Ābrāma mūžs ir bijis notikumiem bagāts. Ir Piedzīvots daudz kas labs kam ir bijuši pārbaudījumi, ieguvumi un noteikti zaudējumi. Viņš ir sasniedzis pieklājīgu vecumu. Un Tomēr viņam nav bērnu, jo arī Sāra, kuras mūža gadi ir līdzīgi, tā arī nav varējuši šajā pasaulē laist kaut vienu bērnu. Uz to tad Stingri jājautā, kur tad, teju vai dzīves novakarē, vēl rasties vesela tauta? Pēcnācēju tik cik debesjumā ir zvaigzņu,. Tas ir bez sava gala un skaista.
Ābrama mūžs ir bijis notikumiem bagāts. Ir piedzīvots daudz kas labs, ir bijuši savi pārbaudījumi, ieguvumi un noteikti arī zaudējumi. Viņš ir sasniedzis pieklājīgu vecumu.
Un tomēr viņam nav bērnu, jo arī Sāra, kuras mūža gadi ir līdzīgi, tā arī nav varējusi šajā pasaulē laist bērnu. Pēcnācēju tik. cik debesjumā ir zvaigzņu. Tas ir bez sava gala un skaita.
Ābrāms paklausa: Un Ābrams izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. Un Ābrāms ņēma Sāraju, savu sievu, un savu brāļadēlu Latu un visu mantību, ko tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši, un tie izgāja, lai dotos uz Kanaāna zemi. Un Tie nogāja uz Kanaānu zemi.
Un vienalga Mūs var neatstāt jautājums, kāpēc Ābrams paklausīja, ja tas viss šķita tik neticami? Ļoti iespējams, viņš paklausīja tāpēc, ka lai šie vārdi arī bija neticami, tie vienlaikus apsolīja arī ko tādu, no kā Ābrams nebija spējīgs atteikties.
Šajā Dieva apsolījumā sakoncentrējās visas Ābrāma ilgas, cerības, sapņi, viss bez kā dzīve rādījās tukša, nepiepildīta, neizdzīvota, tāda kurā nav sasniegts cerētais. Šajos vārdos atklājās tas, pēc kā Ābrāms tiecās visu, bet pats savā spēkā, tā arī nebija to ieguvis. Šī apsolījuma jēga bija, lai nostiprinātu šajā vīrā vēlmi sekot Dieva aicinajumam.
Šī ļoti nozīmīgā Vecās Derības fragmeta galvenā vēsts ir par Dieva apsolījumu un vajadzību tam paklausīt. Apsolījums. Tas ir ļoti svarīgs vārds. Bībelē tas ir sastopams 65 reizes, kur tiek runāts par Dieva apsolījumiem cilvēkam... Līdz ar to varam secināt, ka tā ir kāda ļoti nozīmīga Dieva aktivitāte attiecībā pret mums.
Dieva apsolījums – kāda būtu šo vārdu jēga, ieguvums mums cilvēkiem? Vēl vairāk šāds jautājums iegūst savu nozīmi, ja saprotam, cik gan pašu cilvēku teiktajiem vārdiem var būt mazs svars. Solījumi un apsolījumi var tik viegli tikt doti un tikpat viegli arī lauzti.
Lai gūtu pareizo priekšstatu par Dieva apsolījumiem, mums ir jāatgriežas senā pagātnē. Pie pasaules pirmsākumiem, kad tapa viss redzamais un neredzamais. Svētie Raksti mums nepārprotami saka, ka Dievs visas lietas ir labi darījis. Viņš ir veidojis un iekārtojis šo pasauli. Nav vietas pat mazākajam pārmetumam par kādu nepilnību, jo Dievs Tas Kungs ir teicis, ka viss šajā pasaulē, pilnīgi viss, ir atzīstams kā labs. 19.psalmam pieder skaists šīs Dieva pasaules cildinājums: Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Tāda ir šī Dieva radītā pasaule – varena, skaista, pilna Dievam veltītas slavas un goda. Un Dieva mīlestības pilnais nodoms bija, lai šī pasaule kļūtu par skaistuma, miera un mīlestības pilnu pasauli katrai tās radībai.
Cilvēka grēkā krišanas rezultātā šī pasaule kļuva par vietu, kur cilvēks novērsās no Dieva, norobežojās no dievišķās gaismas. Skaistākā no radībām, kurai kopā ar debesīm vajadzēja izteikt Dieva godu, tagad aizvien vairāk sevī kāpināja naidu pret savu Radītāju. Radība kļuva naida pilna. Tā nevis izteica slavu un godu Dievam, bet aizgūtnēm daudzināja pati sevi. Tā iesāka savā starpā lielo asinsizliešanas un nokaušanas drāmu.
Pasaule, kaut joprojām skaista, cēla brīnišķa, tomēr tagad grēka sagandēta, naida un pretrunu pilna. Tajā ir palicis maz no miera, tomēr ik uz soļa ir sastopams apdraudējums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru