Žēlastība ir Dieva izpausme , kuru saņemam, kā dāvanu.
Kā tēvs apžēlojas par saviem bērniem,
tā tas Kungs apžēlojas par tiem,
kas Viņu bīstas.
Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam:
Viņš piemin to, ka esam pīšļi.
Cilvēks dzīvē ir kā zāle,
viņš zied kā puķe laukā,
bet kad vējš to skar,
tad tās vairs nava, un neatrod pat tās vietu.
Bet tā Kunga žēlastība paliek mūžigi dzīva tajos,
kas Viņu bīstas; un Viņa taisnība
no paaudzes uz paaudzi pie tiem,
kas Viņa derību ievēro,
neaizmirst Viņa baušļus un cenšas pēc tiem dzīvot.
Tas Kungs ir uzcēlis Savu troni debesīs.
Viņš valda pār visu un visiem.
Teiciet to Kungu, jūs, Viņa eņģeļi,
Viņa stiprie sargi, kas pilda Viņa pavēles!
Teiciet to Kungu,
Viņa karapulki un kalpi,
kas pilda Viņa rīkojumus!
Teiciet to Kungu,
jūs, Viņa radījumi visās Viņa valstības malās!
Teici to Kungu,
mana dvēsele!
107 psalms ir pateikts par žēlastību
[1 "Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!"
2 Tā lai saka tie, ko Tas Kungs atpestījis, ko Viņš ir izglābis no spaidītāja rokas
3 un sapulcinājis no visām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras.
4 Viņi maldījās tuksnesī pa nestaigājamiem ceļiem un neatrada pilsētas, kur varētu dzīvot,
5 izsalkuši un izslāpuši, tā ka viņu dvēsele viņos bija galīgi novārgusi un izmisusi.
6 Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta
[2009.11.16. 21:09:25] Arnolds saka: 7 un vadīja uz pareiza ceļa, ka viņi nonāca apdzīvotā vietā.
8 Bet viņi lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidū,
9 ka Viņš veldzēja izslāpušo un atspirdzināja ar barību izsalkušo.
10 Tie, kas sēdēja tumsā un nāves ēnā, būdami ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos,
11 jo viņi pretojās Dieva vārdiem un neizpildīja Visuaugstākā gribu,
[2009.11.16. 21:10:37] Arnolds saka: 12 bet Viņš nomāca viņu sirdi ar grūtām pūlēm, ka viņi paklupa un palīga nebija,-
13 tie tad piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm
14 un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas, un sarāva viņu saites.
15 Viņi lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem,
16 ka Viņš salauza vara durvis un sagrāva dzelzs aizšaujamos.
17 Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas savu grēku un savu noziegumu dēļ,
18 ka viņiem apriebās ēdiens un viņi nonāca gandrīz līdz pat nāves vārtiem,
19 tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš viņus izglāba no viņu bailēm.
20 Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.
21 Tie lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem.
22 Viņi lai nes pateicības upurus un sludina ar prieku Viņa darbus.
23 Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus,
24 tie redzēja Tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsū un dziļumos.
[2009.11.16. 21:13:32] Arnolds saka: 25 Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus,
26 tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs.
27 Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā.
28 Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm.
29 Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi.
30 Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.
[2009.11.16. 21:14:16] Arnolds saka: 30 Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.
31 Viņi lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem,
32 viņi lai cildina Viņu tautas draudzē un lai slavē vecajo saimē!
33 Viņš padarīja upes par tuksnesi un ūdens avotus par sausām un tukšām vietām,
34 un auglīgu tīrumu par sausu posta zemi tās iedzīvotāju ļaunuma dēļ.
35 Tuksnesi Viņš atkal pārvērš par ūdens dīķi un sausu zemi par avoksnainu.
36 Viņš tur nometināja izsalkušos, ka viņi tur uzcēla pilsētu, kur dzīvot,
37 un apsēja tīrumus un dēstīja vīnadārzus, kas nesa bagātus augļus.
38 Viņš svētīja viņus, ka viņi ļoti vairojās, un viņiem lopu nebija mazums.
39 Bet tad viņi gāja mazumā un panīka no nelaimes bēdām.
40 Viņš izgāza nievāšanu pār dižciltīgajiem un lika viņiem maldīties tuksnesī, kur nav ceļa.
41 Bet nabagos Viņš paaugstināja, izglāba viņus no viņu posta un vairoja viņu dzimumu kā avju pulku.
42 To redzēdami, priecāsies taisnie, un visai nelietībai jātur mute.
43 Kas ir gudrs, lai ņem to vērā un saprot Tā Kunga žēlastības darbus.
Samuēla 24:14 Tad Dāvids sacīja Gadam: "Man ir ļoti lielas bailes. Es labāk vēlētos krist Tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlos krist cilvēku rokā!"
no Dieva. Ne vienmēr un ne visiem šāda žēlastība tiek dota. Viņš pats izlemj, kam un kurā brīdī šo dāvanu dot." (E. Staneks. "Lūgšana")
Man jau ir 77 gadi. Gribu līdzdalīt liecību, kā es piedzīvoju lielu Dieva žēlastību, Viņa pieskārienu. Vēlu es Viņu meklēju, bet Viņš mani pieņēma un es jūtu Viņa gādību ik dienas. Saprotu, ka tas ir tikai avanss, man vēl daudz jāmācās.
Vispār mūsu ģimeni Dievs ir turējis savā redzeslokā visu laiku. Pirmajā pasaules karā, tēvam dodoties uz fronti, māte ielika viņam kabatā Dieva Vārdu, un tēvs neskarts atgriezās mājās. 1941. gadā Dievs mūs pasargāja, arī 1949. gadā stāvēja klāt, Viņš izvadīja tēvu desmit gadus caur Sibīrijas plašumiem un laimīgi atveda mājās, protams, ne tādu, kāds aizgāja, bet mēs visi bijām kopā.
Īsu laiku pirms aiziešanas vīram parādījās slimība – viņš neatcerējās, ko darījis. Viņš pensiju saņēma bankā, bija jāiet saņemt, bet neatcerējās, kur nolicis pasi. Izmisumā izmeklēju visu māju. Ja nu kas notiek... Slimnīca vai vēl kas ļaunāk... Visur ir vajadzīga pase. Lūdzu Dievu – palīdzi, mīļais Kungs, parādi, kur meklēt, es vairs neko nesaprotu, neko nezinu. Lūdzu, Dievs, esi man, grēciniecei, žēlīgs! Apžēlo mūs, palīdzi, tikai Tu vari palīdzēt. Gribēju iet ārā, durvīs stāvot, vēl paskatījos visapkārt, pagriezos, lai ietu... Jutu, kāds mani satvēra aiz pleciem un pagrieza atpakaļ. Ieraudzīju aiz skapja koferi, kur glabāju nevajadzīgās drēbes. Paskaties! Varbūt kaut kas no kofera ir vajadzīgs – man kāds saka. Kaut bija grūti to izņemt no aizskapja, tomēr paklausīju, izņēmu, atvēru un... virspusē – pase! Kad vīram uznāca lēkme, viņš baidījās no zagļiem. Kā viņš tur varēja noslēpt pasi, neatceros.
Bet es sajutu Dieva pieskārienu, no aizkustinājuma raudāju un pateicos Tam Kungam par to žēlastību, ko Viņš mums parādīja. Un es jūtu Viņa žēlastību, Viņa gādību ik dienas. Sarežģītās situācijās Viņš man sūta zīmes – sapņus, ka Viņš rūpējas par mani, lai neuztraucos, un es mierīgi dzīvoju Tā Kunga žēlastībā. Lai Viņam gods un slava, un pateicība mūžīgi mūžos! Āmen!
( Sievietes liecība)
Man šķiet, ka nav lielākas žēlastības, ja piedod tiem, kas sit Viņam naglas un mēs tai skaistā.
Lielākā žēlastība ir, ka tu esi Pestīts... Un kad saņem pestīšanu ,tā ir Žēlastības zīme.
Vai tad ir kāda lielāka izpausme?
• Efeziešiem 1:7
7 Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības
No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana (Ef. 2:8).
Žēlastība ir nozīmīgs atslēgas vārds pestīšanas mācībā, un tāpēc tas jāaplūko pamatīgāk. Tas ir šķietami viegli saprotams jēdziens tikmēr, kamēr par to ir tikai jādomā un jārunā, bet, tiklīdz cilvēks saskaras ar tā pielietojumu dzīvē un tiklīdz no tā ir atkarīga mūsu mūžīgā svētlaime vai pazušana, tā mums vairs nav neviena grūtāk saprotama un ticama vārda kā – “žēlastība”. Mācība par žēlastību ir būtiska daļa no mācības par Dievu, un pareizi pazīt Dieva žēlastību – tā ir mūžīgā dzīvība.
Kāpēc mums tā tik ļoti vajadzīga?
Vecā Derība, runājot par žēlastību, lieto tādus jēdzienus kā nepelnīta labvēlība jeb dāvana, citam cilvēkam parādīta augstsirdība un nesatricināma mīlestība. Jaunajā Derībā žēlastība ir laipnība un līdzjūtība, īpaša Dieva klātbūtnes izpausme, godības spēks, dāvana jeb labvēlība, pateicība, svētība vai vienkārši kaut kas patīkams. Kādi brīnišķīgi jēdzieni! Rakstos ir neskaitāmas atsauces uz nepelnīto labvēlību un mīlestību, ko mums dāvina Dievs.
Jāņa ev. 1:16 Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.
17 Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.
18 Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.
Pirmkārt, visā pasaulē valda bieza tumsība attieksmē pret Dieva žēlastību, jo pasaule uzskata, ka Dieva žēlastība nozīmē to, ka Viņš nebūs tik bargs pret vājo un nepilnīgo cilvēku. Kāds sacīs: “Bet Dievs taču ir žēlīgs un nedusmosies par mūsu vainām.” Tāds ir žēlastības sprediķis, ar ko vecā čūska iemidzina un pieviļ visu pasauli. Šādi Dieva žēlastība tiek attēlota kā sava veida vājība, kas iznīcina Dieva taisnības un patiesības spriedumus.
Mums tā ir vajadzīga
Vēstulē efeziešiem Pāvils ne tikai apbrīno “žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību”, bet arī dara zināmu, cik ļoti mums tā nepieciešama. Pēc tam, kad Pāvils īsi aprakstījis kristiešu jauno statusu, proti, to glābšanu, pieņemšanu par Dieva bērniem un mantiniekiem un apzīmogošanu ar Svēto Garu Dieva žēlastībā (skat. Ef. 1:3 14), otrajā nodaļā viņš izvērš plašāku stāstījumu par kristiešu iepriekšējo stāvokli un sekojošo glābšanu. Mums jāzina, no kurienes nākam. Mums jāzina, kas īsti esam, proti, grēcinieki un cilvēki nāves ielejā. Šo apstākli nedrīkstam piemirst nekādā gadījumā, jo, ja tas pagaistu no mūsu apziņas, mēs vairs nenovērtētu savu glābšanu un tik dārgo Dieva žēlastību un laipnību.
ai nav robežu, un nekas tai nav par grūtu
Vārds “žēlastība” angļu valodā — grace — radies no latīņu valodas vārda gratia, kas savukārt tulkojumā no grieķu valodas — charis — nozīmē “nepelnīta labvēlība”. Mīlestība ir žēlastības dvīņumāsa. (Jāņa 3:16; Ef. 2:8) Kristus ir Dieva žēlastības iemiesojums, tieši tāpēc Viņa nāve cilvēku glābšanas nolūkā ir vislielākais mīlestības apliecinājums. Jēzus nāca, lai paustu žēlastību un mīlestību un izglābtu cilvēci no grēka valgiem un pazušanas.
Pāri visam mums arī jāapzinās, ka Dievs ir pār mums apžēlojies un parādījis savu mīlestību un žēlastību...
Bet Svētie Raksti par Dieva žēlastību māca ko citu, ko tu sapratīsi no Kristus asins sviedriem, ciešanās noliektās galvas un skaļā sauciena pie krusta. Tāpat mēs to mācāmies no Jeruzalemes krišanas un visām briesmīgajām lietām, kas piemeklēja Dieva tautu, kad apzināmies, ka neviens mats nenokrīt no galvas bez mūsu Tēva ziņas (Mt. 10:29).
9 Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus. ( 145. psalms )
Dieva žēlastība nav piekāpība vai vājība. Tas tiesa, ka Dieva sirdī ir neaptverama mīlestība un žēlastība pret mums visiem, taču to nedrīkst pretstatīt Viņa tikpat lielajai un absolūtajai taisnībai. “Tiesa un taisnība ir Tava troņa pamati; žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā” (Ps. 89:15). Neviens nevar iegūt Dieva žēlastību, ja tā nav pilnīgā saskaņā ar Viņa taisnību. Kristus var raudāt par Jeruzalemi, bet Viņš nevar to izglābt, jo tā nevēlas klausīt Viņa balsi.
Žēlastība ir laiks , kas mums tiek dota.
tas varbūt vienkārši kā laiks.
Ikviens, kas tic uz Kristu, dzīvos pat ja mirs...!
2. Kāpēc ir tik grūti pieņemt žēlastības jēdziena vienkāršību? Kas varētu palīdzēt cilvēkiem to saprast?
• Pie atziņas nav nākuši.
• Varbūt lepnība.
•
Ar ticību ir tāpat kā ar mīlestību - ar varu nevar piespiest mīlēt / ticēt
Kad mēs runājam par Dieva piedodošo žēlastību, kurā cilvēks tiek pieņemts Viņa vienībā un draudzībā, mums vienmēr jāapzinās, ka šī žēlastība nekad netiek dota ārpus Kristus. Bet, ja cilvēks ir Kristū un viņam dots viss, ko Kristus darījis, tad viņam ir arī absolūta Dieva žēlastība, draudzība un mīlestība. Un, tā kā nekāda žēlastība netiek dota ārpus Kristus, bet vienīgi saskaņā ar Viņa nopelnu, tas nozīmē, ka tiem, kas ir Jēzū Kristū, nekādi darbi, grēki un necienība netiks pieskaitīti. Tāda ir žēlastība.
Mēs nevaram justies paraki ja sajūtam un apzināmies žēlastību.
Par ko Viņš grib pat to Viņš apžēlojas?
Jo apzināties Žēlastību ir dāvana ,ne mūsu nopeln.
Žēlastība ir pilnīgs pretstats jebkādam uzsvaram uz darbiem un nopelniem. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, lai saprastu, kas ir žēlastība. Apustulis saka: “Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom. 11:6). Bet, ja pēc darbiem, tad vairs ne no žēlastības, citādi darbi vairs nebūtu darbi. Un vēlreiz viņš saka: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna” (4:4).
Žēlastību apzinos tad, kad esmu izgājis caur apstākļiem, ko visi iet un rezultātā redzu, cik viegli varēju tos pārvarēt. Tā ir žēlastība. Paldies Dievam!
Šeit žēlastība un pienākums ir nolikti viens otram pretī kā kontrasti. Un atkal: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos” (Ef. 2:8–9). No visiem šiem tekstiem mēs redzam, ka žēlastība un darbi, žēlastība un nopelns ir pretēji viens otram, jo tie izslēdz viens otru.
Svētie Raksti māca, ka cilvēks top attaisnots un glābts vienīgi no žēlastības, un tāpēc tie, kas bauda šo žēlastību, ir jāuzskata par tādiem, kuriem ne tikai nav nekādu tiesību uz šo dāvanu, bet tie pat ir pelnījuši Dieva sodu un dusmas. Un, kamēr vien viņi dzīvos virs zemes, tie paši nebūs pelnījuši neko labu, ja vien Dievs pret tiem izturētos saskaņā ar nopelniem. Pilnīga taisnība prasa pilnīgu svētumu, bet cilvēkā ir vieni vienīgi nemitīgi grēki.
Kad Dievs jums piedāvā savu žēlastību un piedošanu, Viņš nevēlas, lai jūs turpinātu dzīvot tādu pašu dzīvi kā agrāk. Jūsu padošanās ļauj Viņam ar Svētā Gara spēku darboties jūsu dzīvē. Viņš pārveido jūs tā, ka jūs vēlaties darīt labu. Jūsos rodas vēlēšanās sekot Kristus pavēlēm, jo jūs mīlat Viņu. (Jāņa 14:15) Tieši tāpēc apustulis Pāvils sacīja, ka Dievs ir viņu norīkojis aicināt, “lai Viņa Vārdā ticībai pakļautos visas tautas” (Rom. 1:5)
Žēlastība ir temats, kurā dziļi jālien... :) un vai cilvēks spēs aptvert žēlastības dziļumus? Žēlastība ir mīlestība.
Kamēr vien tas ir tikai mācības jautājums, to visu ir diezgan viegli saprast. Bet, kad Dievs ir uzmeklējis cilvēku un atmodinājis viņu no miega, tad viņš sāk just un saprast dziļo, milzīgo grēka samaitātību savā iekšējā būtībā, domās, vēlmēs un jūtās. Viņš apzinās, ka vecā sirds vienmēr vēlas iet aplamos ceļos un miesa ir pilna grēcīgām iekārēm, kas, Svētajam Garam darbojoties viņā, atklājas arvien skaidrāk un sāpīgāk. Tā ir patiesi grūta māksla saprast žēlastības būtību, kuru nekavē un neatceļ pat visa mūsu samaitātība. Jo, tā kā bauslība ir rakstīta cilvēkā un Dieva lielā žēlastība vēl vairāk uzsver visas Dieva prasības dvēselei, tad grēka iekšējās apsūdzības kļūst vēl jo sāpīgākas. Tādā pat veidā – jo lielāka kļūst Dieva žēlastība, jo grēks kļūst biedējošāks un cilvēks necienīgāks.
Mīlestība arī ir neizmērojama... man patika metta suttra - mīlošas laipnības dzejolis, kas māca mīlēt bez robežām...
Žēlastības un pārvēršanas mijiedarbību ar velosipēdu. Velosipēdam ir divi riteņi. Ja tos noņem, vairs nav velosipēda, tomēr ir svarīgi atšķirt abus riteņus — viens no tiem stūrē, bet otrs darbojas kā dzinējspēks. Abi ir vienlīdz svarīgi un nepieciešami.
Glābšana arī sastāv no divām daļām — žēlastības un pārvēršanas. Abas Debesīm ir vienādi svarīgas. Atmetot kādu no tām, mēs zaudējam pestīšanu. Tomēr, tāpat kā ir ar velosipēda riteņiem, mums jāprot atšķirt to darbība.
Žēlastība ir tā, kas mūs glābj. Žēlastību dod tikai un vienīgi Dievs. Tā ieskauj mūs, un mēs to dāsni saņemam brīdī, kad uzticam savu dzīvi Jēzum.
Pārvēršana sākas tajā pašā mirklī, kad saņemam žēlastību, un tad šī pārvēršana iemājo mūsos. Mums jāuzlūko žēlastība kā glābšanas garantija, tomēr vienmēr jāraugās, lai mēs pieaugtu paklausībā Dievam. Sadarbībā ar mums Dievs pārvērš mūs un veido pēc savas līdzības.
līdzekļus. Vispirms viņš arvien pūlas iekvēlināt cilvēkā atlikušo grēku un tad ar visiem Dieva draudu vārdiem biedēt un mocīt dvēseli, aizmiglot domas par Dieva žēlastību un nemitīgi norādīt uz Dieva svētumu un dusmām pret grēku.
Lai saglabātu vārdu “žēlastība” tā patiesajā un pilnajā izpratnē, ir nepieciešama gudrība, kas sniedzas pāri cilvēka prātam un saprašanai. Kaut Dievs ikvienu kristieti pasargātu no ilūzijām, ka tas šai sakarā ir apguvis visu! Tāpēc, ka visi patiesi svētie šai ziņā allaž paliek vienīgi skolnieki un mācekļi, ko viegli var redzēt visās viņu nopūtās, izbīlī, agonijā un bēdās, par kurām lasām Dāvida psalmos un visu svēto vēstures stāstos.
Ir atspīdējusi žēlastība, kas nes glābšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un dzīvotu šajā laikā prātīgi, taisnīgi un dievbijīgi, gaidīdami svētlaimību uz kuru ceram – mūsu lielā Dieva un Glābēja Jēzus Kristus godības pilno parādīšanos.
Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visa ļaunā un lai mūs darītu par svētu tautu, kas pieder vienīgi Viņam, dedzīgu uz krietniem darbiem. /Titam 2:11-14
Bet, ja Viņa dēli atmetīs Manu bauslību,.. tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti, tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu (Ps. 89:31, 33–34).
Ko tas nozīmē? Tas ir kas dīvains! Te sacīts, ka bērni (dēli) grēko un tiek piemeklēti ar rīksti un sitieniem. Un tad par spīti visam tiek sacīts, ka žēlastība viņam netiks atņemta! Ko tas nozīmē – “Viņam”?
To redzam no konteksta. Vārdi, kas rakstīti turpat iepriekš, saka: “Jā, Es Viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā. Es saglabāšu pret Viņu Savu žēlastību mūžīgi, un Mana derība ar Viņu paliks pastāvīgi. Viņa dzimumu Es uzturēšu mūžīgi un Viņa troni tik ilgi, kamēr pastāv debess.”
Un tālāk rakstīts: “Ja Viņa dēli atmetīs bauslību.” Bet kā tas iespējams, ka žēlastība, kas apsolīta Dēlam, nevar tikt apšaubīta, kad Viņa bērni (dēli) ir grēkojuši? Atbilde: jo žēlastība pār bērniem ir saistīta ar Dēlu! Žēlastība, kas apsedz Viņa bērnus, bija derības žēlastība, kas slēgta ar “pirmdzimto” Dēlu. Viņš ir mūsu Kungs un Galvotājs. Viņš ir mūsu Vidutājs un Aizstāvis pie Tēva. Viņš ir Aizlūdzējs par mums. Viņš ir samaksājis parādus un apmierinājis taisnības prasības. Tādēļ pat tad, kad bērni ir grēkojuši, Viņa dēļ žēlastība ir neatceļama.
Dieva Mīlestība ir ļoti liela gan ar žēlastība. Ja man vajadzētu iedomāties savu dzīvi bez Dieva, tad nezinu kā tas būtu, Man Viņam ik brīdi ir ko pateikties tas ir brīnišķīgi.
Dieva sods vienmēr bijis ar mērķi - piespiest cilvēkus atgriezties no grēkiem... katra nākamā sodība ir smagāka par iepriekšējo... bet jebkurā brīdī Dievs ir gatavs piedot un apžēlot, ja cilvēks saprot un atgriežas...
Jēzus bija žēlastība un patiesība, ko Viņš teica grēciniekiem? Es tevi nepazudinu, ej un negrēko vairs.
Atklāsmes grāmatā minētās sodības ir ar tādu pašu mērķi... tās ir Dieva pēdējie mēģinājumi cilvēci vest pie prāta un atgriešanās...
Luters saka: “Kad Dievs man šķiet dusmīgs, it kā vēlētos mani atmest, man jāatbild: svētais Tēvs. Pirms Tu mani atraidi, Tev vispirms ir jāatraida Tavs mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, jo Viņš ir mans Galvotājs, jā, mans izpirkums. Ja Tev uz Viņu ir labs prāts, tad arī man ir jābūt brīvībā un drošībā.”
Tu, kas esi nācis pie Jēzus, sācis Viņam ticēt un gribi būt Viņa bērns, bet aizvien esi tik grēcīgs, kritis un aizmāršīgs, ka Dievam būtu tevi jāatraida tavas aplamības dēļ, – atceries, ka Dievs patiesi grib tevi piemeklēt ar rīksti un sitieniem tavu grēku dēļ. Vispirms, cik iespējams, Viņš tevi piemeklēs iekšēji tavā sirdsapziņā, bet tad, ja nepieciešams, ar daudz smagiem kārdinājumiem tevi pārmācīs arī ārēji.
Viņš grib piemeklēt tavus grēkus ar rīksti un sitieniem, bet nevēlas tev atraut Savu žēlastību, jo žēlastība ir ciešā saistībā ar Viņa Dēlu. Par žēlastību Viņš runā nevis ar tevi, bet ar Viņu, kurš to pelnījis kā mūsu Starpnieks, Aizstāvis un Galvotājs. Žēlastība ir balstīta uz cita pamata nekā tava dievbijība, un tāpēc tavu grēku dēļ nevar tikt atcelta. Citādi tā nebūtu nekāda žēlastība.
Un pat tad, kad tu pieredzi Viņa draudu realitāti – rīkstes un sitienus, bailes un agoniju, tad tev ir stingri jātic Viņa apsolījumu patiesībai un mūžīgajai žēlastībai. Kad tu esi grēkojis un Viņš tevi piemeklē ar rīkstēm un sitieniem, tev nevajadzētu to pārprast un iedomāties, ka Viņš vēršas pret tevi dusmās!
Dievs jau iepriekš tevi ir brīdinājis, ka piemeklēs tavus pārkāpumus ar rīksti un tavus noziegumus ar sitieniem, bet nevērsīsies pret tevi dusmās! Tev labi jāpatur prātā, ka tas viss jau iepriekš ir paredzēts starp Viņu un tevi, ka būs gan grēki, gan sitieni, tomēr tam visam pa vidu Dieva žēlastība paliks mūžīgi.
Lai gan Dieva mīlestības un žēlastības spēks ir liels un bagātīgs, tas negarantē, ka cilvēks, reiz pieņēmis šo mīlestību un žēlastību, nekad vairs nevarētu ciest neveiksmi. Citādi taču Raksti mūs nepiekodinātu būt modriem. Pievērsiet uzmanību šādām rakstvietām:
“Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (1. Kor. 16:13)
“Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1)
“Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Ef. 6:11,12)
“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Kor. 10:12)
“Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit.” (2. Pēt. 1:10)
Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā (Jēk. 1:12).
Šī mācība ir ļoti nozīmīga, tādēļ iedziļināsimies tajā pamatīgāk. Daudzi žēlastības bērni kārdinājuma priekšā mēdz zaudēt dūšu. Viņi saka: “Es nezaudētu žēlastības cerību, pat ja būtu kritis grēkā, taču es jūtu sevī ko daudz briesmīgāku – es jūtu mīlestību uz grēku. Un tas patiešām ir šausmīgi!” Atbilde ir: “Vai esi mierā ar savu “mīlestību uz grēku”?” – “Mierā!? Kā gan varu būt mierā?
Tomēr tavs patiesais “es” un tava patiesā būtība ir tā, kas ienīst savu “mīlestību uz grēku”. Tas ir tavs jaunais cilvēks. Taču Svētajos Rakstos tā netiek saukta par “mīlestību uz grēku”. Svētajos Rakstos to sauc par “miesu” ar tās kārībām un iekārēm. Tas, ko tu jūti, ir tavas miesas mīlestība uz grēku. Un, ja mēs nejustu savas miesas kārības un iekāres, kā gan mēs saprastu, kas ir kārdinājums? Kārdinājums ir jājūt.
Bet raugies, ka nedod vaļu savam kārdinājumam, nesāc to uzskatīt par labu, cildināt un tam pakļauties. Tev ir jāizrāda pretestība velnam un savai miesai ar ticības lūgšanu. Un, lai kā tev šai cīņā veiktos, tev vienmēr ir jāpaliek pie žēlastības troņa un jātveras pie nepelnītās žēlastības, kas mums dota Kristū. Tad tev arvien piederēs Viņa mūžīgā dzīvība, lai cik tavā dzīvē viss šķistu slikti vai nepareizi.
Jā, tas vienmēr paliek negrozāmi, pat ja dažkārt tu piedzīvo ļaunuma pārspēku, kad viss norisinās saskaņā ar Lutera vārdiem, “ka velns tev ir pārskrējis pāri un ar savām kājām piespiedis tev kaklu”, t. i., pavisam brīvi tevi kontrolējis, un tev šķiet, ka esi zaudējis visu Svētā Gara spēku un žēlastību.
Tā ir dziļa gudrība un brīnišķīga žēlastība, kas piemīt svētajiem un pilnīgajiem, kuri galējās tumsības vidū paliek rimti un gaida uz To Kungu, jo tas ir pārāk liels noslēpums, ko šādos tumšos sijāšanas brīžos Tas Kungs dara ar Saviem bērniem. Bet, kas grib sekot savām sajūtām un šķitumam, tam arvien būs jākrīt izmisumā.
Mūsu smago un iznīcinošo kārdinājumu mērķis ir izdeldēt visu iespējamo mierinājumu, ko gūstam paši no sava spēka un dievbijības. Arī uz šādiem kārdinājumiem attiecas Jēkaba vārdi: “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” Un vēl: “Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas iegūs dzīvības vainagu,” utt.
24 Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet, kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca. ( sal.pam. 13. )
To, ka apustulis te runā par grēka kārdinājumu, var skaidri redzēt turpmākajos vārdos: “Neviens, kas ir kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, viņu valdzinādama un vilinādama.” Ievēro vārdus “pastāv kārdināšanā”, t. i., nepagurst, nepadodas, nepakļaujas kārdinājumam, nekrīt izmisumā un nepamet žēlastības troni, bet vienmēr stiprā ticībā un pacietībā turpina lūgt: “Neieved mūs kārdināšanā.”
Velna kārdinājuma laikā to pašu māca darīt arī Pēteris: “Tam turieties pretī stipri ticībā” (1. Pēt. 5:9).
13 Netaupi savam bērnam pārmācību, jo, ja tu viņu pērsi ar rīksti, tad tādēļ jau tu viņu nenositīsi. ( sal.pam. 23 )
Ievēro: “stipri ticībā”! Kad cilvēks vairs netic Dieva žēlastībai, gribai un spēkam, viņš pārtrauc lūgt un gaidīt uz To Kungu. Tas padodas ienaidniekam. Taču, ja es gaidu uz To Kungu, man ir jāsagatavojas uz ilgu un pacietīgu gaidīšanu.
Es gaidu uz To Kungu, man ir jāsagatavojas uz ilgu un pacietīgu gaidīšanu.
Taču gaidīšana mums ļoti bieži šķiet bezgalīga un veltīga, un mēs gribam sacīt: “Ar mani ir cauri. Vairs nav vērts gaidīt palīdzību. Es nešaubīgi redzu un jūtu, ka esmu atstāts sātana ziņā!” Un, ja viņš apstājas un paliek pie šīs domas, tad lūgšanai pienāk beigas. Arī mūsu dabas grēcīgā samaitātība tur līdzdarbojas, ja, netikdami tūlīt uzklausīti, mēs pārstājam lūgt vai ja Kristus mūs neved tādā ceļā, kā bijām cerējuši, mēs pie Viņa apgrēcināmies (Mt. 26:33).
Taču Dievs būtu melis, ja atstātu mūs kaunā ar mūsu ticību un lūgšanu, kad paļaujamies uz Viņa apsolījumiem! Dievs mūs Savā Vārdā mierina: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi un tev būs Mani godināt” (Ps. 50:15). Viņa gods un patiesība paliktu nevērtīgi, ja Viņš šos vārdus nepildītu.
Vai lai es pie jums nāku ar rīksti vai ar mīlestību un lēnprātību? ( 1. Kor. 4. )
Tādēļ mosties un raksti tos dziļi savā sirdī: lai cik nožēlojami viss izskatītos, ir neiespējami, ka kaunā paliktu bez spēka palikusi dvēsele, kas sauc un paļaujas vienīgi uz Dievu. Jo šeit visa Kristus dievišķā persona, Viņa dievišķā uzticība, patiesība un spēks ir manas glābšanas cietoksnis.
5 un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj!
6 Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. -
7 Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?
8 Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.
( Ebrejiem 12. )
Katrs Dieva Vārds ir derīgs...pamācībai.
“7 Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus.
8 Kad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kad Viņš dienas vēsumā staigāja pa dārzu,
tad cilvēks un viņa sieva paslēpās dārza kokos Dieva Tā Kunga priekšā.
9 Un Dievs Tas Kungs sauca Ādamu, sacīdams: "Kur tu esi?"
0 Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails,
un es paslēpos."
11 Bet Viņš sacīja: "Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka,
no kura Es tev aizliedzu ēst?"
12 Un cilvēks sacīja: "Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka,
un es ēdu."
13 Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: "Ko tu esi darījusi?" Un sieva sacīja: "Čūska mani pievīla, un es ēdu."
Mīļie, saistībā ar cilvēku būtu tā kā skaidrs, bet kā ir ar žēlastības parādīšanu pret dabu un dzīvniekiem... vai esat aizdomājušies arī šādā plaknē?
14 Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: "Tādēļ, ka tu to esi darījusi, tu esi nolādētākā visu dzīvnieku un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus rīt visas tavas mūža dienas.
15 Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu.
Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī."
16 Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt un tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi."
17 Un Ādamam Viņš sacīja: "Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es tev biju aizliedzis ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev būs grūti strādājot maizi ēst visas tavas mūža dienas.
18 Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauku augiem tev būs pārtikt.
19 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties."
20 Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu: Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte.
21 Un Dievs Tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt.”
(1. Mozus grāmata 3:7-21)
1. Kā Dieva žēlastība apvieno ticīgos?
• No Dieva caur mums.
Bez žēlastības tu nevarētu panest kādu...
2. Ko varam mācīties par mīlestību un žēlastību ?
• Nešķirot cilvēkus.
Kristīgo ticību var izteikt dažos teikumos... Dievs tevi mīl un ir apžēlojies par tevi... un tad nu ej un parādi žēlastību un mīlestību ikvienam...
Žēlastība tā jau līst tā jau līst
Žēlastība tā kā lietus līst
Žēlastība tā jau līst,
Manā sirdī tā līst
Mīlestība tā jau līst tā jau līst
Mīlestība tā kā lietus līst
Mīlestība tā jau līst,
Manā sirdī tā līst.
Nevarēju ilgāk gaidīt, tādēļ rakstu Tev šo vēstuli. Tā gribas zināt, kā Tev iet, kādi Tavi sapņi, kādas Tavas bēdas…Vakardien vēroju, kā Tu staigāji ar saviem draugiem. Gaidīju visu dienu, cerēdams, ka Tu atradīsi laiku pastaigāties un parunāties arī ar Mani…Vakarā Tev uzdāvināju krāsām bagātu saulrietu, sūtītā vēja vēsmiņa Tevi pat atspirdzināja. Un Es gaidīju, bet Tu pie Manis neatnāci… Man sāp, bet Es tomēr Tevi mīlu. Es esmu Tavs DRAUGS. Naktī Tevi vēroju un sargāju. Noglāstīju Tavu vaigu ar mēnessgaismu. Vaimanāji manu pieskārienu? Tā gribēju ar Tevi runāt! Gaidīju, bet klusums valdīja Tavā istabā. Man Tev vēl ir tik daudz dāvanu, ko dot - kā lai Es Tevtās nododu?Es esmu Tavs DIEVS. Šorīt Tu uzmodies ar nokavēšanos. Tu steidzies. Manas asaras bira lietuslāsēs. Šodien Tu izskatījies tik noskumis un vientuļš… Mana sirds sāp, jo Es saprotu. Arī Mani draugi Mani sāpināja, un tomēr Es viņus mīlēju. Tāpat kā mīlu Tevi…Mēģinu Tev to vēstīt baltā sniega spožumā, zaļās zāles krāšņumā. Tev to čukstu lapu un meža šalkoņā. Savu mīlestību ieelpoju ziedu smaržās un krāsās. Dziedot to apliecinu putnu balsīs, kalnu straumes čalās, bērnu smieklos. Tevi Es apģērbju siltos saules staros un ietinu svaiga gaisa segā. Mana mīlestība ir dziļāka par jūras dziļumiem un lielāka par jebku rutrūkumu vai vajadzību, kas Tev varētu būt. DEBESU PAGALMOS MĒS KOPĀ PAVADĪSIM MŪŽĪBU. Es zinu, cik grūti ir dzīvot virs zemes. Es tur biju. Es varu palīdzēt. Es gribu palīdzēt. ES TEVI MĪLU! Lūdzu piesauc Mani, parunājies ar Mani ,neietērp Mani klusumā un tukšumā! Izvēle ir Tava. Es esmu te. Es gaidīšu, jo arvien Es Tevi mīlu… Tavs Draugs Jēzus.
Bez tam,Dieva mīlestība un žēlastība uz mums nav balstīta uz kaut kādiem nosacījumiem vai īslaicīga.Tā nebija mīlestība no mūsu puses,kas mūs pestīja,bet mīlestība no Viņa(1.Jāņa 4:10).Viņš mīlēja mūs ar mūžīgu mīlestību (Jer.31:13).Viņā žēlastība uz mums bija pagātnes mūžībā,pirms pasaule sākās(2Tim 1:9).Kad Kristus mūs mīl,Viņš mīl mūs līdz galam (Jāņa 13:1).Neviens grēks,neviena neveiksme vai vājība no mūsu puses nevar mūs šķirt no tās Dieva mīlestības,kas ir Kristū Jēzū(Rom 8:35-39)
1. Man žēlastība dāvāta
Bez paša nopelna,
Uz krusta nāvē Golgātā
Ir dārgi maksāta.
2. Tā cerību un drosmi dod
Un bailes klusina,
Uz Tēva mājam godībā
Nākt mani aicina.
3. Kāds rūgtums grēku nožēlā,
Kāds pestīšanas prieks,
Kad žēlastības spožumu
Redz aklais grēcinieks.
4. Par gaismu šo sirds slavu dzied
Tev, žēlastības Dievs,
Tā mani dzīvē pavada,
Pat nāvē nebeigsies.
Izglābts no elektrības trieciena.
Biju vel jauns Dieva bērns, tikai kāds pusgads pagājis, ka Jēzus Kristus ienāca manā dzīvē. Strādāju tajā laikā pagastā par elektriķi. Bija pavasaris. Kusa sniegs, zeme ļoti mitra. Darbs bija jāveic ārā, vienam pašam. Jāremontē automātiku kādam kanalizācijas sūknim. Blakus sadales skapis ar skaitītājiem un drošinātajiem. Lai paveikt darbu, vajadzēja izņemt drošinātājus tai līnijai, kas gāja uz automātiku. Izņēmu drošinātājus pilnīgi pārliecināts, ka tie ir pareizie. Sāku darbu pie automātikas. Skrūvēju skrūves ar skrūvgriezi, kad tās bija atlaistas, tad turpināju tās skrūvēt ar rokām, jo vietas tajā automātikas kastē bija maz. Stāvēju uz mitrās zemes, ar roku pieturējos pie šīs kastes metāla korpusa. Kad skrūves bija atskrūvētas, vadi bija atlaisti, vajadzēja atskrūvēt pašu palaišanas aparātu. Tikai skrūvgriezis bija pieskāries pie vada notika īssavienojums, dzirksteles aizgāja pa gaisu un skrūvgriezis nodega līdz pusei. Tad tikai sapratu, kā līnijā bija zem sprieguma. Teorētiski man vajadzēja jau divas reizes saņemt nāvējošos triecienus, caur rokām uz zemi un uz skapja korpusu. Praktiski Dievs bija pasargājis. Slavēts ir Tas Kungs, kas ir nomodā par katru mūsu neapzinātu soli. Piepildījās Vārds Lk10:19 - „Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.”
(Liecība no Oļega Blāzes)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru