Liecības No Liecību vakara!

Liecības no liecību vakara!
Es Dievu iepazinu Bērnībā, var jau tā teikt.
Bet vairāk sāku ticēt kad nāca gadi, labi kad esu Dievu iepazinu, ļoti agri, nevis kad jau vecums būtu liels! Jo varu izbaudīt šo Dzīvi, kādu viņš man dod. Ticēt sāku no 13 gadiem tagad 17.
Jo Piedalījos daudzās aktivitātēs, kur man bija iespēja. Kad Skolā Mums bija atbraukuši sludinātāji, kas stāstīja cik Dievs ir brīnišķīgs un sapratu, ka bez viņa Dzīve nav, nevis tikai saņemt kādas dāvanas. Dāvanas nav svarīgas, bet gan paša Dieva mīlestība. Dievs jau mūs vada, un tuvina mūs viņam, un atver mūsu sirdis, lai mēs mīlētu viņu. Prieks kad mana dzīve iet kopā ar Dievu, kad neesmu tajā viens pats, nemaldos pa visādiem ceļiem. Slava Dievam, kad viņš lieto mani lai Mums notiktu šī jaukie pasākumi, viņš man dod vairāk, vairāk idejas, Slava viņam. Pateicība viņam, kad viņš mūs visus mīl. Un Būsim vienmēr kopā ar viņu, un mīlēsim viņu no visas sirds, Atvērsim savu sirdi.
Viņš man ir palīdzējis daudz gan problēmās, gan situācijās, viņš man ir bijis klāt priekos un bēdās. Slava Dievam
Āmen

/Arnolds Bērziņš/

Man Pagājušais gads manā dzīvē bija ļoti īpašs. Tieši 2008 gadā no pasaulīga cilvēka es kļuvu par kristieti. No meitenes, kas neko nezin par Dievu es kļuvu par cilvēku, kas mācās iet Viņa ceļā. 2008. gada aprīlī es iepazinu Dievu personīgi.

Ja atskatās uz to kā es pirmo reizi dzirdēju, ka Dievs mani mīl, un, ka Viņam arī manai dzīvei ir plāns tad liekas- tas patiesībā notika diezgan īpašā veidā. Tas notika kādā saulainā dienā ejot pa kādu no Tukuma ieliņām kopā ar draudzeni. Mūs uzrunāja. Mūs uzrunāja divi jaunieši un sāka kaut ko jautāt un stāstīt. Tajā brīdī es pat īsti nesapratu par ko iet runa. Mūs uzaicināja uz jauniešu dievkalpojumu, un man bija sajūta, ka tur ir jābūt. Abas ar draudzeni vakarā aizgājām uz turieni un tad es arī pirmo reizi satikos ar Jēzu. Izjutu to nebeidzamo mīlestību, kas Viņam ir pret mums.

Dievs šajā īsajā laika posmā, šajos dažos mēnešos man ir patiesi daudz darījis. Viņš mainīja manu sirdi un domāšanu. Viņš paņēma prom tik daudz dzīvē nevajadzīgu lietu. Esmu tiešām laimīga par to, ka Viņš ņēma prom visu negatīvo, kas ar mani notika piemēram, vēlmi darīt sev pāri, sāpes par kādām situācijām un vel daudzus jo daudzus sīkumus.
Viņš deva man spēju saprasties ar tiem cilvēkiem, kas man nepatika. Mainīja daudzus manus ieradumus. Viņš katru dienu caur cilvēkiem strādāja ar mani. Viņš lika pēc ilgiem laikiem man justies laimīgai.

Nu jau ir pagājis kāds laiciņš kopš esmu kristiete un, Dievs katru dienu atklāj man ko jaunu. Es ticu, ka tā tas notiks arī turpmāk. Es ticu, ka Viņš mani vedīs tālāk ticības ceļā.

Ja sākumā man likās, ka bez Dieva es varētu arī iztikt, tad tagad es zinu, ka es to nevaru un nemaz negribu. Redzot tās pārmaiņas, kas ir notikušas manī es nekad vairs negribētu tādu dzīvi kā kādreiz.
Zinu- kristieša dzīve nav viegla. Tajā ir daudz pārbaudījumu un vel visa kā, bet neskatoties uz to, dzīvojot ar Dievu sirdī var atrast patiešām īstu prieku, mieru un mīlestību. Dzīvojot ar Dievu tā nav parasta dzīve. Tas nav tā, ka tu vienkārši piedzimsti, lai izbaudītu bērnību, pamācītos, pastrādātu un beigu beigās aizietu no dzīves. Tas ir kaut kas vairāk.

/Dace/

Mani Dievs uzrunāja, kad biju grūtībās, jo it kā dažādas personīgas problēmas ,( saistībā ar skolu un skolasbiedriem )mani noveda depresijā . Dzīve likās kā elle un grūta. Es sāku lūgt Dievu un viss mainījās. Es arī mācos katru dienu un Dievs man dod mācības katru dienu, Esmu mainījies un Dievs man ir ļoti palīdzējis , Dievs mani ir izvilcis no elles , kurā pats sevi, iespējams biju novedis.
/Krišjānis/

tikko ienāca prātā, ka varētu uzrakstīt... kā es saņēmu Svētā Gara (SG) kristību.... bija 2008 gada vasara un nometnē ''one way'' norkalnos pirmo reizi dzirdēju tādu jēdzienu ''SG kristība'' aizbraucot mājās sāku par to interesēties. Cilvēki man daudz ko stāstīja...gan liecības, gan arī no Bībeles paskaidroja. Sapratu, ka vēlos to arī savā dzīvē. Sāku ilgoties pēc tā. Lūdzu. Bija tā, ka man mamma ilgu laiku nezināja par to, ka braucu uz draudzi utt (bet tā jau ir cita liecība :D ) un Dievs man vienā reizē pateica ''Es došu tev SG kristību pēc tam, kad tu pateiksi mammai'' tas bija grūti un sāku vēl vairāk pēc tā lūgt. Pēc drosmes pastāstīt. Vienā dienā es pastāstīju...'(šī gada maijā) un tad pagāja laikam nedēļa un es pārdabiski nokļuvu jauniešu pasākumā, kur nez kāpēc sāku lūgt pēc ilga laika par SG kristību. Un, kad aicināja priekšā tos, kas grib pieņemt Jēzu vai atjaunot attiecības, es jutu kā Dievs saka- aizej. Tas nekas, ka esi jau pieņēmusi- aizej. Es nezināju kādēļ man jāiet. Zināju, ka to lūgšanu varēju lūgt arī tā vienkārši un domāju ''bāc es negribu iet priekšā'' bet es salūzu un izgāju... un tajā pašā brīdī es saņēmu SG kristību. Priekš manis tas bija wow... un atceros, kā jautāju vakarā vienam cilvēkam ''kas ar mani notika'' un viņš pateica ''jautā Dievam. Kaut gan dziļi sirdī tu jau zini'' es jautāju... un nākamajā rītā pēc diekalpojuma tai draudzē, pēkšņi no komandas puses, kas tur kalpoja izskanēja- davai runājam ar jauniešiem par SG kristību... un jā... Dievs atbildēja man... un otrajā dienā es saņēmu dāvanu runāšanu mēlē... un jā... Paldies Dievam par to...
/Dace/

Īsumā ar es pastāstīšu! Es Dievu sāku meklēt jau agrā bērnībā, kaut kas 6 gadu vecumā, kad sāku lasīt, lasīju no sākuma pasakas, bet, kad manās rokās bija Bērnu Bībele, tad tā bija mana mīļākā grāmatā, ko nemainīju ne pret vienu citu, un tā ritīg visu sapratu padsmits gados, un gadiem ejot, vel vairāk izjūtu Dieva klātbūtni, Viņa lielo Mīlestību, kā Viņš mūs mīl. Tagad eju daudz visādiem pārbaudījumiem, un Tas Kungs mani stiprina, dod spēku cīnīties tālāk ,iet un skatīties uz augšu, neviss uz leju. Ja man vajadzētu dzīvot bez Dieva, es nevarētu iedomāties dzīvi bez Viņa, kad man būtu jāiet uz priekšu vienai pašai, bet tagad eju ar to Kungu! Gāju uz draudzi laukos, kas reizi mēnesī, un ar ne vienmēr, un neko nesaņēmu, tad jutu, kad nav mana īstā draudze, lūdzu Dievam par citu draudzi, un tad sekoja sapnis, kad stāvu pie citas draudzes durvīm un tā notika, mana draudze ir Jelgavā, Jelgavas Evaņģēliskā Kristiešu draudze ,,Aicinājums, ,Dzīvoju laukos, satiksmes nav brīvdienās, katru nedēļu nēsmu savā draudzē, bet paldies Dievam ,Viņš man dod iespēju būt draudzē, paldies Dievam par mīļo Mācītāju, kura man dod naktsmājas, man draudze ir viena ,mīļa ģimene. Slava Dievam par visu
/Baiba/

To stāstu ir daudz, nezinu ar kuru sākt... labi sākšu no sākuma - kā kļuvu par kristieti...
Bija 1990 vai 1991 gads, kad bijām svinēt Jāņus uz Salacgrīvu pie tēva darba biedriem... bija interesanti un jautri :)
3. dienā, kad viss bija nosvinēts, bija jātaisās vakarā uz mājām... istabā, kur dzīvojāmies, mans brālis parādīja uz skapja augšas un teica "re kur Jēzus".... mēģināju ieraudzīt, bet neredzēju - skapis augsts, pats sīks... tā pat pēc kāda laiciņa arī otro reizi neredzēju - bija visādas lietas tur augšā sakrāmētas... bet trešajā reizē ieraudzīju Jēzus Kristus gleznu un manā sirdī ieplūda Dieva mīlestība... kopš tā brīža sāku interesēties par Jēzu, jautāju vecākiem... uz papīra lapiņas uzzīmēju Jēzus seju, lai būtu ko mājās aizvest... mājās vecāki iedeva grāmatu "Stāsti par Jēzu"... vēlāk Alojā notika arī evaņģelizācijas semināri, ko rīkoja septītās dienas adventisti... arī uz tiem mēs gājām - mēs visi brāļi, tur ieguvu Bībeles, evaņģēlijus, un citas grāmatas...
tā aizsākās mana kristīgā dzīve.
Mīlestības brīnums...
Bībelē ir vārdi:
4 Pār mani nāca Tā Kunga vārds, kas man sacīja:
5 "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām."
Jeremijas 1. nod.
Lai gan minētais attiecas uz pravieti Jeremiju, tomēr tas var attiekties arī uz mums...
Kad piedzimu, nepiedzimu viens, bet piedzimu kopā ar savu brāli, ka nekā biju viens no dvīņiem... mātes miesās mans brālis bija nospiedis manas kājas... kā nekā tur iekšā šauri :)...
Kad biju piedzimis, es nestaigāju ar kājām līdz 2 gadu vecumam... mani aizveda pie ārsta uz Rīgu... profesors Pakalniņš mani izmeklēja un teica mātei... tavs bērns nekad nestaigās, nespēs pats paēst un noturēt karoti mutē... viņš būs debīls... piedāvāja mani sūtīt uz Daugavpils bērnunamu un par mani saņemt pensiju 16 rubļus...
Māte strikti atbildēja - es pati uzaugu bērnunamā un savu bērnu tur neatdošu, es cīnīšos...
Lai paātrinātu manu attīstību, vajadzēja dabūt speciālas zāles, ko visā Latvijā nevarēja nopirkt... bet Rīgā tās tomēr atrada kādā kara aptiekā...
Māte apguva masāžas paņēmienus Limbažos un sāka ar mani riktēties... veltīja man savas pūles un mīlestību... tajā laikā mēs bijām 3 bērni ģimenē...
Kādos ziemassvētkos es bez kāda palīdzības piecēlos un sāku staigāt pāri visai istabai... pie mātes...
Mamma aiz laimes raudāja un bija ļoti priecīga... jo viņas dēls beidzot pats staigāja... tā bija Dieva dāvana viņai par visām pūlēm un ticību savam bērnam...
Vēlāk mani aizveda pie tā paša profesora, kas mani "norakstīja" un viņš bija izbrīnīts un teica mātei... es nedomāju, ka tas būs iespējams...
Bērnībā tiku arī apgraizīts - ne jau reliģisku motīvu dēļ, bet tapēc, ka nevarēju nokārtot savas "mazās darīšanas"...
Tas dakteris ( cits ) teica mātei... nu būs kā žīdam...
Dievs nekad nav tālu...
tas notika kaut kad starp 1994 un 1998 gadu, t.i., grēkošanas periodā, kad par Dievu maz domāju un nelasīju svētos rakstus...
Kādu vasaras dienu braucām uz Salacu peldēties, bija jābrauc pa zemesceļu uz vīķiem... un dažus kilometrus no alojas, mašīnai pārsprāga viena riepa... tieši pirms slaida līkuma... māte nenovaldīja mašīnu un mēs iebraucām grāvī... pēdējais ko redzēju, bija, ka braucam no ceļa jau nost, ieskatījos spidometrā... ātrums kritās, bija pie 80 km /h... tālāk nesapratu, kas noticis, bija tumšs... domāju, ka man jāmirst vai esmu miris... un nu būs jāstājas Dieva un Jēzus priekšā... Kristus 2. atnākšana, mirušo augšāmcelšanās... Dieva tiesa un elle... par maniem grēkiem...
kad viss norima, atvēru acis un visi izkāpa dzīvi ārā no mašīnas vraka... bijām atmetuši kūleni, jo mašīna aizķērās aiz kāda celma ceļa malā...
Pēc 4 gadu grēkošanas... un dzīves bez Dieva ( lai gan viņš visu laiku bija blakus ) kādu dienu 1998 gadā gulēju gultā un paskatījos uz skapja augšas... tur stāvēja manis noliktā kristīgā literatūra... paskatījos un no pāri skapja malai rēgojās kādas grāmatas stūris... "Kristus un viņa nākšana" nolēmu to paņemt un izlasīt... pēc izlasīšanas sapratu, ka eju uz elli un sāku lūgt Dievam piedošanu, lasīt Bībeli utt. vēlāk bija iespēja piedalīties neklātienes Bībeles kursos, ko rīkoja adventisti... viss Bībeles kurss uzjundīja atmiņās visu to ko stāstīja evaņģelizācijas pasākumā 1991 gadā...
Kādu dienu nolēmu nokristīties ( kristīties gribēju jau 1991 gadā pēc evaņģelizācijas pasākuma, bet vecāki nelaida mūs vienus pašus, jo jābrauc bija uz citu pilsētu )
Tā nu es ar savu brāli un māsu sarunāju, ka nokristīšos grants karjerā - aizgājām uz kādu nomaļāku vietu, tā lai neviens neredz... pateicu brālim un māsai, ka jāsaka būs šādi vārdi "es tevi kristu Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā". Pēc tam iebridu ūdenī un lūdzu Dievu... tālāk devu komandu teikt vārdus un pēc tam ieniru ūdenī... šķita ka laiks bija apstājies, bet kad izniru nesapratu kas bija noticis, viss apkārt izskatījās savādāk, it kā būtu nokļuvis citā pasaulē... arī daba visapkārt bija neparasti skaista... tā tiku nokristīts... vēlāk brālis stāstīja, ka bija nedaudz sajaucis vārdus, jo piemirsies kas jāsaka, bet nu nekas, galvenais ir tas ka kristības ir no Dieva un Dievs uzklausīja manu lūgumu.
2006. gads, bija jābeidz RTK un jāuztaisa diplomdarbs... jau biju nolūkojis tēmu 330 KV līnijas releju aizsardzības rekonstrukcijas projekts... jo shēmas bija līdzīgas un varētu izmantot jau turpat kādas citas līnijas elektrisko shēmu, kura jau bija rekonstruēta - pieslēgta pie mūsdienīgām releju aizsardzībā... skatoties no "dzelžu" viedokļa likās tīrais nieks, bet kad bija jāsāk rēķināt releju iestatījumi - tīrais posts un murgs, jo problēmas sagādāja otrā galā esošā elektrostacija.... nu biju strupceļā un likās, ka netikšu nekur tāli... Kādu dienu lūdzu Dievu... "Kungs apžēlojies par mani, neliec man krist kaunā... Kungs nezinu ko iesākt"... Pēc trim dienām pasniedzējs mani pasauca pie sevis uz kabinetu un teica "Siliņ pa tevi kāds ir apžēlojies" un deva rīkojumu sazināties ar Mārtiņu no augstsprieguma tīkla un tas man ieteica mainīt tēmu pret 110 KV apakšstacijas rekonstrukcijas projektu un piedāvāja 2 variantus - Rūjienas ap.st. un vel kaut kādu ap.st. Es izvēlējs Rūjienas ap.st. un sāku projektu realizēt uz datora... man bija pieredze ar šāda veida projektu un zināju ko izmantot, Pasniedzējs piedāvāja paraugu, kas man noderēja taisot savu projektu...
Galu galā pēc kādiem 3 mēnešiem projekts bija gatavs...
Rezultāti:
par projektu dabūju novērtējumu 10
par recenziju 10
par aizstāvēšanu 10
Vēlāk projektu nosūtīja uz Latvenergo konkursu, kur dabūju 1. vietu starp inžinierprojektiem...
Lūk kā Dievs svētīja manu roku darbu...
Paldies Dievam, pasniedzējiem un citiem...
Nāves ēnā...
Ar darba kolēģiem ( Es, Velga un Gudars ar savu sievu ) devāmies uz Latgali, uz Aglonu ekskursijā... braucām pa ceļu un īsti nezinājām pa kuru ceļu jābrauc Lodes pilsētas krustojumā.. un aizraucām pa garāko ceļu... braucām diezgan ātri pa auto šoseju uz Līvāniem... nu kādi 200 km satiksme bija blīva un intensīva... pretī brauca pa otru joslu smagās mašīnas..
Kad nokļuvām Līvānos, sagaidījām pārējos darba kolēģus ar mašīnām, lai kopā dotos pusdienot kādā nomaļā ēstuvē.... Kad mēs braucām lēni pāri nomaļai dzelzceļa pārbrauktuvei ( nelīdzena brauktuve ) pēkšņi salūza mašīnas priekšējā rata turētāj stienis "reaktīvā ķega" tautas valodā un rats berzās gar širmi... Velga izkāpa no mašīnas ārā ( viņa bija pie stūres ) un apskatījusi bojājumus, sāka slavēt un pateikties Dievam par izglābšanos no drošas nāves... Viņa teica, es neticīgs cilvēks pateicos Dievam....
Rūpīgi apskatot stieni, tas bija jau sen aizlūzis un turējās uz mazu gabaliņu kopā...
Arī es klusi pie sevis pateicu Dievam paldies...
Mašīnu aizveda uz remontu un mēs sakāpām pārējo kolēģu mašīnās un turpinājām ceļu...
Kad bija viss apskatīts... un svētki nosvinēti ( kādam bija dzimšanas diena ), nākamajā dienā devāmies atpakaļ... Iepriekšējās dienas notikumi atstāja iespaidu uz pārējiem un mēs visu ceļu pārrunājām par Dieva mīlestību, izglābšanos utt. viņi jautāja man un es atbildēju uz interesējošiem jautājumiem... tā pat pastāstīju par Dieva mīlestību pret cilvēkiem...
Pa ceļam piestājām Aglonā, pie baznīcas, lai vēlreiz pateiktos Dievam par izglābšanos... un uzpildīties ar svētavotu ūdeni... Aglonā nēesmu bijis u tā bija pirmā reize, kad gāju uz baziliku - skats bija varens un iespaidīgs... sajūtas arī... bija zilas debesis un spoža saule...
Baznīcā pateicāmies Dievam un Lūdzām Dievu...
Līvānos jau atguvām savu mašīnu, kas bija saremontēta un devāmies mājās...
Tā Dievs mūs izglāba no drošas nāves...
Dievs - dabas valdnieks
Šie notikumi norisinājās dažus gadus atpakaļ, kad strādāju augstsprieguma tīklā... tā kā biju jau paspējis visiem darīt zināmu, ka esmu kristietis, darbā iznāca šad tad runāt par Dievu...
Tā nu kādu dienu, kad bija solīts lietains laiks nākamajā dienā, meistars ieteica parunāt ar to vīru augšā, lai rīt nelītu lietus un varētu padarīt visus darbus kādā apakšstacijā...
Es apzinājos skaidri, ka manā varā nav pavēlēt laika apstākļiem, nedz pavēlēt ko Dievam... bet viss bija 100% atkarīgs no Dieva... vienkārši palūdzu Dievam, lai rīt nelītu lietus un varētu padarīt darbus...
Nākamajā dienā lija lietus, bet kad aizbraucām uz apakšstaciju, tas pārstāja līt un darbus paveicām savlaicīgi... tā tas notika vel vairākas reizes...
Par visu esmu pateicīgs Dievam, jo viņš parādīja lielu žēlastību un mīlestību, uzklausot pat šādus lūgumus - apturēt lietu...
Un tas nav no manis, vai kāds mans nopelns - tā ir Dieva dāvana...
[Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis Jēzū Kristū...
Bija reize, kad nolēmu aiziet uz vietējo baznīcu ( laiks kad sāku apmeklēt baznīcu regulāri ), gāju pirmoreiz uz luterāņu dievkalpojumu... gāju izbijies un satraukts, kā nekā pirmā reize... baznīcā dievkalpojums bija vienkāršs ar dziedāšanu un sirdi aizkustinošu svētrunu, kā tas mēdz būt luterāņu baznīcā... dievkalpojuma beigās tika teikti apsolūcijas ( grēku piedošanas ) vārdi un dota svētība...
Pēc dievkalpojuma sasveicinājos ar mācītāju un devos ārā no baznīcas... satraukumu no bija nomainījis neizsakāms miers, prieks un garīga piepildījuma sajūta... Dievs savā žēlastībā bija devis savu mieru un prieku
: caur Svēto Garu.
Kopš tās reizes tā tas bijis daudzkārt, bija reize, kad uz baznīcu gāju un jau pa ceļam lūdzu Dievam piedošanu, par saviem grēkiem... un noskumis, bet pēc dievkalpojuma sirdi un dvēseli pildīja neizsakāms miers un lielums - tāda sajūta, ka iestāsies bezsvara stāvoklis un es kā putns pacelšos gaisā... atceros, ka taisni nevarēju noiet pa taciņu, kas veda no baznīcas durvīm uz vārtiem...
Ir bijušas reizes, kad vērojot skaisto dabu, sirdi pilda Dieva miers, jo daba ir Dieva godības atspulgs.
Kādā citā reizē, kad bijām ar draudzi ekskursijā pa dažādām luterāņu baznīcām, Straupes baznīcā mūs uzņēma un nospēlēja brīnišķīgas dziesmas Dievam par godu uz ģitāru un kokli - skanēja fantastiski un mūsu sirdis pildījās ar Dieva mieru un prieku, pat pastāstīju draudzes loceklei Gunai par savām sajūtām un viņa dalījās ar mani savās sajūtās... Dieva Gars bija mūs pildījis ar dievišķu mieru...
Kādā citā reizē, kad man bija pāri nodarīts, un aiz sāpēm un bēdām raudāju, kāda iekšēja balss teica apmēram tā... neraudi, viss būs labi... nesapratu kas ar mani notika - iekšēji garīgi jutos mierīgs, lai gan ārēji vel lēju asaras...
Kopsavilkums - Dievs ir mīlestības, prieka un miera avots...
Dieva miers ir Dieva dāvana caur Kristu un Svēto Garu!
/Ingus/
Bērns tiek pasargāts.
Notika tas kad vidējām dēlam Raimondam bija ap 3 gadiem. Mājās, koridorā ir drēbju skapis ar antresoli. Kādu vakaru, kad visi rosījās pa virtuvi, puika gāja pārbaudīt mammas mēteļa kabatas, vai nav aizķērusies kāda kompiņa. Mētelis karājās uz antresola durvju roktura. Puika pavilka aiz mēteļa apakšas, jo līdz kabatai nevarēja aizsniegties. Durvis atvērās, antresols sasveras un gāzās lejā. Viens liels blīkšķis. Sieviņa izskrēja no virtuves paskatīties, kas par troksni. Antresols uz grīdas, puika nav! Šausmas! Ātri pacēla antresoli – pārbijies bērns ir iekšā antresolā ar skrambiņu uz kājas. Slava Tam Kungam! Viņš sargā mūsu bērnus, kad mēs neesam viņiem klāt. Piepildījās Vārds: „ Kas To Kungu bīstas, tam pieder drošs cietoksnis, un arī viņa bērni būs tur pasargāti.” ( Sal. Pam. 14:26.)
/Oļegs/