Tajās dienās Azarijs stāvēdams lūdza Dievu šādiem vārdiem un, atdarījis savu muti, sacīja uguns liesmu vidū: “Lūdzu, neatstāj mūs pavisam sava vārda dēļ un neatsauc savu derību! Un nenovērs no mums savu žēlsirdību Ābrahama dēļ, ko Tu mīli, un Īzāka, sava kalpa, dēļ, un Tava svētā Izraēļa dēļ, kuriem Tu biji solījis, ka viņu pēcnācējus vairosi kā debesu zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūras malā.
Jo, lūk, Kungs, mēs esam kļuvuši mazākie no visām tautām un šodien niecīgākie visā zemē mūsu grēku dēļ. Un nav vairs šobrīd ne valdnieka, ne pravieša, ne vadoņa, nav ne dedzināmo, ne kaujamo upuru, nav ne ēdienu, ne kūpināmo upuru, nedz pirmajiem augļiem ir vieta Tavā priekšā, ka mēs varētu sagaidīt žēlsirdību.
Tomēr uzņem mūs, kam ir satriekta dvēsele un pazemots gars! Un tāpat kā dedzināmais upuris no auniem un vēršiem, un treknu jēru tūkstošiem, tā arī mūsu upuris lai nonāk šodien Tavā priekšā, un Tu dari pilnīgus tos, kas Tev seko. Jo tie, kas paļaujas uz Tevi, nenonāk kaunā.
Un tagad mēs Tev sekojam no visas sirds un bīstamies Tevis, un meklējam Tavu vaigu. Nepamet mūs kaunā, bet rīkojies ar mums savā laipnībā un saskaņā ar savu lielo žēlsirdību! Un izglāb mūs ar saviem brīnumu darbiem un dari, Kungs, godu savam vārdam!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru