņš dzīvoja šai zemē, ar slēptu nedrošības un neatbilstības izjūtu. Šīs izjūtas bija pavadījušas viņu arī paša dzimtenē. Kopā ar saviem pēcnācējiem Īsaku un Jēkabu (kuriem tāpat bija doti apsolījumi) ''Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinādami, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes" (Ebr. 11:13). Pievērsiet uzmanību četriem momentiem: -
- Zināt apsolījumu, - ko darām arī mēs, studējot Bībeli.
- "tās redzēdami un sveikdami" - ja jau Abraāms kaut neilgu laiku piedzīvoja šo īpašo prieka izjūtu, tad cik gan vairāk tas iespējams mums?
- "Šie visi ir miruši ticībā ", viņi bija kristīti Kristus vārdā (Gal.3:27-29).
- Ar savu dzīves veidu mēs apliecinām, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam - tā nav mūsu īstās mājas,bet mēs dzīvojam cerībā, ka uz zemes atnāks tūktošgadu miera valstība.
Ja mēs pieņemam šos apgalvojumus, tad Abraāms kļūst par piemēru mūsu dzīvei. Galīgais atzinums, ka apsolījumi tiks piepildīti nākotnē, nāca pār nogurušu, vecu cilvēku brīdī, kad nomira viņa sieva. Faktiski viņam bija jānopērk gabaliņš apolītās zemes, lai apglabātu savu sievu (Ap.7:16). Patiesi, Dievs viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, ir ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot ... (Apt. 7:5). Šodienas Abraāma sēkla var piedzīvot līdzīgu neizpratni, kad pērk vai nomā īpašumu uz zemes, kura apsolīta mums personīgi, mūžīgā mantojumā !
Dievs uztur Savus apsolījumus. Jāpienāk dienai, kad Abraāms un visi tie, kuriem šie apsolījumi doti, tiks atalgoti. Panti Ebr. 11:13,39,40 pārliecinoši to pierāda:
"Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši ...
Tādēļ, ka Dievs priekš mums ko labāku papriekš bija izredzējis, ka tie netaptu pilnīgi bez mums.''
Visi patiesi ticīgie būs atalgoti vienlaikus, t..i., tiesas dienā (2.Tim. 4:1,8; Mat.25:31; 1.Pēt.5:4). Sekojoši, Abraāms un visi, kuri zina šos apsolījumus, tiks uzcelti īsi pirms tiesas, lai stātos dzīvi tās priekšā.
Ja viņi nav saņēmuši to, kas apsolīts, bet saņems apsolīto pēc savas augšāmcelšanās un tiesas, kura notiks pie Kristus atgriešanās, tad jāatzīst, ka tādi kā Abraāms patreiz atrodas bezapziņas stāvoklī un gaida Kristus atnākšanu. Šai pat laikā krāsainas stikla vitrāžas visās Eiropas baznīcās attēlo Abraāmu, kurš atrodas debesīs un priecājas par saņemto godalgu, kas iegūta par ticībā aizvadīto dzīvi. Tūkstošiem cilvēku, simtiem gadu ilgi staigā garām šīm vitrāžām, reliģiozi uztverot tās. Vai jūsos radīsies Bībelē pamatota drosme, atstāt šo ierindu ?
- Zināt apsolījumu, - ko darām arī mēs, studējot Bībeli.
- "tās redzēdami un sveikdami" - ja jau Abraāms kaut neilgu laiku piedzīvoja šo īpašo prieka izjūtu, tad cik gan vairāk tas iespējams mums?
- "Šie visi ir miruši ticībā ", viņi bija kristīti Kristus vārdā (Gal.3:27-29).
- Ar savu dzīves veidu mēs apliecinām, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam - tā nav mūsu īstās mājas,bet mēs dzīvojam cerībā, ka uz zemes atnāks tūktošgadu miera valstība.
Ja mēs pieņemam šos apgalvojumus, tad Abraāms kļūst par piemēru mūsu dzīvei. Galīgais atzinums, ka apsolījumi tiks piepildīti nākotnē, nāca pār nogurušu, vecu cilvēku brīdī, kad nomira viņa sieva. Faktiski viņam bija jānopērk gabaliņš apolītās zemes, lai apglabātu savu sievu (Ap.7:16). Patiesi, Dievs viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, ir ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot ... (Apt. 7:5). Šodienas Abraāma sēkla var piedzīvot līdzīgu neizpratni, kad pērk vai nomā īpašumu uz zemes, kura apsolīta mums personīgi, mūžīgā mantojumā !
Dievs uztur Savus apsolījumus. Jāpienāk dienai, kad Abraāms un visi tie, kuriem šie apsolījumi doti, tiks atalgoti. Panti Ebr. 11:13,39,40 pārliecinoši to pierāda:
"Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši ...
Tādēļ, ka Dievs priekš mums ko labāku papriekš bija izredzējis, ka tie netaptu pilnīgi bez mums.''
Visi patiesi ticīgie būs atalgoti vienlaikus, t..i., tiesas dienā (2.Tim. 4:1,8; Mat.25:31; 1.Pēt.5:4). Sekojoši, Abraāms un visi, kuri zina šos apsolījumus, tiks uzcelti īsi pirms tiesas, lai stātos dzīvi tās priekšā.
Ja viņi nav saņēmuši to, kas apsolīts, bet saņems apsolīto pēc savas augšāmcelšanās un tiesas, kura notiks pie Kristus atgriešanās, tad jāatzīst, ka tādi kā Abraāms patreiz atrodas bezapziņas stāvoklī un gaida Kristus atnākšanu. Šai pat laikā krāsainas stikla vitrāžas visās Eiropas baznīcās attēlo Abraāmu, kurš atrodas debesīs un priecājas par saņemto godalgu, kas iegūta par ticībā aizvadīto dzīvi. Tūkstošiem cilvēku, simtiem gadu ilgi staigā garām šīm vitrāžām, reliģiozi uztverot tās. Vai jūsos radīsies Bībelē pamatota drosme, atstāt šo ierindu ?
Sēkla
Kā jau teikts 3.2. nodaļā, apsolījumi par sēklu attiecas vispirms uz Jēzu, un otrkārt, uz tiem, kuri "ir Kristū" un tātad arī pieder Abraāma sēklai:
1) "Un es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu .Un iekš tevis visas ciltis virs zemes taps svētītas" (1.Moz.12:2,3).
2) "Jo visu to zemi, ko tu redzi, es došu tev un tavam dzimumam mūžīgi. Un es darīšu tavu dzimumu it kā zemes putekļus; ja kāds var saskaitīt zemes putekļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt''.(1.Moz. 13:15,16).
3) ''... skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu tās vari izskaitīt? ... tāpat būs tavs dzimums ... tavam dzimumam es esmu devis šo zemi (1.Moz. 15:5,18).
4) "Un tev un tavam dzimumam pēc tevis es došu tavas svešniecības zemi, visu Kanaān - zemi mūžam paturēt un es tiem būšu par Dievu (1.Moz. 17:8).
5) ''Vairodams vairošu tavu dzimumu, it kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus; un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas ..." (1.Moz. 22:17,18).
1) "Un es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu .Un iekš tevis visas ciltis virs zemes taps svētītas" (1.Moz.12:2,3).
2) "Jo visu to zemi, ko tu redzi, es došu tev un tavam dzimumam mūžīgi. Un es darīšu tavu dzimumu it kā zemes putekļus; ja kāds var saskaitīt zemes putekļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt''.(1.Moz. 13:15,16).
3) ''... skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu tās vari izskaitīt? ... tāpat būs tavs dzimums ... tavam dzimumam es esmu devis šo zemi (1.Moz. 15:5,18).
4) "Un tev un tavam dzimumam pēc tevis es došu tavas svešniecības zemi, visu Kanaān - zemi mūžam paturēt un es tiem būšu par Dievu (1.Moz. 17:8).
5) ''Vairodams vairošu tavu dzimumu, it kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus; un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas ..." (1.Moz. 22:17,18).
Tā pakāpeniski Abraāma ''sēklas'' jēdziens paplašinās:
1) pirmkārt, tika teikts, ka īpatnā veidā viņam būs liels skaits pēcnācēju, un, ka caur viņa ''sēklu'' tiks svētīta visa zeme.
2) tālāk seko paskaidrojums, ka viņa sēkla tā savairosies, līdz kļūs par lielu tautu. Un šī tauta kopā ar viņu iemantos mūžīgo dzīvi uz zemes, kurā viņš ienācis, t.i., Kanaāna zemi.
3) Un šī sēkla kļūs tik daudzskaitlīga - kā zvaigznes debesīs. Tas, iespējams, nozīmē viņa garīgos pēcnācējus (zvaigznes debesīs), kā arī dabiskos pēcnācējus (''smiltis jūrmalā'').
4) Iepriekšējie apsolījumi tiek apstiprināti ar papildus derību, un daudzi cilvēki, kas kļūs par viņa sēklas daļu, iemantos personīgi radnieciskas attiecības ar Dievu.
Pievērsiet uzmanību,ka caur sēklu ''svētību'' jāsaņem cilvēkiem visā pasaulē. Bībelē doma par svētību bieži asociējas ar grēku piedošanu. Kopumā tā arī ir šī vislielākā svētība, kuru cilvēks, mīlot Dievu, vēlas iegūt. Tādēl lasām: ''Svētīgs tas cilvēks, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti " (Ps.32:1).
'' Tas pateicības biķeris '' (1.Kor. 10:16) - vai tas nav savienošana ar Kristus asinīm, caur ko iespējama grēku piedošana.
Vienīgais Abraāma pēcnācējs, kurš atnesa piedošanu grēcīgajā pasaulē, protams, bija Jēzus, un Jaunajā Derībā dots ciešs apstiprinājums Abraāmam dotajam apsolījumam :
"Abraāmam un viņa sēklai tās apsolīšanas notikušas. Viņš nesaka: un tavām sēklām, it kā no daudziem, bet it kā no vienas: un tavai sēklai, tas ir Kristus '' (Gal. 3:16).
''... Dievs apstiprinājis jūsu tēviem, sacīdams Abraāmam: caur tavu sēklu taps svētītas visas ciltis virs zemes''.
''Dievs savu bērnu Jēzu uzmodinājis, to papriekš pie jums sūtījis, ka tas jūs svētītu, ka ikviens atgrieztos no sava ļaunuma" (Ap.d. 3:25,26).
Pievērsiet šeit uzmanību, ka Pēteris citē un interpretē vārdus no 1. Mozus grāmatas 22:18:
Sēklas = Jēzus
Svētība = grēku piedošana
Apsolījums par to, ka Jēzus kā Abraāma sēkla, gūs uzvaru pār saviem ienaidniekiem, šeit ir vietā, ja šo apsolījumu uzlūkojam attiecībā uz Kristus uzvaru pār ļaunumu - kā lielāko Dieva ļaužu un arī Kristus ienaidnieku.
1) pirmkārt, tika teikts, ka īpatnā veidā viņam būs liels skaits pēcnācēju, un, ka caur viņa ''sēklu'' tiks svētīta visa zeme.
2) tālāk seko paskaidrojums, ka viņa sēkla tā savairosies, līdz kļūs par lielu tautu. Un šī tauta kopā ar viņu iemantos mūžīgo dzīvi uz zemes, kurā viņš ienācis, t.i., Kanaāna zemi.
3) Un šī sēkla kļūs tik daudzskaitlīga - kā zvaigznes debesīs. Tas, iespējams, nozīmē viņa garīgos pēcnācējus (zvaigznes debesīs), kā arī dabiskos pēcnācējus (''smiltis jūrmalā'').
4) Iepriekšējie apsolījumi tiek apstiprināti ar papildus derību, un daudzi cilvēki, kas kļūs par viņa sēklas daļu, iemantos personīgi radnieciskas attiecības ar Dievu.
Pievērsiet uzmanību,ka caur sēklu ''svētību'' jāsaņem cilvēkiem visā pasaulē. Bībelē doma par svētību bieži asociējas ar grēku piedošanu. Kopumā tā arī ir šī vislielākā svētība, kuru cilvēks, mīlot Dievu, vēlas iegūt. Tādēl lasām: ''Svētīgs tas cilvēks, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti " (Ps.32:1).
'' Tas pateicības biķeris '' (1.Kor. 10:16) - vai tas nav savienošana ar Kristus asinīm, caur ko iespējama grēku piedošana.
Vienīgais Abraāma pēcnācējs, kurš atnesa piedošanu grēcīgajā pasaulē, protams, bija Jēzus, un Jaunajā Derībā dots ciešs apstiprinājums Abraāmam dotajam apsolījumam :
"Abraāmam un viņa sēklai tās apsolīšanas notikušas. Viņš nesaka: un tavām sēklām, it kā no daudziem, bet it kā no vienas: un tavai sēklai, tas ir Kristus '' (Gal. 3:16).
''... Dievs apstiprinājis jūsu tēviem, sacīdams Abraāmam: caur tavu sēklu taps svētītas visas ciltis virs zemes''.
''Dievs savu bērnu Jēzu uzmodinājis, to papriekš pie jums sūtījis, ka tas jūs svētītu, ka ikviens atgrieztos no sava ļaunuma" (Ap.d. 3:25,26).
Pievērsiet šeit uzmanību, ka Pēteris citē un interpretē vārdus no 1. Mozus grāmatas 22:18:
Sēklas = Jēzus
Svētība = grēku piedošana
Apsolījums par to, ka Jēzus kā Abraāma sēkla, gūs uzvaru pār saviem ienaidniekiem, šeit ir vietā, ja šo apsolījumu uzlūkojam attiecībā uz Kristus uzvaru pār ļaunumu - kā lielāko Dieva ļaužu un arī Kristus ienaidnieku.
Pievienošanās sēklai
Esam skaidrībā par to, ka Abraāms pareizi saprata kristīgā Evanģēlija pamatelementus. Pamatā apsolījumi attiecas uz Abraāmu un viņa sēklu - Jēzu. Ko vēl varētu sacīt par citiem? Pat tiešais Abraāma pēctecis ne vienmēr iekļāvās viņa sēklā (Jāņa 8:39;Rom. 9:7). Bet mēs spējam kļūt par Jēzus daļu, lai apsolījumi, kas doti sēklai, attiektos arī uz mums. Kristība Jēzus vārdā dara iespējamu šo pievienošanos (Ap.d. 2:28;8;16;10:48;19:5).Panti Gal. 3:27-29 nav izņēmums :
"Jo jūs visi, kas esat kristīti uz Kristu, jūs Kristu esat apvilkuši. Tur nav ne Jūds, ne Grieķis,tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, - jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus. Un ja jūs Kristum piederat (caur kristību), tad jūs esat Abraāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki" - apsolījumā par mūžīgo dzīvi uz zemes, caur svētību un piedošanu Kristū. Sekojoši sēklā mēs saņemam apsolījumu, kas jau dots. Un tāpēc pants Rom.8:17 mūs atzīst par līdzmantiniekiem Kristum.
Atceraties, ka svētībai jānāk pār visiem zemes iedzīvotājiem, caur sēklu. Un sēkla ir pasaules laužu kopums, līdzīgi ''smiltīm jūrmalā un zvaigznēm debesīs''. Tas izskaidrojams tā, ka viņi kā pirmie ir saņēmuši svētību, lai kļūtu par šo sēklu. Tādejādi sēkla (vienskaitlī) ''Lai par to Kungu stāsta nākamajām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko viņš darījis, lai sludinātu radu radiem" (Ps. 22:31 ).
"Jo jūs visi, kas esat kristīti uz Kristu, jūs Kristu esat apvilkuši. Tur nav ne Jūds, ne Grieķis,tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, - jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus. Un ja jūs Kristum piederat (caur kristību), tad jūs esat Abraāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki" - apsolījumā par mūžīgo dzīvi uz zemes, caur svētību un piedošanu Kristū. Sekojoši sēklā mēs saņemam apsolījumu, kas jau dots. Un tāpēc pants Rom.8:17 mūs atzīst par līdzmantiniekiem Kristum.
Atceraties, ka svētībai jānāk pār visiem zemes iedzīvotājiem, caur sēklu. Un sēkla ir pasaules laužu kopums, līdzīgi ''smiltīm jūrmalā un zvaigznēm debesīs''. Tas izskaidrojams tā, ka viņi kā pirmie ir saņēmuši svētību, lai kļūtu par šo sēklu. Tādejādi sēkla (vienskaitlī) ''Lai par to Kungu stāsta nākamajām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko viņš darījis, lai sludinātu radu radiem" (Ps. 22:31 ).
Avienojot abas Abraāma doto apsolījumu daļas :
1)Zeme
Abraāms un viņa sēkla, Jēzus, kā arī tie kas Viņā, iemantos Kanaānu zemi un tālāk paplašinoties - visu zemi, un dzīvos tajā mūžīgi. Šajā dzīvē viņi neiegūs zemi, bet iemantos to pēdējā dienā, kad Kristus atgriezīsies.
1)Zeme
Abraāms un viņa sēkla, Jēzus, kā arī tie kas Viņā, iemantos Kanaānu zemi un tālāk paplašinoties - visu zemi, un dzīvos tajā mūžīgi. Šajā dzīvē viņi neiegūs zemi, bet iemantos to pēdējā dienā, kad Kristus atgriezīsies.
2)Sēkla
Pirmssākumā tas bija Jēzus. Caur viņu tiks uzvarēti visi grēki (''ienaids'') cilvēku vidū, tādejādi piedošanas svētība izplatīsies virs zemes.
Pirmssākumā tas bija Jēzus. Caur viņu tiks uzvarēti visi grēki (''ienaids'') cilvēku vidū, tādejādi piedošanas svētība izplatīsies virs zemes.
Kristībā uz Kristu mēs kļūstam par sēklas daļu.
Šie divi pavedieni vijas cauri Jaunās Derības pravietojumiem, un nav pārsteiguma, ka cilvēki pieņem kristību, kad dzird par tiem. Tāds bija un ir patreiz tas ceļš, pa kuru apsolījumi var nonākt arī līdz mums. Tagad mēs varam izprast kāpēc Pāvils, būdams vecs, jau nāves priekšvakarā varēja noteikt savu cerību: "... jo es esmu saistīts ar šīm važām Izraēla cerības dēļ" (Ap.d. 28:20).
Patiesa kristieša cerība - tā ir sākumā ebrejiem dotā cerība.
Kristus vārdi: '' Jo Pestīšana ir no jūdiem'' (Jāņa 4:22) tāpat nozīmē mums nepieciešamību kļūt par garīgiem ebrejiem tai nolūkā,lai mēs iegūtu apsolījumus tikt glābtiem caur Kristu (šie apsolījumi tika doti vispirms ebreju tēviem).
Šie divi pavedieni vijas cauri Jaunās Derības pravietojumiem, un nav pārsteiguma, ka cilvēki pieņem kristību, kad dzird par tiem. Tāds bija un ir patreiz tas ceļš, pa kuru apsolījumi var nonākt arī līdz mums. Tagad mēs varam izprast kāpēc Pāvils, būdams vecs, jau nāves priekšvakarā varēja noteikt savu cerību: "... jo es esmu saistīts ar šīm važām Izraēla cerības dēļ" (Ap.d. 28:20).
Patiesa kristieša cerība - tā ir sākumā ebrejiem dotā cerība.
Kristus vārdi: '' Jo Pestīšana ir no jūdiem'' (Jāņa 4:22) tāpat nozīmē mums nepieciešamību kļūt par garīgiem ebrejiem tai nolūkā,lai mēs iegūtu apsolījumus tikt glābtiem caur Kristu (šie apsolījumi tika doti vispirms ebreju tēviem).
Mēs lasām, ka agrīnie kristieši sludinājuši:
1) ''Labo vēsti par Dieva Valstību '' un
2) Jēzus Kristus vārdā (Ap.d.8:12).
1) ''Labo vēsti par Dieva Valstību '' un
2) Jēzus Kristus vārdā (Ap.d.8:12).
Šie divi jautājumi tiek izskaidroti Abraāmam ar mazliet citādiem vārdiem :
1) apsolījums par zemi un
2) apsolījums par sēklu.
1) apsolījums par zemi un
2) apsolījums par sēklu.
Pievērsiet uzmanību, ka vārdi ''sludināšana'' par Dieva Valstību un par Jēzu tiek apvienoti kā ''Kristus sludināšana'' (Ap.d.8:5). Tas viss bieži tiek uztverts kā apgalvojums: ''Jēzus mīl jūs! Tikai pasakiet, ka jūs ticat Viņa nāvei par jums un jūs izglābsieties''. Bet vārds Kristus skaidri apvieno vairākus noteikumus par Viņu un Viņa nākamo valstību, kuru iemantos Abraāms, ieņēma svarīgu vietu agrīnajā Evanģēlija sludināšanā.
Pāvils Korintā '' ...iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, pārliecinādams par Dieva Valstību '' (Ap.d.19:8); Efezā viņš tāpat dzīvoja ''sludinādams Dieva Valstību'' (Ap.d.20:25) un viņa gulbja dziesma Romā bija tā pati : "Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva Valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot no Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram'' (Ap.d.28:23). Šis fakts, ka Pāvils spēja tik daudz runāt, pierāda, ka Evanģēlija pamatjautājumi par Valstību un par Jēzu nebija tikai vienkārša frāze: ''Ticiet Jēzum"'. Dieva apsolījumu Abraāmam bija daudz konkrētāki par šo frāzi; un tas, ko Viņš apsolīja Abraāmam, faktiski veido patiesu kristietības Evanģēlija pamatu.
Mēs norādījām, ka kristība uz Jēzu padara mūs par sēklas daļu, un saskaņā ar to līdzdalīgus apsolījumu mantošanā (Gal.3:27-29). Bet šī kristība vien vēl nav pietiekama, lai tiktu glābti pēc apsolījuma. Mums jāpaliek šai sēklā, Kristū, ja gribam saņemt apsolījumu, kas dots sēklai. Kristība simbolizē tikai sākumu; mēs tikai esam pievienojušies skrējēju kolonnai, bet mums jānoskrien visa distance līdz galam. Neaizmirstiet, ka atrašanās Abraāma sēklā vēl nenozīmē, ka esam kļuvuši Dievam pieņemami. Izraēlieši zināmā mērā Abraāma sēkla, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi būs glābti bez kristības un savas dzīves Kristū apliecināšanas, sekojot Abraāma piemēriem (Rom. 9:7,8;4:13;14). Jēzus viņiem teicis: "Es zinu, ka jūs esat Abraāma dzimums. Bet jūs Mani meklējat nokaut... Ja jūs būtu Abraāma bērni, tad darītu Abraāma darbus!'' (Jāņa 8:37;39),t.i., dzīvotu ar ticību Dievam un Kristum, apsolījuma sēklai (Jāņa 6:29).
''Sēklai'' piemīt sava priekšgājēja iezīmes. Ja mēs vēlamies būt patiesi
Abraāma sēkla, mums ne tikai jābūt kristītiem, bet jāiegūst ļoti liela ticība Dieva apsolījumiem, tāda kā bija Abraāma ticība. Tādēļ arī viņš tiek dēvēts par ''tēvu visiem ticīgajiem ..., kas staigā ticības pēdās'' (Rom.4:11,12).
Pāvils Korintā '' ...iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, pārliecinādams par Dieva Valstību '' (Ap.d.19:8); Efezā viņš tāpat dzīvoja ''sludinādams Dieva Valstību'' (Ap.d.20:25) un viņa gulbja dziesma Romā bija tā pati : "Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva Valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot no Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram'' (Ap.d.28:23). Šis fakts, ka Pāvils spēja tik daudz runāt, pierāda, ka Evanģēlija pamatjautājumi par Valstību un par Jēzu nebija tikai vienkārša frāze: ''Ticiet Jēzum"'. Dieva apsolījumu Abraāmam bija daudz konkrētāki par šo frāzi; un tas, ko Viņš apsolīja Abraāmam, faktiski veido patiesu kristietības Evanģēlija pamatu.
Mēs norādījām, ka kristība uz Jēzu padara mūs par sēklas daļu, un saskaņā ar to līdzdalīgus apsolījumu mantošanā (Gal.3:27-29). Bet šī kristība vien vēl nav pietiekama, lai tiktu glābti pēc apsolījuma. Mums jāpaliek šai sēklā, Kristū, ja gribam saņemt apsolījumu, kas dots sēklai. Kristība simbolizē tikai sākumu; mēs tikai esam pievienojušies skrējēju kolonnai, bet mums jānoskrien visa distance līdz galam. Neaizmirstiet, ka atrašanās Abraāma sēklā vēl nenozīmē, ka esam kļuvuši Dievam pieņemami. Izraēlieši zināmā mērā Abraāma sēkla, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi būs glābti bez kristības un savas dzīves Kristū apliecināšanas, sekojot Abraāma piemēriem (Rom. 9:7,8;4:13;14). Jēzus viņiem teicis: "Es zinu, ka jūs esat Abraāma dzimums. Bet jūs Mani meklējat nokaut... Ja jūs būtu Abraāma bērni, tad darītu Abraāma darbus!'' (Jāņa 8:37;39),t.i., dzīvotu ar ticību Dievam un Kristum, apsolījuma sēklai (Jāņa 6:29).
''Sēklai'' piemīt sava priekšgājēja iezīmes. Ja mēs vēlamies būt patiesi
Abraāma sēkla, mums ne tikai jābūt kristītiem, bet jāiegūst ļoti liela ticība Dieva apsolījumiem, tāda kā bija Abraāma ticība. Tādēļ arī viņš tiek dēvēts par ''tēvu visiem ticīgajiem ..., kas staigā ticības pēdās'' (Rom.4:11,12).
"Tad saprotat ( t.i. patiesi ņemat pie sirds), ka tie, kuri ir no ticības, tie ir Abraāma bērni" ( Gal. 3: 7).
Patiesai ticībai ir jāparādās kādā darbībā, citādi Dieva acīs tā nav ticība (Jēk. 2: 17). Pirmais apstiprinājums, ka mēs patiesi ticam apsolījumiem, kurus mācamies, būs mūsu kristība. Tad šie apsolījumi attiecas personīgi uz mums ( Gal. 3: 27- 29). Un tā, vai jūs patiesībā ticat Dieva apsolījumiem? Šo jautājumu mums jāuzdod sev nepārtraukti visas dzīves garumā.
Vecā un Jaunā Derība
Ir saprotams , ka apsolījumi Abraāmam apvienoti Kristus Evanģēlijā. Citu svarīgu apsolījumu grupu sastāda tie apsolījumi, ko Dievs devis ebrejiem Mozus likuma kontekstā. Tajos sacīts, ka tad, ja ebreji ievēros šo likumu, tad fiziski viņi būs svētīti dzīvē (5.Moz. 28). Mūžīgās dzīves apsolījuma šajā apsolījuma grupā jeb Derībā nav. Tādējādi mēs varam atzīmēt divējādus apsolījumus:
1)Abraamam un sēklai, kas runā par piedošanu un mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā pie otrreizējās Kristus atnākšanas. Šis apsolījums bija dots arī Edenē un Dāvidam.
2)Ebreju tautai Mozus dzīves laikā tika apsolīts miers un laime patreizējā dzīvē, ja cilvēki ievēros likumu, kuru Dievs devis Mozum.
Dievs apsolīja Abraāmam piedošanu un mūžīgo dzīvi Valstībā, taču tas bija iespējams tikai caur Jēzus upuri. Kristus nāve krustā apstiprināja Abraāmam doto apsolījumu (Gal.3:17;Rom. 15:8; Dan. 9:27; 2Kor 1:20), tādēļ Viņa asinis tiek sauktas par "Jaunās Derības asinīm" (Mat. 26:28). Jāatceras, ka Jēzus nolicis mums regulāri pieņemt vīna kausu, kas simbolizē Viņa asinis( 1Kor. 11:25) "Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas (Luk. 22:20). Nav nozīmes "lauzt maizi" pieminot Jēzu un viņa darbus, ja mēs neizprotam šīs lietas.
Kristus upuris darīja iespējamu piedošanu un mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā; ar šo rīcību viņš apstiprināja apsolījumu Abraāmam : " Tad Jēzus par vienas daudz labākas derības galvinieku ir palicis" (Ebr.7:22). Pantā (Ebr 10:9 ) teikts, ka Jēzus atceļ pirmo derību un nodibina jaunu. Precīzi teikts ir tā : "Atceļ pirmo, lai iedibinātu otro."
Tas liecina par to, ka Jēzus apliecinot apsolījumu Abraāmam, pārtrauca pirmās derības darbību, kas dota caur Mozu. Augstāk minētos pantos teikts, ka ar savu nāvi Jēzus apliecināja Jauno Derību un līdz tam bija Vecā Derība, kuras darbība ir beigusies (Ebr. 8:13 ). Tas nozīmē to, ka, lai arī derība attiecībā uz Kristu bija dota agrāk, tā pilnībā nestājās spēkā līdz Viņa nāvei. Pēc Jēzus nāves šī derība kļuva par Jauno Derību, atšķirībā no vecās, t.i. Vecās Derības. Caur Mozu dotās Vecās Derības mērķis bija pavēstīt par Jēzus darbiem un izcelt ticības nozīmi apsolījumam par Kristu (Gal. 3:19,21). Savukārt ticība Kristum pasvītro likuma patiesību, kas dots Mozum (Rom.3:31). Pāvils orģināli apvienojis
to šādiem vārdiem:
"Tā tad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtum taisnoti" ( Gal.3:24 ). Tieši šai nolūkā tika saglabāts Mozus likums, un tas mums arī šodien vajadzīgs, lai apgūtu mācību.
Viss iepriekš sacītais nav viegli izprotams, lasot pirmoreiz; to apvienot var sekojoši:
Apsolījumi attiecībā uz Kristu, kas doti Abraāmam:
- Jaunā derība.
Apsolījumi izraēliešiem sakarā ar Mozus likumu:
- Vecā derība.
Kristus nāve. Vecās Derības nobeigums (Kol. 2:14-17);
stājas spēkā Jaunā Derība.
Saistībā ar šo, tādas parādības kā aplikšana ar baznīcas desmito tiesu, sestdienas ievērošana u.t.t., kas bija daļa noVecās Derības, nav vairs obligātas (skat. nod. 9.5). Jaunā Derība tiks noslēgta ar zemes izraēliešiem, kad viņi parādīs pazemību un pieņems Kristu (Jer.31:31;32;
Rom. 9:26,27; Ecēch. 16:62; 37:26), kaut gan, protams, jebkurš ebrejs, kurš to izdarīs tagad un pieņems kristību Jēzus vārdā, var tūlīt pat pieņemt Jauno Derību ( tajā nav iedalījuma ebrejos un ne-ebrejos : Gal. 3:27-29).
Kristus upuris darīja iespējamu piedošanu un mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā; ar šo rīcību viņš apstiprināja apsolījumu Abraāmam : " Tad Jēzus par vienas daudz labākas derības galvinieku ir palicis" (Ebr.7:22). Pantā (Ebr 10:9 ) teikts, ka Jēzus atceļ pirmo derību un nodibina jaunu. Precīzi teikts ir tā : "Atceļ pirmo, lai iedibinātu otro."
Tas liecina par to, ka Jēzus apliecinot apsolījumu Abraāmam, pārtrauca pirmās derības darbību, kas dota caur Mozu. Augstāk minētos pantos teikts, ka ar savu nāvi Jēzus apliecināja Jauno Derību un līdz tam bija Vecā Derība, kuras darbība ir beigusies (Ebr. 8:13 ). Tas nozīmē to, ka, lai arī derība attiecībā uz Kristu bija dota agrāk, tā pilnībā nestājās spēkā līdz Viņa nāvei. Pēc Jēzus nāves šī derība kļuva par Jauno Derību, atšķirībā no vecās, t.i. Vecās Derības. Caur Mozu dotās Vecās Derības mērķis bija pavēstīt par Jēzus darbiem un izcelt ticības nozīmi apsolījumam par Kristu (Gal. 3:19,21). Savukārt ticība Kristum pasvītro likuma patiesību, kas dots Mozum (Rom.3:31). Pāvils orģināli apvienojis
to šādiem vārdiem:
"Tā tad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtum taisnoti" ( Gal.3:24 ). Tieši šai nolūkā tika saglabāts Mozus likums, un tas mums arī šodien vajadzīgs, lai apgūtu mācību.
Viss iepriekš sacītais nav viegli izprotams, lasot pirmoreiz; to apvienot var sekojoši:
Apsolījumi attiecībā uz Kristu, kas doti Abraāmam:
- Jaunā derība.
Apsolījumi izraēliešiem sakarā ar Mozus likumu:
- Vecā derība.
Kristus nāve. Vecās Derības nobeigums (Kol. 2:14-17);
stājas spēkā Jaunā Derība.
Saistībā ar šo, tādas parādības kā aplikšana ar baznīcas desmito tiesu, sestdienas ievērošana u.t.t., kas bija daļa noVecās Derības, nav vairs obligātas (skat. nod. 9.5). Jaunā Derība tiks noslēgta ar zemes izraēliešiem, kad viņi parādīs pazemību un pieņems Kristu (Jer.31:31;32;
Rom. 9:26,27; Ecēch. 16:62; 37:26), kaut gan, protams, jebkurš ebrejs, kurš to izdarīs tagad un pieņems kristību Jēzus vārdā, var tūlīt pat pieņemt Jauno Derību ( tajā nav iedalījuma ebrejos un ne-ebrejos : Gal. 3:27-29).
Pareiza Vecās un Jaunās Derības izpratne palīdzēs mums Dieva apsolījumu izpratnē. Skeptiķi netaisnīgi apvaino agrīnos kristietības sludinātājus, ka tie neizdara pārliecinošus secinājumus. Tiem atbildot Pāvils teicis, ka ar savu nāvi Kristus ir apliecinājis Dieva apsolījumus, un cerība, par kuru tie stāsta nav īslaicīgs, bet gan pastāvīgs piedāvājums. "Dievs mans liecinieks: mūsu jums dotais vārds nav bijis reizē jā un nē. Jo Dieva dēls Kristus Jēzus, ko esam jūsu vidū sludinājuši, nav bijis jā un nē, bet viņš ir bijis jā. Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir viņa jā, tāpēc caur viņu mūsu - amen (2.Kor.1:17-20).
Nepārprotami, tas dara galu tādai attieksmei, kā :"Nu labi, es pieņemu, ka visā tajā ir kaut kāda patiesība...".
Nepārprotami, tas dara galu tādai attieksmei, kā :"Nu labi, es pieņemu, ka visā tajā ir kaut kāda patiesība...".
Apsolījums Dāvidam!
3.5: Apsolījumi Dāvidam
Līdzīgi Abraāmam, Dāvidam un citiem Dieva apsolījuma saņēmējiem nebija viegla dzīve. Dāvids auga kā jaunākais dēls lielā ģimenē. 1000 gadu pirms Kristus dzimšanas Izraēlā t.n., ka viņš ganīja aitas un pakalpoja saviem vecākajiem brāļiem ( 1Sam. 15-17).Šai laikā viņš iepazina tādu ticību Dievam, kāda bija tik ļoti nedaudziem.
Pienāca diena, kad izraēliešiem bija jāpieņem viņu agresīvo kaimiņu filistīniešu mestais izaicinājums. Ebrejiem bija jāizvirza no sava vidus tādu cilvēku, kurš spētu stāties pretim Goliatam, filistīniešu čempionam. Saskaņā ar izvirzītajiem noteikumiem, uzvarētājs tad kļūtu valdnieks pār uzvarēto tautu. Ar Dieva palīdzību Dāvids uzvarēja Goliātu, kaut gan cīnījās pret viņu tikai ar lingu un akmeņiem.
Šī uzvara atnesa Dāvidam tādu popularitāti, kura pārspēja cara (Saula ) popularitāti. Bet " rūgtu kā nāvējoša greizsirdība" - Šos vārdus apstiprināja Saula tālākā rīcība, kurš 20 gadus vajāja Dāvidu kā žurku pa dienvidu Izraēlas tuksnešiem, lai nogalinātu viņu.
Tomēr Dāvids kļuva par caru, un, lai izrādītu savu pateicību par Dieva mīlestību pret viņu laikā, kad viņš tika glābts no vajāšanas, Dāvids nolēma uzcelt Viņam templi. Tomēr Dievs teica Dāvidam, ka viņa dēls Salamans uzcels templi, bet Dāvids lai uzceļot sev māju (2Sam 7:4-13). Tālāk sekoja konkrēts apsolījums, kurā ietverts daudz kas tāds, kas jau bija teikts Abraāmam.
"Kad tavs laiks būs piepildījies, un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam es nostiprināšu viņa valstību. Un tas uzcels namu manam vārdam, un es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērnu sitieniem. Bet mana žēlastība no viņa neatkāpsies, kā tā atkāpās no Saula, tava priekšgājēja. Bet tavs nams un tava ķēniņa valstība, - tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!" (2 Sam. 12-16).
No iepriekšējām nodaļām mēs zinām, ka "sēkla" būs Jēzus, Viņa kā Dieva dēla skaidrojums ( 2 Sam. 7:14) to apstiprina, tāpat kā to apstiprina daudzas citas vietas Bībelē:
-" Es esmu Dāvida sakne un dzimums", teica Jēzus (Jāņa Atkl. 22:16)
- "... par viņa dēlu Jēzu Kristu, ... kas pēc miesas cēlies no Dāvida ( Rom. 1:3).
- " No viņa ( Dāvida) pēcnācējiem Dievs, kā solījis, Israēlam sūtījis Pestītāju Jēzu (Ap.d. 13:23).
- Enģelis teica jaunavai Marijai par viņas dēlu Jēzu : " Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni.
Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi un Viņa Valstībai nebūs gala". ( 1: 32,33 ). Šis apsolījums par Dāvida sēklu ( 2 Sam. 7:13) attiecas uz Jēzu.
Stingri noteikuši, ka sēkla bija Jēzus, mēs tālāk varam pievērsties vairākiem svarīgiem jautājumiem :
Pienāca diena, kad izraēliešiem bija jāpieņem viņu agresīvo kaimiņu filistīniešu mestais izaicinājums. Ebrejiem bija jāizvirza no sava vidus tādu cilvēku, kurš spētu stāties pretim Goliatam, filistīniešu čempionam. Saskaņā ar izvirzītajiem noteikumiem, uzvarētājs tad kļūtu valdnieks pār uzvarēto tautu. Ar Dieva palīdzību Dāvids uzvarēja Goliātu, kaut gan cīnījās pret viņu tikai ar lingu un akmeņiem.
Šī uzvara atnesa Dāvidam tādu popularitāti, kura pārspēja cara (Saula ) popularitāti. Bet " rūgtu kā nāvējoša greizsirdība" - Šos vārdus apstiprināja Saula tālākā rīcība, kurš 20 gadus vajāja Dāvidu kā žurku pa dienvidu Izraēlas tuksnešiem, lai nogalinātu viņu.
Tomēr Dāvids kļuva par caru, un, lai izrādītu savu pateicību par Dieva mīlestību pret viņu laikā, kad viņš tika glābts no vajāšanas, Dāvids nolēma uzcelt Viņam templi. Tomēr Dievs teica Dāvidam, ka viņa dēls Salamans uzcels templi, bet Dāvids lai uzceļot sev māju (2Sam 7:4-13). Tālāk sekoja konkrēts apsolījums, kurā ietverts daudz kas tāds, kas jau bija teikts Abraāmam.
"Kad tavs laiks būs piepildījies, un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam es nostiprināšu viņa valstību. Un tas uzcels namu manam vārdam, un es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērnu sitieniem. Bet mana žēlastība no viņa neatkāpsies, kā tā atkāpās no Saula, tava priekšgājēja. Bet tavs nams un tava ķēniņa valstība, - tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!" (2 Sam. 12-16).
No iepriekšējām nodaļām mēs zinām, ka "sēkla" būs Jēzus, Viņa kā Dieva dēla skaidrojums ( 2 Sam. 7:14) to apstiprina, tāpat kā to apstiprina daudzas citas vietas Bībelē:
-" Es esmu Dāvida sakne un dzimums", teica Jēzus (Jāņa Atkl. 22:16)
- "... par viņa dēlu Jēzu Kristu, ... kas pēc miesas cēlies no Dāvida ( Rom. 1:3).
- " No viņa ( Dāvida) pēcnācējiem Dievs, kā solījis, Israēlam sūtījis Pestītāju Jēzu (Ap.d. 13:23).
- Enģelis teica jaunavai Marijai par viņas dēlu Jēzu : " Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni.
Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi un Viņa Valstībai nebūs gala". ( 1: 32,33 ). Šis apsolījums par Dāvida sēklu ( 2 Sam. 7:13) attiecas uz Jēzu.
Stingri noteikuši, ka sēkla bija Jēzus, mēs tālāk varam pievērsties vairākiem svarīgiem jautājumiem :
"Tavu dzimumu, kas nāks no tavām miesām... . Es Viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu..."." No tavas miesas augļiem vienu es celšu uz tava troņa" (2 Sam. 7: 12,14; Ps. 132: 11). Jēzus kā sēkla, fiziski bija Dāvida pēcnācējs un tai pat laikā viņa Tēvs bija Dievs. Kā teikts Jaunajā Der ībā, tas notika caur nevainīgu jaunavu. Jēzus māte bija Marija, Dāvida pēcnācējs ( Luk. 1:32), Viņa tēvs nebija cilvēks, bet Dievs. Lai Marija ieņemtu Jēzu, Dievs brīnumainā veidā ar Svētā Gara starpniecību padarīja viņu grūtu. Un eņģelis tā runāja :" Tāpēc tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls". (Luk. 1:35). Lai piepildītu apsolījumu, - vienīgais veids bija "piedzimt no jaunavas".
- " Un tas uzcels namu Manam vārdam" (2 Sam. 7:13 ). Šie vārdi nozīmē, ka Jēzus uzcels Dievam templi - kā burtiski, tā garīgi. Ecēchiēla 40- 48 nodaļās tiek dots precīzs apraksts templim, kurš tiks uzcelts Jeruzālemē Zelta laikmetā ( t.i. pirmajos 1000 Dieva Valstības gados pēc otrās Kristus atnākšanas uz zemes). Dieva " nams" - tas ir nams, kurā dzīvos Dievs. Jesejas 66 : 1,2 pantos vēl tiek teikts, ka Dievs nāks, lai dzīvotu cilvēku sirdīs; to cilvēku, kuri paklausa Viņa vārdam. Jēzus tādēļ šodien ceļ garīgu templi Dievam no visiem patiesajiem ticīgiem, šai templī dzīvos pats Dievs. Apustulis Pēteris par Jēzu runā kā par stūrakmeni Dieva templim (1Pēt. 2: 4-8 ) un par ticīgajiem kā par dzīviem akmeņiem, no kuriem šis templis tiks celts (1Pēt. 2:5).
" Un es nostiprināšu viņa Kristus Valstības troni uz mūžīgiem laikiem... . Bet tavs nams ( Dāvida) un tava ķēniņa valstība, - tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem ( 2 Sam 7: 13, 16; Jes. 9: 6,7). Sekojoši Kristus valstība būs dibināta Izraēlā - Dāvida valstī. Tas nozīmē, ka nākamā Dieva Valstība būs Israēla valstības atjaunošana ( precīzāk par to stāstīts nodaļā 5.3). Lai piepildītu šo apgalvojumu, Kristus valdīs Dāvida " tronī" jeb viņa valdīšanas vietā. Burtiskā nozīmē ar to jāsaprot Jeruzāleme. Šis ir vēl viens pierādījums tam, ka Valstība būs šeit uz zemes, lai apsolījums varētu piepildīties.
Vārdi " tavs nams un tava ķēniņu valstība - tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem ( 2 Sam. 7: 16) pamatoti liek domāt, ka Dāvids būs liecinieks Kristus mūžīgās Valstības dibināšanai. Šis bija papildus apsolījums, ka viņš atdzims, lai savām acīm redzētu vispasaules Valstību, kuru vadīs Kristus no Jeruzālemes.
Šos Dāvidam dotos apsolījumus ir īpaši svarīgi saprast. Dāvids priecīgi sacīja, ka šī ir " mūžīgā derība"... kas visādi labi izkārtota un nodrošināta (2 Sam. 23:5). Tas pats attiecas arī uz mūsu glābšanu; visa mūsu vēlēšanās ir, - lai šie apsolījumi attiektos arī uz mums. Vēlreiz jāuzsver cik svarīgas ir šīs doktrīnas. Traģiski, ka kristietība sludina dogmas, kuras ir pilnīgā pretrunā šai brīnišķīgajai patiesībai :
- ja Kristus būtu fiziski eksistējis kā personība līdz savai piedzimšanai, tad nebūtu pamatojuma tiem apsolījumiem, ka Jēzus būs Dāvida sēkla vai viņa pēcnācējs;
- ja Dieva Valstība būs debesīs, tad Jēzus nevar atjaunot Dāvida Valstību Izraēlā, un tāpat Viņš nevar valdīt no Dāvida troņa vai no viņa valdības vietas.
Tas viss bija virs zemes un tādēļ šai atjaunošanai arī jānotiek uz zemes.
- " Un tas uzcels namu Manam vārdam" (2 Sam. 7:13 ). Šie vārdi nozīmē, ka Jēzus uzcels Dievam templi - kā burtiski, tā garīgi. Ecēchiēla 40- 48 nodaļās tiek dots precīzs apraksts templim, kurš tiks uzcelts Jeruzālemē Zelta laikmetā ( t.i. pirmajos 1000 Dieva Valstības gados pēc otrās Kristus atnākšanas uz zemes). Dieva " nams" - tas ir nams, kurā dzīvos Dievs. Jesejas 66 : 1,2 pantos vēl tiek teikts, ka Dievs nāks, lai dzīvotu cilvēku sirdīs; to cilvēku, kuri paklausa Viņa vārdam. Jēzus tādēļ šodien ceļ garīgu templi Dievam no visiem patiesajiem ticīgiem, šai templī dzīvos pats Dievs. Apustulis Pēteris par Jēzu runā kā par stūrakmeni Dieva templim (1Pēt. 2: 4-8 ) un par ticīgajiem kā par dzīviem akmeņiem, no kuriem šis templis tiks celts (1Pēt. 2:5).
" Un es nostiprināšu viņa Kristus Valstības troni uz mūžīgiem laikiem... . Bet tavs nams ( Dāvida) un tava ķēniņa valstība, - tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem ( 2 Sam 7: 13, 16; Jes. 9: 6,7). Sekojoši Kristus valstība būs dibināta Izraēlā - Dāvida valstī. Tas nozīmē, ka nākamā Dieva Valstība būs Israēla valstības atjaunošana ( precīzāk par to stāstīts nodaļā 5.3). Lai piepildītu šo apgalvojumu, Kristus valdīs Dāvida " tronī" jeb viņa valdīšanas vietā. Burtiskā nozīmē ar to jāsaprot Jeruzāleme. Šis ir vēl viens pierādījums tam, ka Valstība būs šeit uz zemes, lai apsolījums varētu piepildīties.
Vārdi " tavs nams un tava ķēniņu valstība - tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem ( 2 Sam. 7: 16) pamatoti liek domāt, ka Dāvids būs liecinieks Kristus mūžīgās Valstības dibināšanai. Šis bija papildus apsolījums, ka viņš atdzims, lai savām acīm redzētu vispasaules Valstību, kuru vadīs Kristus no Jeruzālemes.
Šos Dāvidam dotos apsolījumus ir īpaši svarīgi saprast. Dāvids priecīgi sacīja, ka šī ir " mūžīgā derība"... kas visādi labi izkārtota un nodrošināta (2 Sam. 23:5). Tas pats attiecas arī uz mūsu glābšanu; visa mūsu vēlēšanās ir, - lai šie apsolījumi attiektos arī uz mums. Vēlreiz jāuzsver cik svarīgas ir šīs doktrīnas. Traģiski, ka kristietība sludina dogmas, kuras ir pilnīgā pretrunā šai brīnišķīgajai patiesībai :
- ja Kristus būtu fiziski eksistējis kā personība līdz savai piedzimšanai, tad nebūtu pamatojuma tiem apsolījumiem, ka Jēzus būs Dāvida sēkla vai viņa pēcnācējs;
- ja Dieva Valstība būs debesīs, tad Jēzus nevar atjaunot Dāvida Valstību Izraēlā, un tāpat Viņš nevar valdīt no Dāvida troņa vai no viņa valdības vietas.
Tas viss bija virs zemes un tādēļ šai atjaunošanai arī jānotiek uz zemes.
Vai Salamanā apsolījumi tika piepildīti?
Salamans bija Dāvida miesīgs dēls un izpildīja daļu apsolījumu, ko dievs Dievs bija devis Dāvidam. Viņš uzcēla templi Dievam ( 1.Ķēn. 5-8) un viņa pārvaldītās valstis bija plaukstošas. Apkārtējo tautu valdnieki sūtīja pie Salamana savus pārstāvjus, lai izrādītu cieņu ( 1.Ķēn. 10 ), bet no aktīvas tempļa apmeklēšanas nāca garīgas svētības. Salamana valdīšanas laiks vēstīja, ka Dāvidam dotie apsolījumi būs redzami Kristus valdīšanas laikā.
Atsevišķi cilvēki apgalvo, ka apsolījumi Dāvidam pilnībā apstiprinājušies Salamanā, bet par to neliecina sekojoši fakti:
- Daudzās vietās Jaunajā Derībā teikts, ka "sēkla" bija Jēzus, nevis Salamans.
- "Sēklas" Valstībai jābūt mūžīgai, bet Salamans tāds nebija.
- Dāvids atzina, ka apsolījumi bija par mūžīgo dzīvi, bet tam nebija tieša sakara ar viņa ģimeni:
"Vai tāds pats nav mans nams saistībā ar Dievu? Dievs pats taču ir slēdzis ar mani mūžīgu derību ( 2. Sam. 23 :5).
- Dāvida sēkla ir Mesija, Glābējs no grēka ( Jes. 9: 6,7; 22: 22; Jer. 33: 5,6,15; Jāņa 7: 42). Bet Salamans vēlāk atkāpās no Dieva (1. Ķēn. 11 : 1-13; Nech. 13: 26) savu svešzemju sievu dēļ.
- "Sēklas" Valstībai jābūt mūžīgai, bet Salamans tāds nebija.
- Dāvids atzina, ka apsolījumi bija par mūžīgo dzīvi, bet tam nebija tieša sakara ar viņa ģimeni:
"Vai tāds pats nav mans nams saistībā ar Dievu? Dievs pats taču ir slēdzis ar mani mūžīgu derību ( 2. Sam. 23 :5).
- Dāvida sēkla ir Mesija, Glābējs no grēka ( Jes. 9: 6,7; 22: 22; Jer. 33: 5,6,15; Jāņa 7: 42). Bet Salamans vēlāk atkāpās no Dieva (1. Ķēn. 11 : 1-13; Nech. 13: 26) savu svešzemju sievu dēļ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru